• Tweet

Pagājušajā nedēļā Administratīvās rajona tiesas tiesnese Marina Romanova izskatīja Neatkarīgās žurnālista Rituma Rozenberga prasību uzlikt par pienākumu Latvijas Universitātei (LU) izsniegt informāciju, kas varētu palīdzēt noskaidrot pašreizējās augsta ranga politiķes Jutas Strīķes patieso identitāti.

Proti, šķiet, vairs nav strīda par to, ka J. Strīķe 1988. gadā iestājusies Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (vēlāk – LU) Juridiskajā fakultātē kā Anna Potapova. Tomēr nav saprotams, kādos apstākļos un uz kāda juridiska pamata viņa oficiāli mainīja vārdu no Anna uz Juta, kā arī kurā brīdī viņa to izdarīja – pirms iestāšanās augstskolā vai tomēr jau studiju laikā?

Atbildes – LU arhīvā

It kā loģiski būtu secināt – ja jau universitātē viņa iestājās kā Anna Potapova, bet vēlāk kļuva par Jutu Potapovu, tad vārda maiņa ir notikusi studiju laikā uz kāda LPSR (vai vēlāk LR) juridiska akta pamata, un tam ir jābūt saglabātam LU arhīvā.

Tomēr J. Strīķe turpina apgalvot, ka viņa nekad nav bijusi Anna. «Mani no pašas dzimšanas sauca par Jutu,» ir pēdējais publiskais priekšvēlēšanu laikā no J. Strīķes dzirdētais apgalvojums par šo tēmu. Ja tas tiešām ir tā, tad ar kādiem dokumentiem viņa iestājās P. Stučkas universitātē? Ja tas tā nav, tad kāpēc politiķe J. Strīķe melo?

Kā jau ziņots, Neatkarīgā gadu gaitā vairākkārt lūdza LU atklāt arhīvā saglabāto informāciju, kas ļautu atklāt kādreizējās KNAB priekšnieka vietnieces, pēc tam Saeimas deputāta kandidātes un šobrīd jau Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas Jutas Strīķes patieso identitāti.

Tomēr LU atteicās izsniegt pieprasīto informāciju, jo LU vadības izpratnē Saeimas deputāta kandidātes J. Strīķes «tiesības uz privāto dzīvi» ir «svarīgākas par sabiedrības interesēm». Pie šāda secinājuma LU ir nonākusi, «izvērtējot un sabalansējot divas pamattiesības – vārda brīvību un fiziskās personas privātās dzīves neaizskaramību». Savukārt pati J. Strīķe atteicās atbildēt uz Neatkarīgās jautājumiem.

LU atteikums sniegt pieprasīto informāciju tika pārsūdzēts Administratīvajā rajona tiesā; lieta tika izskatīta 17. jūnijā.

Problēmu rada kļūda atestātā?

Tiesas sēdē prasības pieteicējs žurnālists R. Rozenbergs cita starpā atgādināja, ka ne jau Neatkarīgā sāka interesēties un apšaubīt J. Strīķes identitāti. Jau pirms 16 gadiem, 2003. gada novembrī, LNT raidījumā Nedēļa pirmo reizi izskanēja informācija par Maskavas 584. vidusskolas beigšanas atestāta esamību, kurš apliecina, ka Juta Strīķe kādreiz ir bijusi Anna Potapova un ka ar šādu vārdu viņa iestājusies LU.

Pati J. Strīķe raidījumā skaidroja: «Kopš dzimšanas esmu bijusi Juta. Vārds Anna – tā bija vienkārši pārrakstīšanās kļūda. Tā kā man šī kļūda nešķita nozīmīga, tad neprasīju to labot.»

LNT reportieris toreiz vēl pabrīnījās: «Skaidrojums ir tāds mazliet jocīgs, jo šajā pašā atestātā jau ir izdarīts labojums. Ir labots nepareizi uzrakstīts gada skaitlis, kas noteikti ir mazāk svarīgs par cilvēka vārdu.»

Par šo notikumu R. Rozenbergs tiesā atcerējās: «Es kā žurnālists ar lielu interesi gaidīju, ka Satversmes aizsardzības birojs nāks klajā ar atmaskojumu: «Mīļie žurnālisti, atsauciet informāciju, tā nevar būt!» Bet iestājās klusums, jo viņa bija kļuvusi par KNAB direktora vietnieci.»

Augstajā namā…

Tad dažus mēnešus vēlāk notika Saeimas sēde, kurā KNAB priekšnieka amatā vajadzēja apstiprināt Alekseju Lokutovu. Debatēs divi pretēju politisko virzienu politiķi – Jānis Urbanovičs (Sakaņa) un Dzintars Abiķis (Tautas partija) – teica: «Juta Strīķe iepriekš bija Annna Potapova» un «viņas saknes nāk no Krievijas».

Atkal – nekādas reakcijas nedz no pašas J. Strīķes, nedz no kompetentām iestādēm. «Kas šajā gadījumā traucēja Strīķes kundzei pastāstīt cilvēkiem, kas notika? Viņa skaidro, ka kāds kļūdījās dokumentos. Esmu dzimis PSRS laikā. Padomju laikā kļūdas ar personas identitāti nevarēja notikt. Tika rūpīgi pārbaudīta katra zilbe, katrs vārds,» prasību pret LU tiesā pamatoja žurnālists R. Rozenbergs.

Pat priekšnieks apšauba

Nākamais, kurš apšaubīja J. Strīķes identitāti, bija KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, un tas notika 2016. gada jūnijā. Cita starpā – J. Streļčenoks KNAB priekšnieka amatu 2011. gada novembrī bija ieguvis ar tolaik politiski ietekmīgās J. Strīķes&Co atbalstu. Katrā ziņā – ja J. Strīķe 2011. gada novembrī būtu protestējusi pret J. Streļčenoka kandidatūru, viņš šo amatu nebūtu dabūjis.

Bet 2016. gada jūnijā TV tiešraidē J. Streļčenoks paziņoja: «Ir jautājums par to, kas persona ir: Anna vai arī Juta.» Viņš pastāstīja, ka KNAB konstatējis – vairākos dokumentos Strīķe pati sevi nosaukusi par Annu. Tomēr pats svarīgākais, ko todien atklāja J. Streļčenoks, ir šaubas, vai J. Strīķe ir likumīgi kļuvusi par Latvijas pilsoni.

«Ja persona publiskajā telpā teica, ka nekad nav bijusi Anna, tad šinī situācijā viņa ir sabiedrībai melojusi, un te atkal rodas jautājums par meliem un melu sekām. Ja persona tomēr bija Anna, tad attiecīgi jautājums par dokumentu iesniegšanu augstskolā – vai tie ir vai nav viltoti,» skaidroja KNAB priekšnieks.

Acīmredzami J. Streļčenoks atsaucās tieši uz LU arhīvā esošajiem dokumentiem.

Teicamnieces motivācija?

Dažus mēnešus vēlāk Neatkarīgā no anonīma avota saņēma vairāku dokumentu kopijas no Maskavas kompetentām iestādēm, no kurām cita starpā bija redzams, ka Anna Potapova vārdu uz Juta nomainījusi pavisam oficiāli 1988. gada 11. augustā – tātad pavisam īsi pirms mācību uzsākšanas P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē.

Lai varētu vispusīgi izanalizēt, kāda varēja būt motivācija maskavietei, komjaunietei, teicamniecei, kā izrādās, arī Maskavas milicijas darbiniecei, doties studēt uz Latviju un vēl vienlaikus nomainīt vārdu, kas padomju laikos noteikti varēja radīt personai problēmas, jāatgādina 1988. gada augusta notikumi Rīgā.

1988. gada 14. jūnijā notika grandiozs mītiņš pie LKP CK politiskās izglītības nama nelikumīgi represēto piemiņai, kurā pirmo reizi pēckara gados bez kriminālprocesuālām sekām tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. 22. jūnijā Preses namā Viktors Avotiņš nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli ar aicinājumu dibināt Tautas fronti. Situācija bija ārkārtīgi nokaitēta, un tika sasaukts pat LKP CK ārkārtas plēnums, kurā «valdīja draudi un apjukums»…

Karstā kartupeļa mētāšana

Maskavas kompetento iestāžu dokumentu kopijas Neatkarīgā nosūtīja SAB un Saeimas Nacionālās drošības komisijai. Abas institūcijas pateicās Neatkarīgajai par sūtījumu. Piemēram, 2016. gada 19. septembrī Neatkarīgā no SAB direktora vietnieka Anda Freimaņa saņēma vēstuli, kurā bija teikts: «Pateicamies par sniegto informāciju, Jūsu sniegtā informācija tālākai izvērtēšanai ir nosūtīta Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai, kur šobrīd tiek veikta bijušās KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes identitātes pārbaude.»

Tomēr šai vēstulei sekoja protests no ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera, jo J. Strīķes identitātes pārbaude ir SAB kompetence. Tad SAB atzina, ka A. Freimaņa vēstulē ir bijusi «kļūdaina komunikācija» un par J. Strīķes identitāti pārbaudi veiks tieši SAB.

Tomēr, kā noskaidrojās vēlāk, nekāda pārbaude nav veikta. «Nekāda identitātes pārbaude nenotika, ko vēlāk, jau pēc gada, apliecināja Jānis Maizītis, atnākot uz mūsu redakciju un sniedzot mums interviju. Maizītis saka: man nav pamata skaidrot. Strīķe pielaidi vairs neprasa, viņa ir aizgājusi politikā, līdz ar to cikls noslēdzies – es esmu tīrs un nevainīgs. Bet man kā žurnālistam problēma paliek. Ziniet, laiks iet, un izskatās, ka šo lietu neviens tā kā īsti negrib skaidrot. Ja jau mēs nevaram noskaidrot Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas identitāti, kam nav nekāda sakara ar privātām lietām – viņa ir amatpersona, viņa lemj par likumiem, kuri savukārt lemj mūsu likteņus, ar kuriem jāstrādā ir jums, tiesai un advokātiem -, tad man cits nekas neatliek kā vērsties pie tiesas. Tāds ir mans pieteikuma pamatojums,» tiesā teica R. Rozenbergs.

Amatpersonu intereses – augstākas

LU prasību neatzina un iepriekš minēto pozīciju nebija mainījusi. LU pārstāve papildus teica: «Universitātei iesniegtos datus mēs drīkstam izmantot tikai un vienīgi studiju procesa nodrošināšanai, un mums nav ne tiesības, ne pienākums šos te datus izpaust uz āru kādām personām, kurām tas interesē, kaut vai arī ja tas būtu žurnālists, jo mums ir jāievēro datu minimizācijas princips.»

Žurnālists pavaicāja, vai LU arī saviem studentiem māca to, ka augstas valsts amatpersonas privātās dzīves intereses ir jāvērtē augstāk nekā sabiedrības intereses zināt, kāda ir šīs amatpersonas identitāte. LU pārstāve atbildēja, ka viņa nezina, ko katrs konkrētais pasniedzējs māca.

LU pārstāve arī uzsvēra: «Pat ja tiesas spriedums liks izsniegt datus, mēs konsultēsimies ar Datu valsts inspekciju.»

Sabiedrībai nav jāzina?

Arī J. Strīķes ilggadējā advokāte Ilona Jirgena aicināja prasību noraidīt. «Es pietiekoši ilgi strādāju ar Jutu Strīķi, lai zinātu viņas biogrāfiju drusku vairāk nekā pārējie,» viņa paskaidroja. «Ko tas mainīs, ja noskaidrosiet – bija Anna, tapa Juta? Ko tas mainīs, arī viņai esot politiķei? Bija Anna, tagad Juta. Kāda starpība? Kāpēc viņai jums jāskaidro, kāpēc tas notika?» taujāja J. Strīķes advokāte.

«Ja arī viņa ir bijusi Anna un tapusi Juta – tās ir viņas privātās tiesības mainīt vārdu. Arī Jutai šādas tiesības ir, ja viņa vēlējās un nomainīja, un nav sabiedrībai – lai arī kāda amatpersona būtu – jāpaskaidro, kādu mērķu vadīta viņa to darīja. Kas bija tam visam pamatā – tā dziļi viņas personīgā lieta. Un pat ja viņa būtu Valsts prezidente – tas attiecas uz viņas personīgo dzīvi. Ja bija šaubas, ka viņa ir piektās kolonnas spiedze, tad, kad viņa stājās balotēties Saeimas vēlēšanās, vajadzēja vērsties Centrālajā vēlēšanu komisijā ar iesniegumu, lai izprasa šo te, bet, nevienā amatā stājoties, nav svarīgi cilvēka motīvi, kāpēc viņš mainīja savu vārdu vai uzvārdu. Gribu un mainu! Es ar savu to identitāti, kāda man viņa ir, startēju gan amatos, gan vēlēšanās, kur visur šos datus pārbauda. Vēl jo vairāk Satversmes aizsardzības birojā, kas izsniedz visaugstākās kategorijas pielaides. Ja Satversmes aizsardzības birojam būtu kaut vismazākās šaubas par šīs te identitātes maiņu, ka šī te identitātes maiņa ir notikusi kaut kādu, nezin kādu, sabiedrībai nepieņemamu apstākļu dēļ, tad tas arī būtu izskaidrots.

Visas iestādes, kas ir pieņēmušas Jutu Strīķi darbā, neviena nav apšaubījusi viņas identitāti, sākot no darba Drošības policijā, kur viņai bija pielaide valsts noslēpumam, un beidzot ar darbu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, kurā viņai bija visaugstākā pielaide valsts noslēpumam. Atkal visi šie jautājumi ir cilāti, pārbaudīti un noskaidroti. Līdz ar to nevienai no kompetentām iestādēm, izņemot Neatkarīgo Rīta Avīzi, nav bijušas šaubas par to, ka viņas identitāte atbilst visiem iespējamajiem ieņemamajiem amatiem.

Līdz ar to sabiedrībai absolūti neinteresē, vai viņa kādreiz ir bijusi Anna un ko ir darījis viņas pensionārs tēvs un pensionāre māte, vai viņi ir dzīvojuši Maskavā, Jekaterinburgā vai Vladivostokā. Tam nav absolūti nekādas nozīmes, kur kurš ir dzīvojis. Jo sabiedrībai nav svarīgi, vai Jutas tēvs Jurijs Potapovs bija celtnieks SMU 25 vai SU 48.»

«Smilšu grauds»

Žurnālists R. Rozenbergs pauda savu pārliecību, ka drošības dienesti patiesībā nav kārtīgi pārbaudījuši J. Strīķes identitāti. «Demokrātiskā valstī jābūt iespējai zināt un noskaidrot, kas par cilvēkiem nokļūst amatos un kāda ir viņu pagātne. Tas rada un uztur sabiedrības uzticību tās vēlētajai varai. Uzticība varai ir ļoti svarīgs valsts pastāvēšanas un ilgtspējas priekšnosacījums.

No mazām šaubām par amatpersonas rīcības motīviem vai tās pagātni izaug milzu neuzticība, kura kā smilšu grauds, laikam ejot, grauj un maitā valsts pamatus. Personas identitāte taču ir pirmais jautājums, kurš tiek noskaidrots, gan uzsākoties tiesas procesam, gan piesakot kandidatūru vēlēšanām vai amatiem. Mēs redzam, ka Latvijas Republikā ir iespējama situācija – augstos amatos nokļūst personas, kuru identitāti un tās izmaiņas nav iespējams noskaidrot vienkāršā ceļā,» tiesā teica R. Rozenbergs.

Foto: Saeimas kanceleja