Vilcienu un starppilsētu autobusu biļetes, iespējams, jau pēc pusotra mēneša maksās dārgāk. Pēc Satiksmes ministrijas aplēsēm biļešu cena varētu pieaugt vidēji par 5–7 procentiem.

Taču tas nenozīmē, ka cenas visos maršrutos pieaugs vienādi. Tarifu kāpums vairāk skars tos pasažierus, kuri pārvietosies garos starppilsētu maršrutu posmos, bet īsākos maršrutu posmos biļešu cenas pat samazināsies, jo iekāpšanas maksu plānots samazināt.

Satiksmes ministrija, vēstot par tikšanos ar Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas pārstāvjiem, informēja, ka «no šā gada 1. aprīļa plānotā braukšanas tarifu izmaiņa starppilsētu nozīmes vilcienu un autobusu maršrutos par 5 līdz 7 % tikai daļēji spēs atrisināt būtisko finansējuma nepietiekamību – ekonomiskais ieguvums no tās šogad būs apmēram 1,80 miljoni latu, taču kopējais paredzamais iztrūkums par šo gadu un pērn nesegtajiem pārvadātāju zaudējumiem būs lielāks».

Valsts SIA Autotransporta direkcija preses sekretāre Sandra Maļuha Neatkarīgajai apstiprināja, ka tarifu izmaiņas, nelegālo pārvadātāju darbības ierobežošana un autoostu reorganizācija ir valdības plānā iekļauti pasākumi, kurus nepieciešams īstenot, lai iekļautos samazinātajā valsts finansējumā. Šogad kopējais dotācijas apjoms sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem, salīdzinot ar 2011. gadu, ir samazināts par aptuveni 5 miljoniem latu, savukārt pēdējo četru gadu laikā finansējums ir sarucis no 74,4 miljoniem latu 2008. gadā līdz 46,6 miljoniem latu 2012. gadā. «Šajā laika periodā īstenotais taupības pasākumu plāns – pārvadātāju pakalpojumu pašizmaksas pārskatīšana, maršrutu tīkla optimizācija – nav pietiekams, lai iekļautos būtiski samazinātajā finansējumā, tādēļ autopārvadātāji, plānošanas reģioni, Satiksmes ministrija un Autotransporta direkcija izstrādāja jaunu priekšlikumu kopumu taupības pasākumiem, kas pērnā gada nogalē akceptēts arī valdībā. Neliels tarifu kāpums – 5% līdz 7% apmērā – starppilsētu nozīmes pārvadājumos ir iekļauts šo pasākumu skaitā,» skaidroja S. Maļuha.

Jaunais tarifu plāns, kas tapis sadarbībā ar Satiksmes ministriju, konceptuāli atbalstīts arī tikšanās laikā ar pasažieru pārvadātājiem. Plānots, ka jaunie tarifi stāsies spēkā 1. aprīlī. Pēc S. Maļuhas skaidrojuma, tarifu kāpums vairāk skars tos pasažierus, kuri pārvietosies garos starppilsētu maršrutu posmos, bet īsākos maršrutu posmos biļešu cenas pat samazināsies uz pazeminātās iekāpšanas maksas rēķina.

Braukšanas biļešu cenas starppilsētu autobusos pēdējo reizi tika palielinātas 2009. gada sākumā. Toreiz biļešu cena kāpa par 5 līdz 30 procentiem. Lielākais cenu palielinājums bija tajos maršrutos, kuros autobuss kursēja kā ekspresis, nepieturot visās pieturās. Iekāpšanas maksa starppilsētu autobusā šobrīd ir 0,40 lati, kas tiek ietverti biļetes cenā.

Avots: nra.lv /Ilze Šteinfelde

Zatlera Reformu partijas pārstāvju aktivitātes ostu likumdošanas revīzijas virzienā ne vienam vien Latvijā raisa jautājumus par politiķu patiesajiem nolūkiem. Ventspils mērs, ilggadējais Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs skaidro, ka aiz vēlmes grozīt ostu likumdošanu un demagoģiskās politiķu retorikas slēpjas zalteriešu nodomi privatizēt divas lielākās Latvijas ostas.

– Kā jūs vērtējat faktu, ka jautājumā par ostām kā lielāko ekspertu Saeima uzaicina sabiedrisku organizāciju, kuru dibinājuši ASV investori – Amerikas Tirdzniecības palātu?

– Teikšu godīgi – neviens amerikāņu investors, ne liels, ne mazs, ne labs, ne slikts, ne ar labu, ne sliktu reputāciju Ventspils brīvostā, Ventspils pilsētā par iespējamām investīcijām, par biznesa attīstību nekad mūžā nav pat interesējies. Nav interesējušies, pat paņemot bukletu, paņemot kompaktdisku. Neviens, nekad mūžā. ASV Tirdzniecības palāta nekad mūžā nav viesojusies Ventspils brīvostā. Pie mums ir bijuši ķīnieši un indieši, pie mums ir bijuši arābi un vairāki desmiti no Eiropas valstīm, pie mums ir bijuši pat no Āfrikas un Austrālijas, bet no Amerikas Savienotajām Valstīm – nekad un neviens. ASV Tirdzniecības palāta nav bijusi pat tuvumā Ventspils brīvostai. Viņi neko nezina un nesaprot no Ventspils brīvostas. Šajā gadījumā ASV Tirdzniecības palāta uzstājas kā starpnieks starp velkoņu kompāniju PKL, kas skaitās igauņu kompānija, un Valdi Zatleru. PKL nevar iegūt monopolstāvokli Rīgas brīvostā, viņiem neļauj izkropļot konkurences vidi velkoņu pakalpojumos Rīgas brīvostā. Te visiem redzams, kā no šā maisa izlien Zatlera partijas sponsoru īlens. Lai noslēptu, ka tās ir kompānijas PKL intereses, uzstājas ASV Tirdzniecības palāta, kuras nosaukums labi skan. PKL interesē tikai Rīga, jo Ventspilī brīvosta nenodarbojas ar velkoņu pakalpojumiem.

Ir arī otrs stāsts šai sakarā. Zatlera partijas biedrs Vjačeslavs Dombrovskis pieļauj akcionēt jeb, citiem vārdiem, privatizēt Ventspils un Rīgas brīvostas.

– No ASV Tirdzniecības palātas tik tiešām izskanēja priekšlikums, ka brīvostu akcijas vajadzētu kotēt biržās. Vai tad ASV brīvostu akcijas arī kotējas biržās?

– Dombrovskim jautāja, vai ASV Tirdzniecības palātas priekšlikumi nenozīmē ostu privatizāciju. Viņš atbildēja: visas lietas ir diskutējamas. Tātad, citiem vārdiem, zatlerieši reformu aizsegā, iespējams, jau ir vienojušies, kam pārdot vai privatizēt Ventspils un Rīgas brīvostas. Turklāt nav runa par termināļiem. Runa ir par brīvostu zemēm, kuģošanas kanālu, visām piestātnēm, laukumiem, pievadceļiem, navigācijas zīmēm, kapteiņa dienestu, loču dienestu utt.

– Ideja privatizēt tādas nacionālās bagātības kā ostas līdz šim pat ļaunākajiem politikāņiem prātā nebija ienākusi.

– Ostas ir ne tikai nacionālā bagātība, bet stratēģiskā infrastruktūra. Brīvosta ar kravu kraušanu nenodarbojas. Brīvosta nodrošina kuģošanas kanāla parametrus: dziļumu un platumu, piestātnes, nodrošina navigācijas zīmes, kapteiņa dienesta un loča pakalpojumus, izīrē valstij un pašvaldībai piederošas zemes. Pati brīvosta nevienu tonnu nepārkrauj. Visi termināļi ir privāti. Te nav runa par privāto termināļu privatizāciju, bet gan par valsts infrastruktūras privatizāciju. Tas, ko šobrīd plāno darīt Zatlers, Vjačeslavs Dombrovskis un citi Zatlera darboņi, ir noziegums. Paraudzīsimies, kurš vēl uzstājas par to, ka ostās vajadzīgas reformas. Tā ir Ventspils nafta.

– Kādēļ pēkšņi kļuvusi slikta Ventspils brīvostas pārvalde?

– Brīvostas pārvalde ne ar ko nav slikta. Slikta ir Ventspils pilsētas dome, jo tā prasa, lai bagātā kompānija Vitol uzstādītu uz naftas pārkraušanas muliņiem šo produktu tvaiku savākšanas iekārtas.

– Vai tad līdz šim tādas nav bijušas?

– Pirms trīsdesmit gadiem vēl padomju laikā tādas tika uzstādītas, lai savāktu akrila nitrila tvaikus. Tādas iekārtas pirms sešiem gadiem uzstādīja Vental terminālis, lai savāktu naftas produktu tvaikus. Tā ir normāla vispārpieņemta prakse civilizētā Eiropā. Protams, šiem nolūkiem jāiztērē viens otrs miljons dolāru, ko kolonizatoriski domājošie biznesmeņi, kuri uz Latvijas iedzīvotājiem raugās kā uz kolonijas aborigēniem, atsakās tērēt. Kad pūš ziemeļrietumu vai rietumu vēji un tiek krauts kuģis ar naftas produktiem, pilsētā parādās smaka. Ja smaka bija pieciešama tad, kad šīs savākšanas tehnoloģijas atradās savas attīstības sākuma stadijā pirms divdesmit gadiem, tad šobrīd tas ir absolūti nepieņemami. Lai neprasītu uzstādīt savākšanas iekārtas, esot jāreformē Ventspils brīvostas pārvalde un no tās jāpadzen Ventspils pašvaldība, jo tā aizstāv Ventspils pilsētas iedzīvotāju intereses un būtībā arī paša termināļa intereses, jo no naftas produktiem savāktie tvaiki ir pārdodami.

– Kurš vēl ir ieinteresēts mainīt ostu likumu?

– Nākamais, kurš stāv un krīt par to, lai tiktu no ostas valdes padzīta Ventspils dome, ir kazahi. Būvējot graudu termināli, viņi pašvaldībai un brīvostai svēti solīja, ka graudu iekraušanas sistēma būs slēgta un tur nekādu putekļu nebūs. Diemžēl tie visi izrādījās meli. Putekļi ir. Valsts vides dienests uz to nez kādēļ raugās caur pirkstiem, bet iedzīvotāji pret to protestē. Pašvaldība nostājas iedzīvotāju pusē un nepiekrīt, ka graudu terminālis būvē otro kārtu. Pašvaldība prasa, lai vispirms novērš putēšanu esošajā terminālī. Kazahi saka – mums Astanā putekļu nav, un mūs jūsu problēmas neinteresē. Mēs sakām – mūs mūsu problēmas interesē.

Visbeidzot, Zatlera partijā uz Saeimas deputāta krēsliem pretendēja 115 cilvēki. Tādi politiskie darboņi kā Sandra Sondore-Kukule un Aivis Landmanis neguva pilsoņu atbalstu. Taču viņi ir vieni no partijas lokomotīvēm, īpaši pietuvinātie Zatleram. Zatlera pienākums ir nodrošināt viņus ar darbu. Valstij šobrīd ir četras vietas Ventspils brīvostas valdē – Ekonomikas, Vides un reģionālās attīstības, Satiksmes un Finanšu ministrijas vietas. Zatleriešiem ir variants izmest no valdes locekļa amata Antonu Vjatera kungu, kurš ir Latvijas jūrnieku asociācijas prezidents un visu mūžu bijis saistīts ar jūru. Viņa vietā plāno ielikt it kā ar jūru vēl vairāk saistītos Sandru Kukuli vai Landmani.

– Ja jums nāksies izdarīt izvēli, ko labprātāk jūs redzētu Ventspils brīvostas valdē – Sandru Sondori-Kukuli vai Landmani?

– Labprātāk skaistu sievieti, jo mana orientācija ir tāda. Varbūt kādu laiku pastrādās un viss būs labi.

Otrs variants – jāmet ārā Vilis Avotiņš. Bet Avotiņš ir Latvijas valsts vides dienesta vadītājs. Tādēļ viņa atrašanās Ventspils brīvostas valdē ir gana loģiska. Kad ir runa par vides jautājumiem, viņš ir speciālists. Tas nav diskutējams jautājums. Viņa viedoklis ir izšķirošs. Tā kā viņus abus izmest uz ielas neizskatītos īpaši labi, tiek piedāvāts atņemt pašvaldībām četras vietas valdē, jo it kā Ventspils pilsētai ar brīvostu neesot nekāda sakara un tas nekas, ka brīvosta aizņem 45% no pilsētas teritorijas. Līdz ar ko valdē atbrīvojas šīs četras vietas – tur var ielikt Landmani, Kukuli un vēl dažus zatleriešus. Cilvēcīgi jau tas ir saprotams, bet no pilsoniskās sabiedrības viedokļa – nē.

– Varbūt biznesam tā būs tomēr labāk, jo viņiem ventspilnieku problēmas nerūpēs?

– Tad viņi, sēžot Rīgā, Brīvības ielā, Valdemāra ielā, vai Ādažos, lems par Ventspils brīvostas jautājumiem ātri, kompetenti un taisnīgi. Interesanti – ASV Tirdzniecības palāta saka, ka visām brīvostas sēdēm jābūt atklātām un visiem lēmumiem jābūt publicētiem internetā. Mēs izanalizējām, vai tāda kārtība ir arī konkurentu ostās, piemēram, ASV ostās, Tallinā, Klaipēdā, Roterdamā.

Ņujorkas ostā ir īpaši pateikts, ka jebkuri lēmumi, kas ir komerciāla rakstura, ir konfidenciāli un neviens no malas tajās sēdēs, kurās pieņem šādus lēmumus, nevar piedalīties. Tallinas ostai pat brīvostas nolikums nav publiski pieejams, visas sēdes ir slēgtas un nekādi lēmumi nav publiski pieejami. Klaipēdā – tas pats, Roterdamā – tas pats, un visās pārējās ostās – tas pats. Citiem vārdiem, lai iedragātu Latvijas ostu un brīvo ekonomisko zonu konkurētspēju, šie sprukstiņi zem ASV Tirdzniecības palātas izkārtnes cenšas nostādīt Latvijas ostas un brīvās ekonomiskās zonas absolūti neizdevīgos konkurences apstākļos, salīdzinot ar konkurējošām ostām. Tā ir Latvijas nacionālo interešu nodevība.

– Vai tad valdības locekļiem nav pieejami brīvostu valžu sēžu materiāli?

– Četriem ministriem brīvostu valdēs ir savi personīgie pārstāvji. Tā pašreizējā retorika ir tik nožēlojama, cik nožēlojama nekad nav bijusi. Ja kādreiz bīdīja brīvostas valdē Ojāru Grinbergu, lai izkārtotu partijas Jaunais laiks Ventspils nodaļas vadītājam darbu, tad uz šā fona tas, ko dara Zatlers un viņa kompānija – tas jau ir noziegums. Salīdzinot ar zatleriešiem, Jaunais laiks bija eņģeļi, kuriem uz viena spārna uzkritusi maza darvas pilīte.

Ne ministrs Aivis Ronis, ne premjers Valdis Dombroskis nav tik dumji, lai nesaprastu, kas notiek. Viņi nevēlas, lai ar viņu rokām tiktu pieņemti šauram interešu lokam atbilstoši pretvalstiski, pret sabiedrības interesēm vērsti lēmumi.

– Bet vai jūs aizvien vēl gaidāt, ka ASV investori tomēr parādīsies Ventspils brīvostā?

– Mēs apejamies ar katru investoru kā pieredzējis vīrietis ar nevainīgu meiteni. Bet mēs nevaram piekrist, ka tiek ignorētas Ventspils pilsētas iedzīvotāju intereses un ka, dzenoties pēc superpeļņas, tiek pasliktināta ventspilnieku dzīves vide un kvalitāte. Tas mums nav pieņemami, tam mēs nepiekrītam un arī nepiekritīsim. Varbūt Ventspils domē ievēlēs kādus citus. Viņi varbūt piekritīs, bet tad tas jau būs cits stāsts. Mēs uzskatām, ka ventspilniekiem jāvirzās uz aizvien labāku dzīves kvalitāti.

– Vai skaidrojums, kādēļ tieši ASV investori nenāk uz Latviju, varētu būt saistīts ar vienošanos starp ASV un Krieviju par interešu sfēru sadali?

– Nē. Mēs neesam iekļauti ASV atbalsta programmās. Mēs no ASV ekonomiskās politikas viedokļa vispār neeksistējam. Pie mums viesojās NATO ģenerālsekretārs Rasmusens. Es viņam stāstīju – kad bija Varšavas pakts, 7% no Latvijas IKP deva militāri rūpnieciskais komplekss. Tagad, kad esam NATO, mēs militāri rūpnieciskajam kompleksam saražojam 0% no IKP. Jautāju – kāpēc? Viņš jau uz to neatbildēja. Komunistu režīms savulaik vairāk uzticējās Latvijai nekā tagad NATO.

Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs

Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu, ar kuru konstatēja, ka VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”" pārkāpusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, bez objektīva pamatojuma lidsabiedrībai Ryanair piemērojot ievērojami zemāku maksu par lidostas pakalpojumiem nekā lidsabiedrībai airBaltic.

Lidostai piemērots sods 50 000 latu apmērā, kā arī tiesiskie pienākumi par saviem pakalpojumiem piemērot pamatotus un nediskriminējošus maksājumus, lidsabiedrībām nodrošinot skaidri saprotamu informāciju par to, cik maksā katrs lidostas pakalpojums.

Salīdzinot abām lidsabiedrībām piemērotos maksājumus, KP konstatēja, ka par līdzvērtīgiem pakalpojumiem – bagāžas apstrādi, pasažieru kāpņu nodrošināšanu, gaisa kuģu izstumšanu pirms izlidošanas u.c. – airBaltic lidostai maksājusi par 82% vairāk nekā Ryanair. Turklāt airBaltic vēl papildus bija jāapmaksā lidostas administratīvās izmaksas, kas Ryanair nebija jāmaksā, tā minēto procentuālo atšķirību vēl palielinot.

Rezultātā par konkrētajiem pakalpojumiem no airBaltic tika prasīta maksa, kas sedz lidostas izmaksas un nodrošina peļņu, savukārt Ryanair maksātais pat nesedza lidostas izmaksas. Tādējādi, piemērojot diskriminējošus maksājumus, lidostas rīcība būtiski negatīvi ietekmēja airBaltic konkurētspēju attiecībā pret Ryanair.

Diskriminējošie maksājumi tika piemēroti no 2009.gada 1.novembra līdz 2010.gada 31.decembrim, kad saskaņā ar ES direktīvu lidostā konkrētos pakalpojumus uzsāka sniegt neatkarīgs uzņēmums SIA “North Hub Services”, kas turpmāk apkalpoja airBaltic.

Lēmumā KP arī norāda, ka kopumā airBaltic Rīgas lidostai nodrošina lielākus ienākumus nekā Ryanair.

Maksājumu lielumu lidsabiedrībām lidosta noteica pēc atšķirīgām metodikām – airBaltic par katra gaisa kuģa apkalpošanu, bet Ryanair nemainīgi par katru pārvadāto pasažieri. Lēmumā KP norāda, ka, lai arī lidostai ir tiesības noteikt atšķirīgas metodikas maksājumu aprēķināšanai dažādām lidsabiedrībām, tomēr to rezultātā piemērotie maksājumi nedrīkst būt diskriminējoši. Šajā gadījumā piemērotās atšķirīgās metodikas nespēja nodrošināt nediskriminējošu maksājumu aprēķinu, tāpēc nebija pieļaujamas.

Tā kā lidostas pārkāpuma rezultātā tika ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, KP konstatēja, ka noticis Līguma par Eiropas Savienības darbību 102.panta pārkāpums, kas pēc būtības atbilst Latvijas Konkurences likumā noteiktajam dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumam.

Lieta tika ierosināta pēc airBaltic iesnieguma.

Avots: nra.lv

Nekustamā īpašuma krīzi Latvijā cenšas izmantot zemes uzpircēji, arī tādi, kas darbojas ārzemnieku interesēs. Lai gan dažbrīd piedāvājumi šķiet itin vilinoši, laucinieki zemi nesteidz pārdot pa galvu pa kaklu. To dara tikai tad, kad to spiež apstākļi.

Lauksaimniecības zemju cenas Latvijā starp pagastiem atšķiras pat 20 reižu. Hektārs zemes Bauskas novada Gailīšu pagastā pērn maksāja vidēji 2135 latus, savukārt Krāslavas novada Skaistas pagastā tikpat liels zemes pleķītis – 107 latus. Turklāt gada laikā plaisa ir kļuvusi lielāka – Zemgalē zeme ir kļuvusi vēl dārgāka, bet daļā Latgales un Vidzemes – lētāka.

Valsts zemes dienesta (VZD) rīcībā esošā informācija liecina, ka ievērojamas lauksaimniecības zemes cenas atšķirības pērn ir bijušas ne tikai starp Latvijas attālākiem novadiem, bet pat viena novada robežās. Piemēram, Rēzeknes novada Kantinieku, Pušas un Rikavas pagastā zemes hektāra cena pērn svārstījās no 150 līdz 250 latiem, savukārt Kaunatas pagastā viens hektārs maksājis apmēram

1050 latus. Šādu informāciju VZD ieguvis, pamatojoties uz oficiāli reģistrētiem darījumiem. Taču to pērn nav bijis pārāk daudz. Piemēram, Rikavas pagastā tādi bijuši četri, bet Pušas pagastā – pieci. Arī saskaņā ar zemesgrāmatā pieejamiem datiem 2011. gadā Latvijā kopumā veikts 2401 darījums, kas ir saistīts ar zemes iegādi īpašumā par samaksu. Tas ir par 42,5 procentiem mazāk nekā 2010. gadā.

SIA Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē Valmieras biroja valdes priekšsēdētājs Jānis Biernis uzskata – lai gan VZD rīcībā esošā informācija ir oficiāli dati, tomēr tā nespoguļo tirgus situāciju pilnībā. «Lauksaimniecības zemi lielākoties pārdod kopā ar dzīvojamām ēkām, saimniecības vai ražošanas ēkām, tehniku. Pieņemsim, ka pircējs un pārdevējs vienojas, ka zeme, ēkas un tehnika kopā maksā 100 000 latu, jo saimnieks par zemi grib 70 000 latu, par ēkām 20 000 latu un par tehniku – 10 000 latu. Kārtojot darījumu, oficiāli tiek uzrādīts, ka zeme maksā 20 000 latu, savukārt ēkas un tehnika – 80 000 latu, jo šāda proporcija ir izdevīgāka nodokļu dēļ. Un šāda – savā veidā greiza spoguļa – informācija arī nonāk oficiālos reģistros,» uzsvēra J. Biernis.

Tomēr arī viņš atzina, ka atšķirība starp novadiem lauksaimniecības zemju cenās pastāv. Tās galvenokārt veidojas atšķirīgo augsnes auglības un klimatisko apstākļu dēļ. Zemgalē nosacījumi tradicionālajai lauksaimniecībai ir labāki, tāpēc arī zemes hektāra cena augstāka.

Pēc J. Bierņa vērtējuma, krīze lauksaimniecības zemju cenas ir mazāk ietekmējusi nekā dzīvokļu un privātmāju tirgu, turklāt pašlaik pieprasījums pēc lauksaimniecības zemes ir lielāks nekā piedāvājums. «Nepieciešamība paplašināties un Eiropas Savienības subsīdijas ir tie faktori, kas pašlaik dzen uz priekšu lauksaimniecības zemju tirgu. Taču zemnieki vienmēr ir rēķinājušies uz saviem spēkiem un mazāk domājuši par zemes cenām. Lēmums par zemes vai saimniecības pārdošanu tiek pieņemts, nevis balstoties uz cenu izmaiņām šajā tirgū, bet gan tāpēc, ka uz to spiež apstākļi. Krīzē nenoliedzami darījuma cenu kontrolē pircējs, kurš cenšas cenu nospiest uz leju. Viss ir atkarīgs no tā, cik stingrs mugurkauls un cik lielas kredītsaistības ir potenciālajam pārdevējam,» skaidroja J. Biernis. Arī lauksaimniecības zemju nomas nosacījumi krīzes dēļ nav būtiski mainījušies. Šo tirgu vairāk kontrolējot subsīdiju lielums un tas, kurš šīs subsīdijas saņems – zemes īpašnieks vai nomnieks. Viņš pieļauj, ka viss būšot atkarīgs no tā, vai Latvijai izdosies pierādīt savu taisnību ES subsīdiju jautājumā.

J. Biernis neslēpa, ka nekustamā īpašuma krīzi Latvijā mēģina izmantot arī ārzemnieki, solot grūtībās nonākušajiem nopirkt zemi. Tāpat Vidzemē pa lauku mājām un saimniecībām braukājot zemes uzpircēji, kuri darbojas kādu citu, arī ārzemnieku interesēs un mēģina pierunāt saimniekus pārdot savus īpašumus. «Un es tikai priecājos, ka Vidzemē nav daudz tādu, kuri gribētu pārdot savus gadiem koptos laukus. Protams, ir gadījumi, kad pārdod zemi, bet tie lielākoties ir tādi gadījumi, kad akūti nepieciešami līdzekļi savu vajadzību apmierināšanai vai, piemēram, lai glābtu no bankrota vai izlikšanas no dzīvokļa savu radinieku,» zināja stāstīt J. Biernis.

Avots: nra.lv /Ilze Šteinfelde

No ārzemju brauciena ar Latvijas parādzīmju piedāvājumu finanšu ministrs Andris Vilks atgriezās ar vienu miljardu ASV dolāru.

Latvijai izdevies pārdot obligācijas viena miljarda ASV dolāru apmērā ar fiksēto procentu (kupona) likmi 5,25% gadā uz pieciem gadiem. Finanšu ministrija pavēstīja, ka Latvijai piedāvāti pieci miljardi dolāru, kas ļāvis izvēlēties piedāvājumus ar zemākajām procentu likmēm. Naudas piedāvātāji un aizdevēji nākuši no visām pasaules daļām.

Latvijas amatpersonas tulko aizdošanu kā uzticību Latvijas ekonomikai. Ticamāk gan, ka aizdošanu noteica citi apstākļi, kuros pašai Latvijai maza loma. Proti, Eiropas Centrālā banka ir legalizējusi naudas emisiju kā aizdevumus komercbankām, lai tās varētu kreditēt valdības. Pagājušā gada 12. decembrī ECB aizdeva simtiem eiro zonas banku kopā gandrīz 490 miljardu eiro apmērā uz trijiem gadiem par 1% gadā. Bankas tūlīt aizdevušas šo naudu valdībām par 3–6% gadā un gaida, ka iepriekšējam aizdevumam sekos nākamie jau apsolītie ECB aizdevumu rekordi.

Formālas saistības starp ECB aizdevumiem un Latvijas aizņemšanos nav. Pirmkārt, Latvija nav eiro zonā, un, otrkārt, aizdevēji nāk ne tikai no eiro zonas. Tomēr globālajā finanšu tirgū viena naudas avota (vulkāna?) jauda palielina kopējo spiedienu uz naudas ieguldīšanu.

Kaut vai tikai 12. decembra naudas emisija ir ļāvusi komercbankām pāris mēnešu laikā nopelnīt vairāk, nekā tagad aizņēmās Latvijas valdība. Daudz mazāk, bet nopelnījusi ir arī ECB. Šāda peļņa dzen ECB sacensties ar ASV Federālo rezervju banku par lielāko naudas emisiju, un tālāk komercbankas sacenšas par tiesībām atrast šādai naudai segumu ar dažādu valstu parādzīmēm. Valstu nosaukumiem un to ekonomikas reālajām iespējām šādā sacensībā vairs nav nozīmes. Bankas aizdod visām valstīm, izņemot Grieķiju, kas izvēlēta par grēkāzi visu citu valstu budžeta deficītu izpirkšanai, t.i., soda saņemšanai par šādu deficītu.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis

Vairākās Statoil pilna servisa degvielas uzpildes stacijās 95 Ultima markas benzīns ceturtdien maksāja jau 0,999 latus litrā. Dārgāka degviela kļuvusi arī Lietuvā, taču šajā kaimiņvalstī cenu kāpums bijis mērenāks.

Viena lata robežu 98 Ultima markas benzīna cena Statoil DUS pārsniedza jau pagājušās nedēļas vidū. Turklāt kopš tā laika cena ir kāpusi vēl par vienu santīmu litrā. 95 Ultima cena vairākos benzīntankos ir pieaugusi pat par 2 santīmiem litrā, sasniedzot teju latu par litru. Savukārt Lietuvā Statoil degvielas uzpildes stacijā benzīna un dīzeļdegvielas cena, salīdzinot ar 7. februāri, pieaugusi vien par 0,2 santīmiem.

Degvielas cenu kāpums ietekmē arī degvielas patēriņu. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvaldes apkopotās informācijas, pērn degviela mazumtirdzniecībā iegādāta par četriem procentiem mazāk nekā 2010. gadā. Benzīns pirkts pat par 12 procentiem mazāk nekā pirms gada.

Kopš pagājušā gada degvielas tirgotājiem ir jāmaksā arī valsts degvielas rezerves glabāšanas nodeva. Tā jāpārskaita katra mēneša 15. datumā par iepriekšējā mēnesī pārdoto degvielu. Šo nodevu administrē Ekonomikas ministrija, kura pārkāpuma gadījumā aprēķina nokavējuma naudas apmēru. Ekonomikas ministrijas rīcībā 16. februārī vēl nebija informācijas, cik komersanti ir veikuši nodevas samaksu. EM sabiedrisko attiecību speciāliste Elita RubesaVoravko Neatkarīgajai skaidroja, ka MK attiecīgie noteikumi gan nosaka, ka maksājums jāveic līdz katra mēneša piecpadsmitajam datumam, bet maksājuma saņemšanas brīdis tiek skaitīts vēl piecas darba dienas virs šā termiņa. Turklāt tas ir atkarīgs arī no maksājumu apstrādes laika.

Neskaidrības autobraucējiem rada arī tas, ka nodevas likme ir noteikta latos par tonnu (benzīnam Ls 17,03 par tonnu), savukārt degvielas tirgotāji, lai segtu savas izmaksas, to ietver cenā, par kuru pārdod degvielas litru gala lietotājam. Pēc EM aplēsēm, šī nodeva benzīna litru varēja sadārdzināt par 1,3 santīmiem (bez PVN), savukārt dīzeļdegvielas – par 1 santīmu litrā (bez PVN). Degvielas tirgotāji neslēpa, ka gada sākumā benzīna cenu par 1,6 santīmiem litrā paaugstināja tieši šīs nodevas dēļ.

Lai gan šai nodevai pastiprināta uzmanība tika pievērsta gada sākumā, īstenībā degvielas tirgotājiem tā jau bija jāmaksā kopš pagājušā gada augusta. Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju no 2011. gada augusta līdz decembrim valsts budžetā ir iemaksāta valsts nodeva par naftas produktu drošības rezervju uzturēšanu 4,38 miljonu latu apmērā, bet 2012. gada janvārī – 955 tūkstoši latu.

E. RubesaVoravko skaidroja, ka šā gada sākumā noteikumi tika papildināti, iekļaujot tajos jaunu valsts nodevas likmi attiecībā uz izveidoto benzīna drošības rezervju apjomu. Arī nākotnē faktiskās uzglabāšanas izmaksas visām naftas produktu kategorijām mainīsies, jo EM izsludinās jaunu konkursu naftas rezerves uzglabāšanai un tikai pēc jauno piedāvājumu saņemšanas būs zināmas faktiskās pakalpojuma cenas jaunajam uzglabāšanas periodam. Ja gada laikā valsts nodevā iekasētie līdzekļi pārsniegs vai nesasniegs naftas rezerves izveidei un uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus, nākamā gada valsts nodevas likme attiecīgi samazināsies vai palielināsies.

Degvielas tirgotājiem šīs nodevas ieviešana dod iespēju uzkrāt brīvos līdzekļus, jo nodevu degvielas tirgotāji no benzīna un dīzeļdegvielas pircējiem iekasē jau ar mēneša pirmo datumu, bet jāsamaksā tā ir līdz nākamā mēneša vidum. EM neuzskata, ka šī būtu īpaša pretimnākšana degvielas tirgotājiem. «Tā kā valsts nodeva tiek ieskaitīta valsts budžetā, ietekme uz valsts budžetu ir neitrāla. Cik valsts maksā par rezerves uzturēšanu, tikpat atgūst ar nodevas ieņēmumiem. Nebūtu samērīgi prasīt no komersantiem atskaiti par iepriekšējo mēnesi jau jaunā mēneša pirmajā dienā,» uzskata E. RubesaVoravko.

Turklāt EM reizi trijos mēnešos veic pārbaudi pie katra komersanta, ar kuru ir noslēgts drošības rezervju uzglabāšanas līgums. Pēdējā pārbaudē EM speciālisti devās šajā otrdienā. «Līdz šim pārbaudēs nav konstatēti pārkāpumi, vienmēr nolīgtais rezervju apjoms ir konstatēts,» sacīja E. RubesaVoravko.

***

UZZIŅAI

Degvielas cenas 16. februārī Latvijā un Lietuvā pilna servisa Statoil DUS, Ls/l

Degvielas veids Latvija Lietuva

95 Ultima 0,999 0,977

98 Ultima 1,019 0,985

D Fortis 0,979 0,940

D Fortis Plus 0,989 0,949

Avots: Statoil DUS, Statoil.lt

Avots: nra.lv /Ilze Šteinfelde

Pusotra stunda autovadīšanas ar mācību instruktoru jau no aprīļa varētu izmaksāt par 30% vairāk – tā Neatkarīgajai ar nopūtu atzīst autoskolas Cresco valdes locekle Ilona Ismailova.

Degvielas cenai tuvojoties latam par litru, Latvijas autoskolās secina – pieaug izmaksas, kas neizbēgami lielāku robu atstās arī topošo autovadītāju maciņos.

Šobrīd praktiskā apmācība (90 min) ar vieglo automašīnu (B kategorija) izmaksā 10–12 latus, bet varētu pieaugt līdz 15 latiem. Potenciālajiem kravas automašīnu vadītājiem mācību maksa, kā prognozē I. Ismailova, pieaugs no 20 līdz 24 latiem.

Neapmierināti ir arī mācību instruktori – tieši viņi ikdienā braucienu starplaikos nodrošina degvielas uzpildi. «Nodarbībā tiek veikti vismaz 30 kilometri – pāris santīmu pieaugums degvielas cenā var dienā izmaksas palielināt pat par 10 latiem,» norāda autoskolas GROSS braukšanas instruktore Ineta Blūzmane. Vairākums instruktoru kā pašnodarbinātie var maksu palielināt pēc saviem ieskatiem. Tomēr vairāk nekā 210 autoskolu radītā konkurence, pēc I. Blūzmanes vārdiem, to neļauj. Viņa novērojusi, ka aizvien vairāk kolēģu darbu meklē taksometru un kravas pārvadājumu firmās. «Braucējam var šķist patīkami, ja dažās autoskolās braukšanas maksa nepalielinās. Tomēr tas ir maldinoši – ar dažādām akcijām tiek piesegts tas, ka zaudējumus vienmēr sedz klients,» atzīst Dainis Uzuliņš, kurš vada autoskolu Vanags. Pēc viņa teiktā, topošajam autovadītājam jau šobrīd būtu jāmaksā par pāris latiem vairāk, taču spekulācijas autoskolu tirgū to pagaidām ierobežo.

Ceļu satiksmes drošības direkcija atsakās prognozēt, vai pieaugums samazinās jauno autovadītāju skaitu vai to braukšanas kvalitāti, norāda iestādes sabiedriskās daļas speciāliste Ieva Bērziņa. Tomēr direkcija sola šā gada laikā eksāmena cenas saglabāt nemainīgas.

Avots: nra.lv /Pēteris KLOKS

Saeima šodien pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredzēs atbildību par pārkāpumiem mantiskā stāvokļa deklarēšanā.

Plānots, ka varēs piemērot naudas sodu līdz 250 latiem, ja persona nebūs iesniegusi mantiskā stāvokļa deklarāciju, nebūs ievērojusi deklarācijas aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību vai arī deklarācijā būs norādījusi nepatiesas ziņas.

Pie administratīvās atbildības varēs arī saukt, ja persona līdz šī gada 1.jūnija plkst.24 savā bankas kontā nebūs ieskaitījusi likumā noteikto skaidrās naudas apjomu. Sods par šādu pārkāpumu paredzēts līdz 500 latiem.

Jāatgādina, ka Saeima pagājušā gada 1.decembrī pieņēma Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likumu, kas nosaka pienākumu fiziskām personām no šī gada 1. marta līdz 1. jūnijam deklarēt savu mantisko stāvokli, kāds tai bija 2011.gada 31.decembra plkst.24.

Paredzēts, ka grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā stāsies spēkā šī gada 1.martā.

Avots: nra.lv

Jaunākajā „DNB Latvijas barometrā” noskaidrots, ka optimisms par valsts kopējās situācijas, ekonomiskā stāvokļa un ģimenes materiālā stāvokļa attīstību pēdējos mēnešos pieaudzis gan latviešu, gan cittautiešu vidū. Tomēr latvieši šajos jautājumos joprojām ir krietni optimistiskāki nekā šeit dzīvojošie cittautieši.

Pētījuma rezultāti liecina, ka, vērtējot kopējās situācijas attīstību Latvijā, gada nogalē gan latvieši (novembrī 22%, decembrī 28%), gan cittautieši (novembrī 6%, decembrī 12%) biežāk norādījuši, ka tā attīstās pareizi. Turklāt mēneša laikā par 9 un 10 procentu punktiem samazinājies to latviešu un cittautiešu skaits, kuri uzskata, ka kopējā situācija valstī attīstās nepareizi. Tiesa gan, cittautiešu vidū šāds vērtējums joprojām ir ievērojami augstāks – to, ka situācija attīstās nepareizi, norādījuši kopumā 52% latviešu un 73% cittautiešu.

Savukārt, vērtējot, kā ekonomikas stāvoklis Latvijā mainīsies tuvākā gada laikā, lielākā daļa latviešu (41%) un cittautiešu (41-44%) gan novembrī, gan decembrī norādījuši, ka situācija pēc gada nebūs mainījusies. Tikmēr, salīdzinot ar novembri, decembrī par 3-4 procentu punktiem palielinājās to respondentu skaits, kuri uzskata, ka situācija būs nedaudz uzlabojusies. Tomēr latvieši retāk nekā cittautieši norādījuši, ka ekonomiskais stāvoklis pēc gada būs drīzāk pasliktinājies (latvieši – 21%, cittautieši – 31%), savukārt biežāk nekā cittautieši atzīmējuši, ka ekonomikas stāvoklis būs nedaudz uzlabojies (latvieši – 23%, cittautieši – 14%).

Visbeidzot, prognozējot savas ģimenes materiālā stāvokļa izmaiņas tuvākā gada laikā, decembrī līdzīgi kā novembrī gandrīz puse latviešu un cittautiešu uzskata, ka tas nemainīsies. Taču decembrī latvieši biežāk nekā cittautieši atzīmējuši, ka viņu ģimenes materiālais stāvoklis būs uzlabojies (latvieši – 19%, cittautieši – 16%).

Avots: nra.lv

Turpinās finanšu ministra Andra Vilka ārzemju brauciens ar mērķi piedāvāt Latvijas valsts parādzīmes.

Nu jau rit 2012. gads, ar kuru cilvēki tika baidīti pat divu Saeimas vēlēšanu kampaņu laikā: kā dzīvosim tad, kad nāksies atmaksāt Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizdevuma pamatsummu. Pirmo pusotru mēnesi parādu atdošanas gadā esam dzīvojuši bez jūtamām izmaiņām, salīdzinot ar laiku kopš 2008. gada, kad Latvija sāka saņemt SVF un EK naudu. Valsts iestādes mierina, ka tieši tā tas būs arī martā, kad Latvija apņēmusies atmaksāt pirmo parāda pamatsummas porciju 54,9 miljonu latu apmērā. Tas aptuveni atbilst janvāra pārpalikumam Latvijas valsts budžetā, kur pamatbudžets pamanījās uzkrāt pat 63,5 miljonus, bet pēc sociālā budžeta iztrūkuma segšanas valstij palika +42,8 miljoni. Mazāk optimistiskā skatījumā gada sākuma uzkrājumu nosaka galvenokārt valsts iestāžu gausums jeb sagurums pēc finanšu dzīrēm decembrī. Pērnajā decembrī valsts izdevumi sasnieguši 717,4 miljonus latu un pārsniedza ieņēmumus par 278 miljoniem latu – lūk, kur aiziet gada pirmo mēnešu finansiālais pārpalikums jeb uzkrājumi.

Šķiet, ka valsts patiesie izdevumi decembrī bija daudz lielāki, jo pagaidām vēl nav saskaitīti valsts aizdevumi un ieguldījumi tādos projektos kā Noguldījumu garantiju fonda izmaksas Krājbankas noguldītājiem un aviokompānijas airBaltic uzturēšana. 2010. gada ieguldījumu skaitīšana turpinājās līdz pērnajam oktobrim un beidzās ar atzinumu, ka pērn mēs atkal esam nodzīvojuši parādu miljardieru gadu – ka valdības izdevumi tomēr pārsniedz ieņēmumus par vairāk nekā miljardu latiem. Valdība varēja atļauties tā strādāt, jo Valsts kasē atradās aptuveni miljards latu aizdevuma atlikuma, kas tika vairākas reizes papildināts ar jauniem naudas sūtījumiem. Šogad naudai būs jāsāk ceļot pretējā virzienā.

Valdības saimniekošana rada ne vien parādus, bet arī aktīvus. Valsts kases kompetencē esošie aizdevumi, vērtspapīri u.tml.  aktīvi pagājušā gada beigās veidojuši divus miljardus latu. Valsts parāda pārrēķināšana par valsts tīro parādu izrādās sarežģītāka par aritmētisku darbību (–5,2) + 2 = (–3,2). Valdības rīcībā esošo aktīvu novērtējums noved līdz rezultātam (–5,2) + 2 = (–3,5).

Nu jau par tradīciju jāuzskata valdības uzkrājumu veidošana Latvijas prasījuma tiesībās pret Eiropas Savienību par valsts ieguldījumiem ES palīdzības fondu projektos. 2010. gada rudenī sākās tielēšanās, ka EK nesaprotot projektu naudas apguvi Latvijā, un ES maksājumi tika apturēti gandrīz uz gadu, līdz 2011. gada augustā EK atsūtīja Latvijai 200 miljonus latu uzreiz, un Latvija ar budžeta deficītu –95 miljoni astoņos mēnešos uz brīdi izskatījās pēc ieņēmumu un izdevumu paraugvalsts pasaules mērogā. Sekoja mēneši ar daudzmaz vienmērīgu projektu naudas tērēšanu un atgūšanu, bet tagad ES maksājumi atkal ir apturēti. Secinājums ir vienkāršs, ka Latvijas valsts parāda dinamiku un nākotnes izredzes nevar izteikt ar dažiem skaitļiem.

Vēl jo sarežģītāk ir novērtēt Latvijas tautsaimniecības attīstību kopumā. A. Vilks jau bija devies ceļā pie potenciālajiem aizdevējiem, kad Latvijas statistiķi 9. februārī viņam pa pēdām aizsūtīja ziņu ar Latvijas iekšzemes kopprodukta ātro novērtējumu. «CSP šodien publicētais ātrais novērtējums par IKP 2011. gada 4. ceturksnī liecina, ka kopumā IKP pagājušajā gadā varētu būt audzis par 5,3%, līdz ar to kļūstot par pirmo pozitīvas izaugsmes gadu kopš 2007. gada,» šo ziņu vietējai publikai savā skaidrojumā pasniedza Finanšu ministrija. «Lai arī šis skaitlis krietni atpaliek no tā saukto trekno gadu rādītājiem, tagad varam būt daudz pārliecinātāki, ka izaugsme ir ilgtspējīga un to nodrošina sabalansētāka ekonomikas struktūra,» gavilēm pievienojās Ekonomikas ministrija. Lai cik labā angļu valodā šādas frāzes šodien un turpmākajās dienās variēs A. Vilks, uz tiem pašiem skaitļiem var raudzīties arī pavisam savādāk. «Ekonomika samazina apgriezienus,» tāds ir SEB bankas komentārs CSP ziņai. Atskatīsimies vēlreiz uz Finanšu ministrijas komentāru par to pašu: «IKP izaugsme 2011. gadā pārsniegusi iepriekš prognozēto» utt. Dainis Gašpuitis SEB vārdā toties skaidro, ka «ekonomika 2011. gada 4. ceturksnī, saglabājot inerci, turpināja izaugsmes ceļu. 2011. gada pēdējā ceturksnī IKP gada laikā uzrāda pieaugumu 5% apmērā un iezīmē izaugsmes tempu palēnināšanos, kas turpināsies arī šā gada pirmajā ceturksnī, kad izaugsmes temps varētu noslīdēt līdz 3%» u.tml.

Vai Latvijas tautsaimniecības rādītāji ir pietiekami, lai pievilinātu parādzīmju pircējus un Latvijai nebūtu jāatmaksā parādi uz budžeta ieņēmumu, t.i., uz citu budžeta izdevumu, samazināšanas rēķina? «Pašlaik būs daudzas bankas, kas Latvijas parādzīmēs ieguldīs,» Neatkarīgajai pauda SEB bankas prezidents Ainārs Ozols. Tomēr viņš bija daudz atturīgāks, runājot tieši par SEB (ne Latvijā dislocētās bankas, bet visas finanšu grupas) iespējamajiem ieguldījumiem: «To noteiks SEB aktīvu struktūra tajā brīdī, kad Latvija izlaidīs parādzīmes. Tas būs ekonomisks, nevis politisks jautājums.»

Latvijas viltība ir tāda, ka parādzīmes tiks izlaistas tikai tad un tādā apmērā, kādā tām būs jau sarunāti pircēji, lai parādzīmju nepārdošana neizraisītu ķēdes reakciju – aizvien lielākas grūtības pārdot parādzīmes, pret kurām jau izteikta neuzticība. Nākamais parādzīmju piedāvājums balstās uz pērnā gada sasniegumu – 2011. gada 9. jūnijā izlaistajām obligācijām 500 miljonu ASV dolāru apmērā. «Latvija atgriezās starptautiskajos tirgos pēc 2008. gada marta pēdējās eiroobligāciju emisijas. Arī SVF savā ziņojumā atzīmē, ka šī emisija ir vērtējama kā sekmīga un apliecina investoru uzticību Latvijai,» parāda pārfinansēšanas gaitu Neatkarīgajai skaidroja Valsts kase. Ja viss būs labi, tad jaunās parādzīmes tiks piedāvātas pircējiem šā gada jūnijā. «Stratēģiskais mērķis ir aizņemties resursus savlaicīgi (t.i., veikt priekšfinansēšanu) un vienmērīgāk izlīdzināt valsts parāda atmaksas grafiku ilgākā periodā. Tas ir būtiski, jo tādā veidā netiek atlikta aizņēmumu veikšana uz pēdējo brīdi un ierobežots risks, ka aizņemto resursu cena nav pakļauta tirgus spekulatīvai ietekmei, aizņēmumu veicot īsi pirms liela apjoma kārtējo saistību dzēšanas,» turpināja Valsts kase.

Šogad paredzētā 237,8 miljonu latu atmaksāšana ir tikai iesildīšanās. Nākamgad slodze jau lielāka un 2014.–2015. gadā tā ļoti liela, jau tuvu pie miljarda latu gadā. Pēc tam katru gadu atmaksājamās summas vairs nebūs lielas, bet kreditori tomēr atgādinās par sevi līdz pat 2025. gadam. Pa to laiku būs pienākuši atmaksas termiņi tādām Latvijas parādzīmēm, kuras vēl nemaz nav izlaistas.

***

Uzziņai

Valsts parāda pieckāršošanās pēdējo piecu gadu laikā

2006: 1,00

2007: 1,03

2008: 2,64

2009: 4,17

2010: 4,94

2011: 5,22

(miljardi latu gada beigās)

*

Parādu atmaksas grafiks

- 2012. gadā* (miljonos latu**)

marts: 54,9

jūnijs: 54,9

septembris: 54,9

novembris: 18,3

decembris: 54,9

kopā 237,8

- turpmākajos gados* (miljonos latu)

2012: 237,8

2013: 365

2014: 871,6

2015: 932,6

2016: 56,2

kopā līdz 2025. gadam 3143,4

* Naudas atmaksa tikai Starptautiskajam Valūtas fondam, Eiropas Komisijai un Pasaules bankai, neskaitot pārējos kreditorus

** Nauda tika saņemta un būs jāatdod valūtā. Skaitļi mainītos līdz ar lata kursu.

Avots: Valsts kase

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis