• Tweet

Ir jāuztraucas ne tikai par valsts parādu, bet arī par to, cik cilvēku dzīvos Latvijā, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja Luminor ekonomikas analītiķis Pēteris Strautiņš.

Runājot par valsts budžeta ietvaros prognozēto ekonomisko izaugsmi, Strautiņš norādīja, ka pēc ilgāka laika Finanšu ministrijas prognoze ir drīzāk optimistiska nekā pesimistiska.

“Bet tā nav neprātīga. Šī prognoze kaut kādā mērā ir stratēģiski gudra, jo, izaugsmes tempam piebremzējoties, par mazliet lielāku budžeta deficītu es galīgi neuztrauktos. Tam ir vairāki iemesli. Latvija aizņemas ar negatīvām likmēm pat uz pieciem gadiem. Privātais sektors, mājsaimniecības joprojām dzīvo ar ļoti lielu finansiālo pārpalikumu,” norādīja Strautiņš.

Mājsaimniecību finansiālais pārpalikums, tikai skatoties no noguldījumiem un kredītiem bankās, ir 2% no IKP.

“Turklāt ir arī vēl cita veida uzkrājumi. Arī uzņēmumi kopumā vairāk uzkrāj nekā aizņemas. Tātad privātais sektors ņem naudu ārā no ekonomikas. Tādā situācijā, ņemot vērā negatīvu migrācijas bilanci, ir tikai saprātīgi, ka valsts veido budžetu ar mērenu deficītu. Ieguvums no papildu pieprasījuma radīšanas iekšējā tirgū, tātad papildu darba vietām un algām, ir pietiekami liels. Ir jāuztraucas ne tikai par valsts parādu, bet arī par to, cik cilvēku dzīvos Latvijā. Skatoties pagātnē (tas nav finanšu aprindās tipisks viedoklis), iespējams, pēckrīzes periodā mūsu budžeta politika ir bijusi pārāk stingra. Mums varbūt būtu lielāks parāds, bet būtu vairāk cilvēku Latvijā, un, rēķinot to pievienoto vērtību, kuru viņi radītu, tas nebūtu slikts darījums. Pēckrīzes periodā Latvijā ir bijis grūti iešūpot iekšzemes pieprasījumu. Īpaši mājokļu sektorā, kur ieguldījumi būvniecībā un atjaunošanā ir bijuši ļoti mazi,” pauda ekonomists.

“Vidēji ES mājsaimniecību ieguldījumi mājokļos ir 5% no IKP, Latvijā tikai ap 2% no IKP. Igaunijā tuvu pie ES vidējā. Ja pie mums šajā laikā būtu būvēti mājokļi, mums būtu vairāk darba vietu, lielāks algu fonds un līdz ar to vairāk cilvēku. Būvējot vairāk mājokļu, mēs dodam arī iespēju cilvēkiem pārcelties uz turieni, kur ir vairāk darba vietu. Latvijas darba tirgū lielākā problēma ir tāda, ka ir vietas, kur trūkst darbinieku, un ir vietas, kur trūkst darba vietu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latgalē ir tikai 55 darba vietas un pašnodarbinātie uz 100 cilvēkiem darbaspējīgajā vecumā. Rīgā un Pierīgā 94 uz 100, kas ir vairāk, nekā nepieciešams. Kurzemē 65 uz 100,” skaidroja Strautiņš.

Pēc viņa sacītā, tas nozīmē, ka Latvijā iedzīvotāju izvietojums joprojām atspoguļo pagātnes ekonomisko realitāti. Padomju laikā vairāk nekā puse cilvēku strādāja preču sektoros. Tagad šīs nozares ir aptuveni ceturtdaļa no ekonomikas. Ir ievērojami augusi pakalpojumu joma, bet tai ir raksturīgs tas, ka tai ļoti patīk lielās pilsētas.

“Pirmkārt, Rīga. Rīga ir tā vieta, kur ir koncentrētas vairākas nākotnes nozares, kas Latvijai ir galvenās eksporta virzītājas – IT un biznesa pakalpojumi. Attīstās arī rūpniecība, kas ir reģionu galvenais virzītājs, bet šī nozare un lauksaimniecība nevar nodrošināt pietiekami daudz labi apmaksātu darba vietu cilvēkiem, kas joprojām dzīvo laukos un mazajās pilsētās. RailBaltic būves uzsākšana būtiski sildīs Latvijas centrālās daļas darba tirgu. Mājokļu būvniecības pieaugums noteikti būs ar augošu tendenci, jo Latvijā izaugsme pēckrīzes periodā atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas ar to, ka Latvijā tā bija gandrīz pilnībā atkarīga no eksporta. Šis gads ir pirmais, kad pieaug mājsaimniecību hipotekārie kredīti, aug būvniecības apjomi un izsniegto būvatļauju skaits. Šajā sfērā ir milzīgs potenciālais pieprasījums. Rīga ir diezgan turīga pilsēta, kur divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo padomju laiku mājās. Jau šobrīd daļa no tur dzīvojošajiem varētu atļauties kaut ko citu, un agri vai vēlu viņi šo lēmumu pieņems. Būvēs privātmājas, pārcelsies uz cita veida daudzdzīvokļu mājam. Noteikti lielos apjomos notiks mājokļu atjaunošana Rīgas centrā, kas ir ļoti skaista vieta un ļaus daudziem dzīvot tuvāk darbam,” izteicās Strautiņš.