• Tweet

Laikā, kad vērtspapīru tirgus piedzīvo vētrai raksturīgu viļņošanos, pieaug iedzīvotāju bažas par savu uzkrājumu drošību un ieguldītās naudas nākotni. Ne velti savu augstāko līmeni pēdējo gadu laikā ir sasniegusi zelta cena – cilvēki meklē drošu veidu kā pasargāt uzkrājumus, kamēr finanšu tirgū atgriezīsies mierīgāki laiki. Tomēr daudziem nerūp nedz akciju cenu kritums, nedz bažas par ieguldījumu nākotni, jo cilvēki uzkrājumus gluži vienkārši neveido. Ekonomiski aktīviem cilvēkiem būtu ieteicams kaut nelielu daļu no saviem ienākumiem atlicināt nākotnei – strauji mainīgajā ekonomikas vidē iespēja ietaupīt ir nozīmīgs finanšu stabilitātes un drošības nosacījums. It īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri sevi nevar dēvēt par turīgiem.

Uzkrājums kā apdrošināšana

Turīgiem cilvēkiem finanšu drošības “spilvens” parasti ir jau izveidots – tajā ir dažādi ieguldījumi, iespējams, tiem piederoši uzņēmumi vai citi aktīvi, kurus nepieciešamības gadījumā var realizēt. Šāda finansiālā drošība ļauj nedomāt par ietaupīšanu un uzkrāšanu. Taču lielākā cilvēku daļa dzīvo pavisam citā realitātē – no algas līdz algai, iztērējot visu ikdienas vajadzībām un neko neatlicinot priekšdienām. SEB bankas šogad veiktais pētījums par iedzīvotāju uzkrājumiem liecina, ka uzkrājumus neveido aptuveni trešdaļa (34%) cilvēku, bet no tiem, kuri uzkrājumus veido, tie lielākoties atrodas norēķinu kontā (47% gadījumu)*.

Uzkrājumu veidošanu ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem būtu jāuztver kā apdrošināšanu neparedzētiem tēriņiem. Jo īpaši, ja ienākumi ir nelieli, jo tad neparedzēti tēriņi saistīti ar vislielāko stresu:

Pēkšņs remonts vai tehnikas bojājums – un budžets sabrūk.
Zaudēts darbs – un pēc pāris mēnešiem sākt veidoties parādi.
Slimība – un jāaizņemas nauda no draugiem vai jāņem aizdevums.
Uzkrājums nav greznība, bet gan aizsardzība pret jebkādiem dzīves satricinājumiem – ir gana pat ar nelielu summu ik mēnesi, taču laika gaitā tā pieaugs un kļūs par nozīmīgu atspaidu.

Krāt kontā vai ieguldīt – kā labāk?

Milzīga loma ir arī psiholoģijai. Cilvēki ar augstiem ienākumiem vispirms novirza daļu uzkrājumā un tad tērē to, kas paliek. Tie, kuriem ir zemāki ienākumi, dara pretējo: vispirms iztērē, un, ja kaut kas paliek pāri, noliek malā (un visbiežāk ir tā, ka pāri nepaliek nekas).

Turoties pie principa “vispirms samaksa sev”, pat ar nelieliem ietaupījumiem var mainīt savu finansiālo nākotni. Ja katru mēnesi uzkrājumā novirzītu kaut 10% no ienākumiem, 5 gadu laikā var izveidot ievērojamu rezervi. Bet, ja sāktu to ieguldīt, tad 10 – 15 gadu laikā būs iespējams runāt par finansiālo brīvību.

Cilvēki, kuri sāk veidot uzkrājumu, parasti sastopas ar jautājumu – ko iesākt ar šo naudu, kamēr tā nav akūti nepieciešama? Turēt kontā vai ieguldīt? Mūsdienās ir ļoti daudz iespēju ieguldījumiem (no zelta un ieguldījumu fondiem līdz akcijām un nekustamajam īpašumam), un katrs no tiem ilgtermiņā vairos uzkrāto kapitālu. Atslēgas vārds šeit ir “ilgtermiņā” – šobrīd varam vērot, ka nedēļas laikā ieguldījums vērtspapīru tirgū savu vērtību var strauji zaudēt, taču paskatoties ilgākā laika posmā, allaž būs redzams pieaugums.

Turīgi cilvēki nereti izvēlas ieguldīt vairākos instrumentos vienlaikus, jo var atļauties tam veltīt lielāku naudas summu. Tas ir drošāks ieguldīšanas veids, jo riski tiek sadalīti (diversificēti). Cilvēkiem ar mazāku rocību nākas aprobežoties ar vienu vai diviem ieguldījumu veidiem.

Latvijā populārākais ieguldījums ir pensiju 3. līmenis – tajā iegulda 30% cilvēku, liecina mūsu aptaujas dati. Seko apdrošināšana ar uzkrājuma funkciju (12%) un akcijas (9%).

Ieguldīt vienā finanšu instrumentā nav nepareizi – ilgtermiņā tas ir prātīgāk, nekā turēt naudu kontā, jo uzkrātajai naudai ir jāļauj pelnīt. Svarīgākais nosacījums ir veikt regulāras iemaksas izvēlētā ieguldījuma veidā, un darīt to ilgu laiku.

Izpratne un zināšanas – pirmais solis labklājības virzienā

Pamatzināšanas par finanšu tirgu un finanšu instrumentiem ir būtisks faktors, lai cilvēks justos drošs un psiholoģiski sagatavots ieguldījumu veikšanai. Bažas no “naudas zaudēšanas” parasti izriet no nezināšanas, tāpēc cilvēki labāk atturas no krāšanas un ieguldīšanas, tā attālinot sevi no labklājīgākas dzīves. Finanšu konsultanti un padomdevēji, kas agrāk bija pieejami vien turīgajiem banku klientiem, šodien ir ikvienas bankas ikdienas pakalpojumu klāstā. Ja nav pārliecības, ir jāuzdod jautājumi, jo dažas trāpīgas atbildes var kļūt par izšķirošu faktoru, kas cilvēkam liks ieguldīt, piemēram, pensiju 3. līmenī un ar laiku nodrošinās adekvātu dzīves līmeni vecumdienās.

26% no mūsu aptaujas dalībniekiem saka, ka neiegulda, jo tiem nav nepieciešamo zināšanu. 13% domā, ka ieguldīšana ir kaut kas sarežģīts. Vairāk nekā puse (53%) uzskata, ka to ienākumi ir pārāk mazi, lai ieguldītu. Visi trīs minētie argumenti ir atspēkojami tad, ja finanses ir iepazītas tuvāk – tad kļūst skaidrs, ka ieguldīt var arī pavisam nelielu summu, ka tas ir vienkārši un nekādas padziļinātas zināšanas nav vajadzīgas.

Nebūtu pareizi apgalvot, ka tikai bagāti cilvēki uzkrāj nākotnei un iegulda – piemēram, pensiju 3. līmenī vien ir vairāk nekā 430 tūkstoši krājēju (tiesa, lielai daļai iemaksas veic darba devēji). Tomēr turīgiem cilvēkiem ieguldīt ir vieglāk gan kapitāla pieejamības, gan zināšanu dēļ. Tieši zināšanas, izpratne par finanšu tirgu un finanšu pratība ir nozīmīgi faktori, kur kopīgi ir jāpanāk uzlabojumi, jo tieši zināšanas (nevis lielāki ienākumi) iedrošinās cilvēkus spert pirmo soli uzkrājumu – un savas labklājības – virzienā.

Oļegs Andrejevs
Uzkrājumu, ieguldījumu un pensiju piedāvājuma vadītājs