• Tweet

Prokurors Juris Juriss ne reizi vien masu medijos paudis nesaudzīgi skarbu viedokli par Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurā lietā viņš ir valsts apsūdzības uzturētājs. Juriss paudis dažnedažādus apgalvojumus par tā saucamo Lemberga lietu, norādot, ka “Lemberga tiesas process ir komplikāciju pilns”, un to, ka “Lemberga tiesvedības procesā pašlaik viena no lielākajām problēmām ir tā, ka likums tiek ļaunprātīgi interpretēts.” Lai arī prokuroram ir tiesības komentēt tiesvedības gaitu, aiz Jurisa izteikumiem jaušamas tādas kā psiholoģiskas manipulācijas metodes, kuru mērķis varētu būt pasniegt sabiedrībai subjektīvo prokurora viedokli kā vienīgo patieso. Portāla Tieslietas.lv uzrunātie tiesību zinātņu speciālisti vērtējuši neseno Jura Jurisa interviju LA.lv, norādot uz vairākiem valsts apsūdzības uzturētāja izteikumiem, kas liecina, ka Juriss varētu būt pārkāpis Latvijas Prokuroru Ētikas kodeksu.

Intervijā portālā LA.lv Juriss paudis, ka “Lembergs ļaunprātīgi izmanto savas kriminālprocesuālās tiesības”, minot, ka “šajā gadījumā tas ir drauds kriminālprocesa pabeigšanai saprātīgā termiņā”.

Prokurors savā intervijā īpašu uzmanību pievērš kriminālprocesa termiņam, norādot, ka notiekot apzināta kriminālprocesa novilcināšana. “Tiesas sēdēs esam izteikuši savu viedokli par šī kriminālprocesa novilcināšanu no Aivara Lemberga aizstāvju puses, jo viņi, mūsu kā valsts apsūdzību uzturošo prokuroru ieskatā, ļaunprātīgi izmanto savas kriminālprocesuālās tiesības,” norādījis prokurors Juriss un, vērtējot kriminālprocesa novilcināšanas iemeslus, īpaši uzsver, ka aizstāvība izmanto likumā noteiktās tiesības “ļaunprātīgi”.

Aptaujāto juristu ieskatā, šāds prokurora apgalvojums ir absurds un nepamatots, jo tas ir pretrunā ar paša kriminālprocesa likuma pamatnoteikumiem.

Jāatgādina, ka Kriminālprocesa likuma mērķis, kas definēts Kriminālprocesa likuma 1. pantā, ir “noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē”. Tas nozīmē, ka pašā Kriminālprocesa likumā ir noteikta kārtība, kādā jānotiek procesam. Tajā ir noteiktas procesa dalībnieku tiesības, pienākumi un pilnvaras. Līdz ar to, rīkojoties Kriminālprocesa likumā noteikto normu ietvaros, nav iespējama to “ļaunprātīga” izmantošana, jo tās tiek izmantotas tā, kā likumā noteikts.

Tāpat tiek norādīts, ka Jurisa intervijā tiek apzināti sagrozīta Kriminālprocesa likuma nosacījumu jēga, lai lasītājs, kurš nav pēc izglītības jurists vai ar zināšanām krimināltiesībās, pieņemtu, ka skaidrojums par lietas gaitu, kuru pie tam vēl medija auditorijai sniedz valsts amatpersona – prokurors, atbilst izklāstītajam. Tomēr tā nav. Pirmkārt, kriminālprocesu nevar novilcināt apzināti, jo tas norisinās secīgi izpildot likumā norādītās procesuālās darbības. Tādēļ Kriminālprocesa likums nedefinē apzinātu novilcināšanu. Likums nosaka, ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem, kas atbilst, piemēram, t.s. Lemberga lietai, par kuru ir runa intervijā.

Portāls pamatoti norāda, ka bez “saprātīga termiņa ievērošanas” nosacījuma kriminālprocesā ir noteikti ne mazāk svarīgi arī vairāki citi principi, tai skaitā vienlīdzības princips un procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips, tomēr izskatās, ka Juriss tos apzināti ignorē.

Publikācijā tiek atzīmēts, ka, realizējot savus uzdevumus, prokurors kā valsts apsūdzības uzturētājs ir tikai viena no pusēm tiesā, savukārt aizstāvība ir otra puse – ar citiem uzdevumiem kriminālprocesā. Apsūdzētajam savas tiesības uz aizstāvību palīdz īstenot tikai un vienīgi aizstāvis, turpretī apsūdzības pusē ir valsts vara, kuras pilnvaras ir ievērojami plašākas par aizstāvības pilnvarām.

Tāpat tiesību zinātņu speciālisti bez vērības neatstāj arī apstākli, ka arī prokurors ir ieinteresēts lietas iznākumā, jo, pabeidzot kriminālvajāšanu un nosūtot lietu uz tiesu, kurā gan pirmstiesas, gan tiesas process ilgst vairākus gadus, jābūt pārliecībai, ka tiesa pieņems notiesājošu spriedumu. Tomēr, ja tiesa šādā lietā pieņemtu attaisnojošu spriedumu, tad prokurora darbā lietas “nenostrādāšana” būtu milzīgs “brāķis”, kā arī nelietderīgi iztērēti valsts resursi un līdzekļi.

Kas attiecas uz tiesu debašu runas kvalitāti, tad to iespējams vērtēt, tikai noklausoties konkrēto runu norādītajā tiesas sēdē, jo pretējā gadījumā, kā šajā intervijā, redzams tikai vienas puses – prokurora – subjektīvais vērtējums.

Tāpat publikācijā pievērsta uzmanība apstāklim, ka, ja jau prokurora debašu runa sarežģītā lietā pieļaujama vairāku mēnešu garumā, nav saprotams, kādēļ šādu pašu pieeju aizstāvības debašu runai nosaukt par “ļaunprātīgu aizstāvības tiesību izmantošanu”.

Termins “ļaunprātīgs” tiek skaidrots kā ļauns nolūks, ar iepriekšēju nodomu izdarīts, tīšs. Intervijā gan nav minēti apstākļi, kas norādītu uz aizstāvības iepriekšēju, tīšu un apzinātu nolūku, kā vien to, ka aizstāvība realizē savas Kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības, tādēļ tāds apzīmējums aizstāvības runai ir nekorekts, neētisks un neprofesionāls.

Apsūdzības uzturētāja apstākļi, sakarā ar kuriem tika novilcināta lietas izskatīšana, prokurora prāt, ir attaisnojoši lietas novilcināšanai, bet, savukārt, – aizstāvības debašu runa, kas paredzēta likumā, – ir ļaunprātība. Tik neviennozīmīgs ir prokurora izklāstījums par lietu.

Tiek norādīts, ka sapratīga termiņa ievērošanas nosacījums nedrīkst ierobežot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas kopumā tiek ieliktas aizstāvības runas pamatā.

Kriminālprocesa likums neparedz prokuroram tiesības pārtraukt aizstāvības debašu runu, tomēr prokurors to ir atļāvies darīt vairākkārt, neievērojot likuma prasības. Fakts, ka apsūdzības un aizstāvības viedokļi ir pretēji un “saduras”, prokuroram nebūtu jānostāda augstāk par likumu, ētikas, tolerances un cieņas nostādnēm pret aizstāvi – tiesu sistēmai piederīgu personu, pretēji savai klaji paustai “pusaudža neiecietībai”.

Tāpat arī portāls uzsver, ka intervijā medijam prokurors Juriss četras (!!!) reizes atkārtojis terminu “ļaunprātība”, taču no tā, ka šāds termins tiek vairākkārt atkārtots, aizstāvības rīcība nekļūst “ļaunprātīga”, jo netiek konstatēti tādi fakti, kas to pamatotu. Prokurora teiktais drīzāk izskatās pēc lēta scenārista trika, kas filmas sižetā skatītājam vienu un to pašu atgādina vairākas reizes, lai skatītājs ievērotu, ka šim apstāklim tālāk sižetā būs būtiska nozīme. Ja prokurors Juriss ir tiesīgs savā īsajā intervijā četras reizes atkārtot vienu frāzi, kādēļ gan, prokurora prāt, advokāts nevarētu izmantot šo pašu runas argumentāciju, uz būtisko vēršot tiesas uzmanību vairākkārt?

Tieslietas.lv uzrunāto juristu ieskatā, Jurisa sniegtā intervija vērtējama tikai kā subjektīvs prokurora viedoklis, interešu sadursmē aizstāvības tiesību realizēšanā, taču ir vērojami priekšnoteikumi, kas varētu liecināt, ka Juriss varētu būt pārkāpis Latvijas Prokuroru Ētikas kodeksu, jo vienā tā punktā norādīts sekojošais – “Prokurora oficiāliem rakstiskiem un mutiskiem paziņojumiem masu informācijas līdzekļos un publiskām uzstāšanām jābūt lietišķām, pārdomātām, apzinoties, ka tās var tikt vērtētas kā prokuratūras viedoklis.”

Un uzreiz arī portāls uzdod jautājumu – vai šādu vienpusēju situācijas izklāstu ar, iespējams, pat manipulatīviem akcentiem tiešām var uzskatīt par visas prokuratūras viedokli?

Kopumā medijs aicina izsvērt iespēju izvērtēt Jura Jurisa atbilstību ieņemamajam amatam, liekot noprast, ka nepieciešams vērtēt, vai prokurora darbība atbilst tiesiskuma un sabiedrības vai tomēr, iespējams, kādu citu ieinteresēto pušu interesēm.