• Tweet

Pamatotu argumentu trūkums un acīmredzami sliktās izredzes, šķiet, ir tās, kas piespiedušas prokuroru Juri Jurisu nodarboties ar Temīdas kalpiem ne tik ļoti raksturīgām izpausmēm – it kā vaļsirdīgās sarunās ar medijiem par konkrētu tiesas procesu mēģināt nelabvēlīgā gaismā parādīt tiesas procesa otru pusi, bet pašam censties gūt sabiedrības simpātijas.

Pirmais signāls, ka prokurors uzsācis spēli uz publiku, bija Jura Jurisa intervija Latvijas Avīzē š.g. jūlijā, kurā viņš pauda, ka Lemberga tiesas process ir komplikāciju pilns. Pēc prokurora sacītā, tās krājas viena uz otras un ik pa brīdim, viņa izpratnē, tiekot testētas Kriminālprocesa likuma normas un iespējas tās apiet. Pēc šīs intervijas sekoja līdzīgi izteikumi arī citos medijos, līdz atkal šonedēļ plaša intervija portālā BNN, kuru, kā zināms, saista ar pazīstama Šveices advokāta ietekmi.

Šajā intervijā Juriss pat sāk dot padomus tiesai, ka tai nevajadzētu uzlikt naudas sodu personai, kura var to nomaksāt, “aci nepamirkšķinot” (vai prokurora mantijai piedien šāds subjektīvs vērtējums?), bet gan apcietinājumu vismaz uz diennakti.

Prokurora izteikumus gan varētu vērtēt ne tikai kā klaja spiediena izdarīšanu uz tiesu, publiski izklāstot priekšstatus, kā, viņaprāt, tiesai būtu jārīkojas, bet arīdzan par atklātu izmisumu, kas varētu liecināt tikai vienu – ļoti iespējams, ka Jurisam vairs tikpat kā nav atlikuši īsti, juridiski argumenti šajā skaļajā tiesvedībā, līdz neatliek nekas cits, kā censties gūt vismaz publikas atbalstu ar mediju starpniecību.

Arī specializētais tiesību nozares portāls Tieslietas.lv, kas analizējis Jurisa izteikumus, norāda, ka prokurors, runājot par Lemberga lietu, apzināti sagroza Kriminālprocesa likuma nosacījumu jēgu, lai lasītājs, kurš nav pēc izglītības jurists vai ar zināšanām krimināltiesībās, pieņemtu, ka skaidrojums par lietas gaitu, kuru turklāt vēl medija auditorijai sniedz valsts amatpersona – prokurors –, atbilst izklāstītajam. Tā, piemēram, intervijā Latvijas Avīzei prokurors Juriss četras reizes atkārto terminu “ļaunprātība”, taču no tā, ka šāds termins tiek vairākkārt atkārtots, aizstāvības rīcība nekļūst “ļaunprātīga”, jo netiek konstatēti tādi fakti, kas to pamatotu. Prokurora teiktais drīzāk izskatās pēc scenārista lēta trika, kas filmas sižetā skatītājam vienu un to pašu atgādina vairākas reizes, lai skatītājs ievērotu, ka šim apstāklim tālāk sižetā būs būtiska nozīme.

Tā vien šķiet, ka Lemberga lieta plīst pa visām šuvēm, un maz kurš šodien vēl tic, ka prokurori ir ieinteresēti tās TAISNĪGĀ iznākumā. Jo nevar bez ievērības arī atstāt apstākli, ka prokurors ir tikpat ieinteresēts lietas iznākumā kā jebkurš cits lietas dalībnieks, jo, kad prokurors aiziet uz tiesu un tiesu zaudē, tad pārmetumus saņem viņš, nevis tiesa, kura pasludinājusi attaisnojušu spriedumu.

Apsūdzētajam labvēlīgs tiesas spriedums prokuroram var draudēt ar pārmetumiem par velti iztērētiem valsts resursiem un līdzekļiem, kā arī ietekmēt viņa profesionālo statusu, un no tā, visticamāk, arī šobrīd ir nobijies prokurors Juriss, uzsākot šo saspēli ar medijiem.

Taču, ja Temīdas kalps izvēlas šādu spēli, varbūt viņš vairs nemaz nav tas, par ko uzdodas? Varbūt šādiem prokuroriem drīzāk savas karjeras iespējas jāmeklē kādā radošā sfērā, piemēram, uzstājoties publikas priekšā ar dziesmu vai deju – tā viņi spēs saņemt ne tikai sabiedrības atbalstu, bet par īpaši izcilu spēli varbūt pat kādu puķu pušķi vai konfektes.

Foto: F64