• Tweet

Vienubrīd jau šķita, ka šoruden pēc ilgā sausuma perioda mežā nebūs ko darīt, bet nesenais lietus padarījis savu darbu, un nu var meklēt grozus, lai piedalītos ikgadējās sēņu medībās. It īpaši mitrais un siltais laiks paticis bekām, zina teikt mikologi.

Tāda gada, kā bija pērn, kad sēnes varēja salasīt maisiem vien, noteikti nebūs, – ne tikai tām nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ, bet arī tāpēc, ka dabā arī šīm meža veltēm vērojams cikliskums. Taču to, ka tās tomēr ir, NRA.lv pārliecinājās Dabas muzejā – ikgadējā sēņu izstādē. «Jau kopš gada sākumā Dabas muzejā septembra vidū bija ieplānots rīkot sēņu izstādi. Diemžēl nevaram ieplānot laika apstākļus. Un šogad tie nebija īpaši labvēlīgi šim nolūkam – ilgi pieturējās sausums, kas pamatīgi iekaltēja micēliju, tāpēc pat lielāks mitruma daudzums nedeva uzreiz vajadzīgo efektu. Bet nu jau šobrīd viss izskatās krietni cerīgāk nekā pagājušajā nedēļā – sākumā te bija skatāmas 130 sugas, bet nu jau klāt nākuši vēl pāris desmiti,» teica Dabas muzeja komunikācijas nodaļas vadītāja, mikoloģe Diāna Meiere. Arī šogad izstāde ir labi apmeklēta, jo te var redzēt arī tādus veidus, ko pazīstam mazāk. Nav gan aplūkojamas ēdamās trifeles – tai, kas šogad tika atrasta Rēzeknes pusē, neviena cita nav pievienojusies. Taču – kas zina, varbūt kādam izdodas atrast arī tādu! Visbagātīgākā šobrīd esot beku raža, par ko var pārliecināties, arī aplūkojot stendos redzamo, – baravikas, apšu kundziņi, bērza un sviesta bekas… Ir arī piparu beciņas (ēdamas nelielā daudzumā kā garšviela), kuras parasti izdodoties atrast vien kādu pārīti, bet šoreiz to esot vesels klājiens.

Mazāk esot visa veida pienaiņu – cūceņu, vilnīšu, alksneņu, arī bērzlapju izvēle ir visai trūcīga. Taču neesot ko sabēdāties, tās noteikti vēl būšot, vajag tikai nedaudz paciesties. Taču arī tā mēdz būt: ir reti tie gadi, kad vienlaikus ir pieejams viss klāsts, un neesot izpētīts līdz galam, kādi ir faktori, kas to ietekmē. Starp citu, ar to lietu un laistīšanu esot interesanti – zinātnieki ir mēģinājuši tās vietas, kur aug baravikas, regulāri aplaistīt un tiešām novākuši tajā pleķītī vairākas šīs sēņu karalienes ražas, stāsta mikoloģe, mudinot pašiem to izmēģināt kādā meža stūrītī, kurā zināms, ka tās aug. Vaicāta, uz kuru Latvijas novadu labāk doties ar tiem lielajiem beku groziem, D. Meiere atbild, ka šobrīd jau visā valsts teritorijā var ko atrast, par to pārliecinājušies Dabas muzeja ļaudis. Mazliet agrāk šīs meža veltes parādījušās Kurzemes pusē, taču nu jau ir arī citviet – arī Rīgas, Baldones, Daugmales un Ķemeru apkaimē, kur sēņojusi gan pati, gan viņas kolēģi. Taču paļauties uz to, ka tajā vietā, kur iepriekš bija labs guvums, būs arī turpmāk, nevajadzētu. Mežs tomēr mainās, piemēram, saauguši mētrāji vai krūmi, un tas uzreiz var atstāt iespaidu uz sēnēm. Arī tad, ja koki izcirsti, vajadzīgs laiks, lai tur atjaunotos micēlijs. Taču arī egļu jaunaudzes ir laba vieta gailenēm un bērzlapēm.