• Tweet

Satversmes tiesa (ST) ceturtdien, 19. oktobrī, atzina Solidaritātes nodokļa likuma 6.pantu, kurš nosaka nodokļa likmes, par neatbilstīgu Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam.

ST atzinusi, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kurš nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants tiks atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam.

Lieta ierosināta pēc 37 fizisku personu pieteikumiem. Visi pieteikumu iesniedzēji ir darba ņēmēji, kuriem atbilstoši apstrīdētajām normām ir pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām . Lai arī valsts sociālo apdrošināšanu un solidaritātes nodokli regulējot atšķirīgi likumi, šo likumu struktūra un arī mērķis esot viens – sociālās aizsardzības vajadzību finansēšana. Vienīgā atšķirība esot tā, ka apdrošināšanas iemaksas tiek ieskaitītas speciālajā budžetā, savukārt solidaritātes nodoklis − pamatbudžetā.

Pieteikumu iesniedzējiem esot liegts saņemt sociālo nodrošinājumu proporcionāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kuriem nav pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 109. pantam. Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā Solidaritātes nodokļa likums paredzot atšķirīgu attieksmi pret dažādām solidaritātes nodokļu maksātāju grupām, nosakot atšķirīgas nodokļa likmes atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem viņi ir apdrošināti. Šāda atšķirīga attieksme neatbilstot Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Solidaritātes nodokļa likuma izstrāde un pieņemšana notikusi sasteigti, neizvērtējot tā ietekmi valsts nodokļu politikā ilgtspējīgas sociālās politikas kontekstā. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtējis alternatīvas. Likumprojekts esot sagatavots, neuzklausot sociālos partnerus un neveicot izpēti par citu valstu praksi.

Nolasot spriedumu, ST norādīja, ka Solidaritātes nodoklis ir jauns nodokļu ieņēmumu veids, kas nozīmē, ka to nevar definēt kā sociālās apdrošināšanas iemaksu.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. Turklāt Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos. Ikvienai personai ir tiesības uz sociālo apdrošināšanu proporcionāli apmēram, kādā persona līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas kapitāla uzkrāšanā, kā arī uz citiem valsts garantētiem sociālā nodrošinājuma pasākumiem.

ST arī norādīja, ka Solidaritātes nodoklis ir pieņemts korekti, ievērojot Saeimas kārtības rullī norādītās normas, kā arī ir veikta sociālo partneru un ekspertu iesaiste, tādējādi nav pamata uzskatīt, ka likums būtu pieņemts sasteigti, kā to bija norādījuši prasības iesniedzēji.

ST arī uzsvēra, ka idejiski ikviens nodoklis ir solidārs, proti, nodokļu sistēmas ietvaros indivīdi savu iespēju robežās veic nodokļu maksājumus, īstenojot savstarpēju solidaritāti sabiedrībā. Maksājot šos nodokļus, indivīds veicina sabiedrības labklājību.

ST spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.