• Tweet

Jau kādu laiku atkal ir aktualizējies jautājums par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesībām – lai arī baznīca savā vairāk kā 800 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādus saimniekus un to šobrīd apsaimnieko Rīgas pašvaldība, baznīcu plāno nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotā nodibinājuma pārziņā. Latvijas Žurnālistikas centrs jau 2019. gada pavasarī iepazīstināja sabiedrību ar vairākām pazīmēm, kas liecina – vācu luterāņu pretendēšana uz Pēterbaznīcu ir shēma. Turpinot vētīt šo jautājumu, atklājušies vairāki jauni fakti.

Pašreizējais Pēterbaznīcas likumprojekts paredz Rīgas Svētā Pētera baznīcu bez atlīdzības nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotajam nodibinājumam. Tostarp likumprojektā minēta atsauce uz Rīgas Svētā Pētera baznīcu kā pieminekli vācbaltiešu kultūras mantojumam Latvijā, kas it kā varētu attaisnot vācu draudzes dalību nodibinājumā, taču vai tā saucamajai vācu draudzei tiešām ir vēsturiskas vai jebkāda cita veida īpašas tiesības uz Rīgas Svētā Pētera baznīcu?

Kā zināms, kamēr Sv. Pētera baznīcas ēka un zeme zem baznīcas zemesgrāmatā nav ierakstīta un tai nav noteikts īpašnieks, tās tiesiskais valdītājs ir Rīgas pilsētas pašvaldība, kas vēl nesen paudusi Saeimai gatavību kļūt par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību turētāju. Rīgas domes aicinājums gan nav sadzirdēts, LELB apgalvojot, ka Rīgas pašvaldība tādējādi boikotē Vācijas Bundestāga it kā apsolītos 33,5 miljonus eiro Pēterbaznīcas atjaunošanai.

Turklāt tiek apgalvots, ka Vācu Svētā Pētera draudze jau ir izstrādājusi vīziju par plašas dievnamam piemērotas kultūras funkcijas īstenošanu. Vienlaikus rodas jautājums – kas ir šī vācu draudze, kas sevi uzskata par baznīcas mantinieci un kuras “galva”, ārvalstu pilsonis Stefans Meisners (Stefan Meissner) aktīvi runā par restitūciju jeb agrāko tiesību atjaunošanu?

Uz īpašumu pretendējošai vācu draudzei nav nekādas saistības ar vēsturisko Sv. Pētera baznīcas vācu draudzi

Ņemot vērā vācu draudzes iesaistīšanos, protams, rodas aktuāls jautājums par to, vai šai draudzei vispār ir kāds vēsturisks sakars ar Pēterbaznīcu? Vispirms, ja ieskatāmies vēsturē, tad redzams, ka dievnams ir celts 13. gadsimtā. Pēterbaznīca uzcelta kā Romas katoļu baznīca un tāda tā palika līdz brīdim, kad 1524. gadā kļuva par Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnamu. Bet vācu draudzei ar to nav nekāda sakara kopš 1939. gada, kad notika masveida vācbaltiešu izceļošana uz Vāciju un vācu draudžu dievnami pārgāja Latvijas valsts vai pašvaldību rīcībā, un Pēterbaznīcu savā pārraudzībā pārņēma Rīgas pašvaldība. Tātad arī uz okupācijas brīdi, 1940. gada 17. jūnijā, baznīcu pārvaldīja Rīgas pašvaldība kopā ar vairākām sabiedriskām organizācijām. Jāatzīmē, ka Latvijai atgūstot neatkarību, teju visas baznīcas tika atdotas to vēsturiskajiem mantiniekiem jeb konfesijām, kuras bija to saimnieces līdz 1940. gada okupācijai, izņemot Pēterbaznīcu, kas visu šo laiku bijusi apsaimniekošanā Rīgas pašvaldībai un uzskatīta par pilsētas baznīcu. Taču, ja mēs vēlētos runāt par kaut kādu īpašuma tiesību pārmantojamību, tad skaidrs, ka Pēterbaznīcas vēsturiskie mantinieki būtu Romas katoļu baznīca vai vismaz Rīgas pašvaldība, nevis 2001. gadā ārvalstu pilsoņu izveidota mazskaitlīga draudze, kurai nav un nevar būt nekāda tieša sakara ar dievnamu.

Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumā – vadošā loma ārvalstu pilsonim Meisneram

Šāds fakts gan nav traucējis LELB un Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas Vācu Svētās Pētera draudzei 2021. gada 11. oktobrī reģistrēt Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumu, kuram plānots pārņemt Pēterbaznīcas īpašumtiesības.

Taču, ja papētām tuvāk nodibinājumu, tad redzams, ka nodibinājums pats par sevi izveidots tā, lai galvenās lēmējtiesības būtu tieši vācu draudzes pārstāvim Stefanam Meisneram. Proti, Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājuma valde sastāv no pieciem locekļiem. Saskaņā ar statūtiem, valdē vācu draudzei ir tiesības iecelt četrus locekļus, bet LELB no savas puses tikai vienu locekli.

Kaut arī nodibinājuma valdē ir ievēlēti pieci dalībnieki (Doloresa Volkopa, Vivita Dolotova, Kaspars Upītis, Annika Karina Millere un Stefans Meisners Gerhards), nodibinājumu atsevišķi pārstāvēt tiesības ir tikai Stefanam Meisneram (valdes priekšsēdētājam), bet pārējiem valdes locekļiem tikai četriem kopā. Tas nozīmē, ka Meisners, būdams ārvalstu pilsonis, var vienpersoniski rīkoties ar Latvijas kultūrvēsturiskā un UNESCO mantojuma pērli, kas, protams, rada jautājumus – vai tā ir pareizi, ka šādi notiek? Savukārt, ja runājam par LELB ietekmi nodibinājumā, tad var teikt, ka tādas vispār nav, jo LELB pārstāv viens pats Kaspars Upītis, kuram nav tiesības nevienu jautājumu izlemt atsevišķi.

Kur palikusi pirms 30 gadiem dibinātā Rīgas Svētā Pētera Evaņģēliski luteriskā draudze?

Jāatzīmē, ka 1991. gada 31. maijā jau tika izveidota Rīgas Svētā Pētera Evaņģēliski luteriskā draudze, kas sāka kalpot baznīcā, noturēja tajā dievkalpojumus un kuras sastāvā bija latviešu pilsoņi, kas zināmi kā ļoti dievbijīgi cilvēki, kas godā augsti tur kristīgās vērtības. Draudzē ir gan mācītājs Atis Vaickovskis, kas savu misiju uzņēmies tieši padomju režīma laikā, labi apzinoties padomju ideoloģiju un to, ka reliģiozam cilvēkam šādā režīmā būt ir izaicinājums. Tāpat draudzes valdē joprojām ir tādi uzticami luterāņu kristieši kā Zigita Balode, Sanita Karlsone, Ilze Liepiņa, Inta Puškina, Guntiņa Vaickovska, Ieva Vaickovska un Iveta Valtere. Kur šī draudze ir šobrīd? Vai tiešām sanāk, ka tā visu šo laiku strādājusi un kalpojusi, bet tagad pēkšņi kļuvusi lieka? Vai tāpēc, ka pie apvāršņa parādījušies Vācijas solītie 33 miljoni eiro? Vai tiešām LELB arhibīskaps Jānis Vanags priekšplānā izvirzījis naudu? Tiešām neticās, bet kādu citu skaidrojumu šim rast?

Rīgas Svētā Pētera Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Atis Vaickovskis. Foto: Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

Nav nekādas pārliecības par Bundestāga solītajiem miljoniem

Kaut arī ir izskanējušas ziņas, ka Vācijas valdība varētu piešķirt Pēterbaznīcai pusi no sanācijai jeb stāvokļa uzlabošanai nepieciešamo summu un par to plānots finansēt Pēterbaznīcas visaptverošo rekonstrukciju – no pamatu stiprināšanas līdz torņa atjaunošanai, nav nekādu dokumentu, kas pierādītu to, ka Vācijas parlaments ir tiešām rezervējis šo summu. Vēl vairāk – Vācijas parlaments un valdība kopš šī solījuma ir nomainījies un nav zināms, vai Pēterbaznīca uz jebkādu naudu vispār var cerēt.

Nevar aizmirst arī to, ka 2019. gada augustā Vācijas vēstnieks Nikolajs fon Šepfs (Nikolai von Schoepff) vēstulē Saeimas komisijai norādīja, ka “Vācijas valdība un Vācijas vēstniecība šajā kontekstā, kas attiecas uz Latvijas iekšējiem jautājumiem un baznīcas iekšējiem jautājumiem, redz sevi vienīgi kā ieinteresētu vērotāju. Vācijas valdības līdzekļu piešķiršana šī projekta finansēšanai nav paredzēta.”

Tātad, ja jau kopš 2019. gada ir saņemta Vācijas noraidoša atbilde, kāpēc joprojām tiek uzsvērts, ka tikai baznīcas nodošana Vācu Svētā Pētera draudzei var atnest tai solītos 33 miljonus eiro? Pat Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV) šajā jautājumā nav sniedzis skaidru atbildi.

Tāpat nav zināms, ko par to domā Vācijas nodokļu maksātāji. Vai viņi ir gatavi maksāt par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanu?

Gandrīz visi vācu draudzes pārstāvji Latviju atstāja jau 1939. gadā

Ja atgriežamies pie vēstures, tad nevar nepieminēt, ka drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma Vācijas tā laika vadība aicināja PSRS, Latvijā, Igaunijā un Itālijā dzīvojošos etniskos vāciešus pārcelties uz Vācijas okupēto Poliju. 1939. gada 30. oktobrī tika noslēgta vienošanās starp Latvijas Republiku un Vāciju par Latvijas vācbaltiešu ekspatriāciju un izceļošanu no Latvijas uz Vāciju, kas bija paredzēta kā “vienreizēja akcija, ar ko vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības”. Atbilstoši Likumam par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, baznīcu draudžu, bezpeļņas biedrību un savienību un citu tamlīdzīgu organizāciju nekustamos īpašumus likvidēja pēc Latvijas likumiem, bet izvešanai neatļautās kultūras vērtības pārgāja bez atlīdzības Latvijas valsts īpašumā.

Līdz 1939. gada beigām vācu pavalstnieki bija pametuši Latvijas Republiku un jau tā paša gada 21. decembrī Pēterbaznīcā tika svinēts pirmais dievkalpojums latviešu valodā. Pēc tam jau citos dievkalpojumos Sv. Pētera baznīcā ieradās arī tā laika Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un cita tā laika politiskā valsts vadība. Jau ap 1939./1940. gadu miju atsākās arī sarunas par katoļu tālāku klātbūtni šajā baznīcā.

Jaunākās Ziņas Nr. 283 (13.12.1939.)

Pēterbaznīca dibināta kā Romas katoļu baznīca

Šeit vēlreiz jāatgādina, ka saskaņā ar vēsturiskajiem faktiem, Rīgas Svētā Pētera baznīca sākotnēji tika izveidota un uzcelta kā Romas katoļu baznīca 1209. gadā un tāda tā palika līdz brīdim, kad tikai 1524. gadā, svētbilžu grautiņu rezultātā, pārtapa par Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnamu.

To 2021. gada decembrī nosūtītajā vēstulē Saeimā uzsvēra arī Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konference, kas norādīja, ka “jebkuram risinājumam Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumā jānodrošina un jāveicina baznīcas primārā mērķa īstenošanu – būt par reliģiskā kulta vietu ar šo dievnamu saistītajām kristīgajām konfesijām.” Tādējādi katoļi pavēstīja, ka vēlas, ka lai gan Romas katoļu baznīca, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, savstarpēji vienojoties, varētu veikt reliģiskās darbības šajā dievnamā.

Īsi pirms Latvijas okupācijas tika izveidota pilntiesīga Sv. Pētera draudze

Turklāt 1940. gadā pavisam oficiāli tika izveidota jauna Sv. Pētera draudze. Saskaņā ar tā laika izdevumu “Pašvaldības darbinieks”, 1940. gada aprīlī tika izraudzīta jauna Sv. Pētera draudzes vadība un tika nolemts, ka to saimnieciski pārzinās Rīgas pilsētas pašvaldība, Aizsargu organizācija, Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Amatniecības kamera. Sv. Pētera draudzes padomē tolaik ievēlēja K. Poli, A. Birkhānu, T. Baltpurviņu, A. Rubeni, J. Celmilleru, A. Goliatu, V. Sniķeru, J. Akmeni, R. Krogzemu, E. Zariņu, M. Ritumu, K. Pētersonu, F. Vītiņu, P. Viķeli, H. Kalniņu, E. Ramatu, V. Burkēvicu, F. Upelinci un O. Magaziņu.

Lūk, īstie Pēterbaznīcas mantinieki, ja skatāmies uz šī jautājuma tīri juridisko pusi.

Pašvaldības Darbinieks, Nr. 4 (01.04.1940.)

Rīgas pašvaldībai daudz lielākas tiesības uz baznīcu nekā vācu draudzei

Pēc šiem vēsturiskiem datiem pavisam loģiski izriet, ka daudz lielākas tiesības uz baznīcu ir Rīgas pašvaldībai, kura jau bija Sv. Pētera baznīcas pārvaldītāja arī pirms Latvijas Republikas okupācijas un kura visu šo laiku ir rūpējusies par baznīcu.

Jāatzīmē, ka Rīgas pašvaldība jau 2008. gadā pieņēma lēmumu, ka baznīca paliek tās valdījumā, bet 2021. gada oktobrī atkārtoti pauda gatavību kļūt par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību turētāju. Rīgas domes lēmumprojektā uzsvērts, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldība apzinās, ka baznīca ir sakrāla celtne un apņemas tajā turpināt Latvijas ekumenisma tradīcijas, nodrošinot baznīcā gan luterāņu, gan katoļu draudžu darbību. Tāpat pašvaldība apņemas nodrošināt, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir kultūrvēsturiskā mantojuma, tostarp vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma, izpētes, saglabāšanas un popularizēšanas vieta un tā būs atvērta un pieejama visai sabiedrībai, harmoniski apvienojot reliģisko, kultūras un izglītojošo darbību.

Rīgas dome lūgusi Saeimu pieņemt Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, nosakot, ka baznīcas īpašuma tiesības ir Rīgas pašvaldībai, kā arī likumā paredzēt īpašuma ieguvēja pienākumu nodrošināt baznīcas izmantošanu vairākiem mērķiem.

Neskatoties uz to, ka Rīgas dome apņēmusies nodrošināt arī baznīcas renovēšanai nepieciešamo finansējumu, domes lūgums nav ņemts vērā. Kā tad sanāk – vai tiešām mazskaitlīgas vācu draudzes iespējas Saeima vērtē augstāk? Vai tiešām Vācijas finansējums, ja tāds patiešām arī būtu, tiktu liegts tikai tāpēc, ka baznīcu pārrauga pašvaldība? Piekritīsiet, ka šādos pieņēmumos trūkst jebkāda loģika.

Baznīcas atdošana vācu draudzei ir pretrunā ar Latvijas Republikas īpašumu denacionalizācijas principu

Savukārt ja runājam par vācu draudzes priekšnieka pieminēto restitūciju, tad skaidri redzams, ka baznīcas atdošana šai draudzei būtu pilnīgi pretrunā ar jebkuriem īpašuma denacionalizācijas principiem, kas spēkā mūsu valstī.

Kā zināms, pēc Latvijas Republikas okupācijas zemi un citus īpašumus nacionalizēja un tāpēc 1992. gada 1. janvārī stājās spēkā pat speciāls denacionalizācijas likums, kas fiksēja situāciju uz 1940. gada 17. jūniju, kad Pēterbaznīca jau bija pārgājusi Rīga pašvaldības un sabiedrisko organizāciju pārraudzībā.

Tā vien izskatās, ka Saeima tiek maldināta, jo vēsturiski šai vācu draudzei ar baznīcu nav tikpat kā nekāda sakara, kas nozīmē, ka nevaram runāt arī par restitūciju. Pat ja skatāmies vēl senākā vēsturē, dievnams ir dibināts jau 13. gadsimtā, kamēr vācbaltieši jeb vācu valodā runājošie iedzīvotāji mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās kā sociāli lingvistiska grupa izveidojās Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā tikai 19. gadsimta otrajā pusē.

Ja Saeima ir gatava atdot viena ārvalstu pilsoņa kontrolētam nodibinājumam tik nozīmīgu Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu, tad sabiedrībai noteikti būtu jāzina šādai rīcībai pamatojums, jo skaidrs, ka vēsturiska un juridiska izskaidrojuma tam nav un nevar būt, kā arī nav neviena Latvijas Republikas likuma, kas šādu rīcību pamatotu. Protams, Saeimai ir visas tiesības atdot baznīcu jebkuram, arī jebkuras citas valsts pavalstniekiem, bet gribētos redzēt pamatojumu šādai rīcībai. Vēlētāji noteikti vēlētos būt par to informēti, jo runa nav par kaut kādu aizmirstu baznīcas drupu kaudzīti laukos, bet Pēterbaznīcu, kas ir Rīgas simbols un Latvijas vēsturiskais mantojums, kas celta, atjaunota un uzturēta visus šos gadsimtus par tautas līdzekļiem.

Foto: F64