• Tweet

Jautājums par cilvēktiesību un likumu ievērošanu Latvijā jau gadiem ilgi licis par sevi manīt, taču izteikti uzmanības priekšplānā tas izvirzījies pēdējā laikā. Lai arī mūsu valstī ir spēkā vairāki likumi, kas aizsargā cilvēktiesības dažādos aspektos, rodas iespaids, ka realitātē šīs tiesību normas nedarbojas un funkcionē tikai “uz papīra”.

Pie tik satraucoša secinājuma nonākam, raugoties uz vienu no pēdējā laikā skaļākajām un pamanāmākajām krimināllietām Latvijā. Runa ir par Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietu, uz ko vārdus “taisnīga tiesa” nemaz negribētos attiecināt, lai arī ļoti gribētos ticēt, ka realitātē tiesu darbs ir daudz labāks nekā sabiedrības priekšstatos.

Aivars Lembergs saskaitījis pret viņu pieļautus 580 (!!!) cilvēktiesību pārkāpumus tikai tiesvedības četros gados vien. Papildus tam, tiesa neskaitāmas reizes ignorējusi Ventspils mēra iesniegto lūgumu audiovizuāli fiksēt tiesas sēžu norisi un iepazīstināt sabiedrību ar atklātu procesa gaitu. Šāda ignorance un noraidījumi aktualizējuši jautājumu par to, vai tiesa maz ir ieinteresēta taisnīgā iznākumā?

Lembergs īpašā Lūgumā apkopojis informāciju par būtiskākajiem, pret viņu vērstajiem pārkāpumiem vairāk nekā četru gadu laikā, kas aptver apmēram pusi no kopējā tiesvedības perioda, konkrēti raksturojot 580 cilvēktiesību pārkāpumu piemērus. Par pārējiem tiesvedības perioda četriem gadiem un to laikā pieļautajiem pārkāpumiem tiesā viņš sola iesniegt jaunu Lūgumu pēc tam, kad tiks novērsti iepriekš minētie 580 pārkāpumi.

Vairums no šiem pārkāpumiem saistīti ar tiesas procesuālo pieeju un attieksmi pret Ventspils mēru. Tā, piemēram, viņam visus šos gadus it kā ir spēkā drošības līdzeklis – aizliegums pildīt noteiktus amata pienākumus. Lai arī likumā teikts, ka noteiktas nodarbošanās aizliegums nosakāms uz konkrētu laiku, Latvijas tiesa to pēc būtības ir ignorējusi.

Aivara Lemberga advokāte Irina Kauke vairākas reizes Rīgas apgabaltiesai lūgusi atcelt Ventspils mēram noteikto drošības līdzekli, pamatojoties uz to, ka noteiktas nodarbošanās aizliegums spēkā var būt maksimums piecus gadus. Tiesa prasību noraidījusi, kas gan nav pārsteigums, ņemot vērā tās īpašo pieeju šīs lietas iztiesāšanai.

Arvien biežāk tiesa arī ignorē līdztiesības principu. Tiesa šajā prāvā ir noraidījusi gandrīz visus aizstāvības puses lūgumus par pierādījumu pievienošanu krimināllietai, kā arī aizstāvībai svarīgu liecinieku nopratināšanu. Turpretī faktiski visi apsūdzības puses lūgumi ir tikuši apmierināti.

Neizpratni raisa arī nesenais Rīgas apgabaltiesas atteikums Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijai, kura lūdza ļaut Aivaram Lembergam šā gada 27. novembrī piedalīties izmeklēšanas komisijas sēdē. Sašutumu par šādu lēmumu neslēpj arī bijušie augstākā ranga tiesneši.

“Tas tiešām ir brīnums, jo parasti no tiesas puses šādi pasākumi tiek respektēti,” izteicies bijušais LR Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo, neatminēdamies, ka savā tiesu praksē būtu saskāries ar nepieciešamību ignorēt parlamentu.

Bet vai Aivars Lembergs ir vienīgais, uz kuru skatoties nāk prātā doma, ka tautai velti acis tiek aizmālētas ar skaļo saukli “Viens likums – viena taisnība visiem”? Visticamāk, jau ka nē, un tālu nebūtu jāmeklē arī citi piemēri.

Lai arī visas tautas uzticība Latvijas tiesu sistēmai ir kritiski zema, par ko liecina pieaugošais Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegto lietu skaits, Tieslietu ministrija šo jautājumu izliekas neredzam. Nenoliedzami, sabiedrības vērtējumā tieši tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) ir politiski atbildīgs par situāciju ar tiesiskumu, taču, jo vairāk vērojam viņa klusēšanu, jo pārliecinošāks rodas iespaids, ka viņu īpaši neuztrauc daudzu, tiesu dzirnavās ierauto cilvēku, neapskaužamais stāvoklis. Jo, vai tad var ticēt taisnīgai tiesai, ja nav drošas pārliecības, ka Temīdas kalpi paši tik tiešām ir likuma pusē?

Bet ko Temīda? Šeit tikai pārdomām dažas Atēnu valstsvīra un likumdevēja Solona rindas:

“Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,
Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgam steidz.”
(Sol. fr. 3. 15 – 16 D)