• Tweet

Rīgas Svētā Pētera baznīca zināma kā viena no vecākajām un vērtīgākajām viduslaiku monumentālās arhitektūras celtnēm Baltijas valstīs – Pēterbaznīca ir unikāls dievnams Latvijas sakrālajā mantojumā un Vecrīgas spožākā “pērle”, kas iekļauta arī UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tā ir vieta, kur cilvēki bauda gan mākslas izstādes un koncertus, gan elpu aizraujošus skatus uz Rīgas pilsētas panorāmu. Pēterbaznīca ir mūsu tautas kultūras mantojums, par kura turpmāko nākotni diemžēl ir radušās bažas.

Pēterbaznīca – vēsturiski Romas katoļu Baznīcas dievnams

Pēterbaznīca celta 13. gadsimtā kā Romas katoļu Baznīcas dievnams un tajā līdz Reformācijai kalpoja katoļi, kas no baznīcas izdzīti tā sauktajos svētbilžu grautiņos, kad tika izpostīti altāri, izdemolēti svētie tēli, sadauzīts un salauzts viss, kas atgādināja par katoļu ticību. Pēcāk Pēterbaznīca nodota luterāņu draudzei tās kulta vajadzībām. Līdz 1939. gadam Pēterbaznīca bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kad tajā pat gadā vācbaltieši masveidā pameta Latviju un baznīcu savā pārraudzībā pārņēma Rīgas pašvaldības.

Kā zināms, šajā gadsimtā baznīcu piemeklējušas arī vairākas likstas, tā, piemēram, 1941. gada 29. jūnijā tika sašauts baznīcas tornis un ugunsgrēks iznīcināja senas un neatgūstamas kultūras vērtības. Kādu laiku baznīca stāv tukša, līdz 1954. gadā tiek uzsākti rekonstrukcijas darbi. Baznīca tiek atjaunota par visas tautas līdzekļiem, kas arvien vairāk nostiprina pārliecību – Pēterbaznīca – tā ir visas tautas baznīca.

Pēterbaznīcas pārņemšanai izveido nodibinājumu ar vācu draudzi

1991. gada 31. maijā tiek izveidota Rīgas Svētā Pētera Evaņģēliski luteriskā draudze, kas sāk kalpot šajā baznīcā, taču, ņemot vērā ēkas augstās uzturēšanas izmaksas, tā aizvien paliek Rīgas pašvaldības valdījumā. Lai arī Rīgas pašvaldība jau 2008. gadā pieņēma lēmumu, ka baznīca paliek tās īpašumā un vēl krietni agrāk – pat 1940. gada sākumā katoļi sāk izteikt vēlmi līdzdarboties dievnama dzīvē, 2021. gada rudenī Saeimas komisija lemj, ka Pēterbaznīcas īpašumtiesības nodos Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, kuru veido Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīca un Vācu Svētā Pētera draudze, kas nodibināta vien 2001. gada 30. oktobrī un ar pavisam citu nosaukumu, proti, “Vācu draudze Rīga 2”.

Papildus tam pastiprināti tiek runāts par vācbaltiešu kultūrvēsturisko mantojumu, bet kā tā? Kāpēc pēkšņi ir parādījušās vācbaltiešu īpašās tiesības uz baznīcu, ja zinām, ka baznīca celta 13. gadsimtā, bet vācbaltieši Latvijas teritorijā kā sociāli lingvistiska grupa izveidojās tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kā arī visi vācu draudzes pārstāvji Latviju atstāja jau 1939. gadā un īsi pirms Latvijas okupācijas tika izveidota pilntiesīga un oficiāla, jauna Sv. Pētera draudze? Tad arī tika nolemts, ka Pēterbaznīcu saimnieciski pārzinās Rīgas pilsētas pašvaldība, Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Amatniecība kamera u.c. Kāpēc tad netiek runāts par īpašnieka statusa atjaunošanu šīm organizācijām, kas bija Rīgas SV. Pētera baznīcas pārvaldītāji uz Latvijas okupācijas brīdi, kas vienmēr ir tikusi uzskatīta par robežšķirtni, uz kuru atskatoties tika atjaunotas visas īpašumtiesības Latvijas Republikā 90. gadu sākumā?

Pēterbaznīcas nodibinājumā galvenā lomā – ārvalstniekam Meisneram

Vēl satraucošāks ir fakts, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumā – vadošā loma būs vācu draudzes pārstāvim, ārvalstu pilsonim Stefanam Meisneram. Tieši viņš vienpersoniski varēs izlemt visus ar baznīcu saistītos jautājumus un to, kā rīkoties ar šo Latvijas kultūras mantojumu.

Tas rada vairākus satraucošus jautājumus un, galvenokārt, – kāda ir Saeimas motivācija šādam lēmumam? Kāpēc viena pēc nacionāliem principiem veidota draudze novērtēta augstāk par citām uz šādiem pašiem principiem veidotām draudzēm? Tam nav nekāda vēsturiska un juridiska izskaidrojuma, jo, kā atceramies, vācbaltieši Latviju atstāja jau pirms okupācijas un tas nozīmē, ka vācu draudzei uz baznīcu ir vismazākās tiesības no visiem iesaistītajiem.

Arī Romas katoļi un Rīgas dome izrāda interesi par Pēterbaznīcu

No vienas puses mēs redzam, ka arī Rīgas dome ir gatava pārņem baznīcu un turpināt tajā saimniekot nu jau kā pilntiesīga īpašniece, kas būtu tikai loģiski, jo Pēterbaznīca jau ilgus gadus atrodas Rīgas domes pārraudzībā un uzskatāma par Rīgas pilsētas simbolu.

Arī Romas katoļu Baznīca kā dievnama vēsturiskā īpašniece ir paudusi vēlmi iesaistīties baznīcas dzīvē, bet arī šī vēlme ir palikusi nesadzirdēta.

Tā vietā katoļi šī gada sākumā ir parakstījuši vienošanos ar LELB, ka “gadījumā, ja īpašuma tiesības tiks noteiktas LELB un tās sastāvā esošās vācu draudzes nodibinājumam, tad, pēc viesmīlības principa un savstarpēji vienojoties, Sv. Pētera baznīca būs atvērta gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem.” Bet vai tiešām katoļiem, kas skaitās Pēterbaznīcas vēsturiskie īpašnieki, baznīcā vajadzētu ieņemt vien viesu statusu?

Rodas jautājums – kāpēc vācu draudzei ir daudz lielākas tiesības par vietējo luterāņu draudzi? Par katoļu draudzi? Par Rīgas pašvaldību?

Vācija it kā apsolījusi 33 miljonus eiro, bet nekādu apliecinājumu tam nav

Vai visa pamatā ir Vācijas it kā solītie 33 miljoni eiro? Vai tik zemu mūsu valsts vīri novērtē šo unikālo Latvijas kultūras mantojumu? Vai tiešām vērts iet spožo dālderu pavadā, ņemot vērā, ka Pēterbaznīca var kļūt par vietu, kas vieno visas kristīgās konfesijas, kas turpina uzplaukt kā Rīgas un visas Latvijas kultūras pērle, nevis tikai apkalpot mazskaitlīgo vācu luterāņu draudzi?

Turklāt – 2019. gadā jau saņemta Vācijas vēstnieka atbilde, ka Vācijas valdības līdzekļu piešķiršana šī projekta finansēšanai nav paredzēta. Tad par ko runā Arvils Ašeradens? Vai viņš sola to, kas nemaz nav gaidāms?

Vai priekšlikums par baznīcas nodošanu katoļiem un luterāņiem kopā tiks ignorēts?

Latvijas Žurnālistikas centrs jau par šo tēmu ir veicis divus pētījumus, kas atklājis, ka vācu luterāņu pretendēšana uz Pēterbaznīcu izskatās vien pēc primitīvas un pretvalstiskas shēmas, kuras mērķis ir nodot to īpašumā Rīgas simbolu un padarīt par miljonāriem pāris veiklus zeļļus no Vāczemes, savukārt nesen savākti pierādījumi tam, ka vācu draudzei uz Pēterbaznīcu ir vismazāk tiesību no visiem iesaistītajiem. Tas gan mums neiedod atbildes uz galveno jautājumu – kāds ir Saeimas deputātu pamatojums šādam lēmumam? Kāpēc tiek ignorēts Saeimas deputātu Edmunda Teirumnieka (NA) un Janīnas Kursītes-Pakules (NA) priekšlikums Pēterbaznīcu nodot katoļu un luterāņu kopīgā pārziņā?

Jā, Saeima var lemt atdot baznīcu, kam vien vēlas, bet vai tautai nav tiesības uz skaidrojumu šādai rīcībai? Un ne tikai tautai – vai nevar gadīties tā, ka pēc krietna laika distances šos pašus jautājumus Saeimas pārstāvjiem uzdos tiesībsargājošās iestādes? Un ko tad tie atbildēs?

Pēterbaznīca ir Rīgas un visas Latvijas simbols, un tai tādai ir arī jāpaliek – vai par to vēl ir šaubas?

Foto: F64