• Tweet

Eiropas latviešu kongresa dalībnieki trīs dienas meklēja motivāciju Latvijā palikušajiem un nepalikušajiem cilvēkiem sadarboties vai vismaz nesākt strīdēties par to, kura puse kurai parādā.

Kongresu organizēja Eiropas Latviešu apvienība, kurā ietilpst 23 Latvijas izcelsmes cilvēku apvienības 19 Eiropas valstīs. Pēc kongresa rīkotāju datiem, sapulcēties spējuši 186 delegāti no 16 valstīm, neskaitot vairākus desmitus cilvēku, kuri piepulcējās no Latvijas. Šie skaitļi bija neizbēgami plūstoši līdzi kongresa dislokācijas vietai pa ceļam no Rīgas uz Stokholmu un atpakaļ. Ne visi no Rīgas ar prāmi aizbraukušie varēja braukt arī atpakaļ, bet citi kongresam pievienojās Zviedrijā, kā, piemēram, Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde. Starta un finiša vieta pasākumam bija Nacionālā bibliotēka ar finālu turpat līdzās Dzelzceļa muzejā. Noslēguma daļā Eiropas kongress pārformatizējās par Pasaules latviešu konferenci. Kongresa ievadvārdus teica Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, bet tā noslēguma daļu pagodināja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Valsts prezidenta runai bija sagatavoti tādi skaitļi, ka šobrīd vairāk nekā 120 valstīs dzīvojot ap 370 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo un latviešu izcelsmes cilvēku. Sava taisnība varētu būt arī kongresa dalībniekiem, kuri šos ciparus noapaļoja palielinājuma virzienā līdz pat pusmiljonam. Tik tiešām ir zināmi cilvēki, kuri šobrīd reāli vairāk uzturas ārpus Latvijas nekā Latvijā, taču statistiskajās atskaitēs tas var arī neparādīties.

Ne līdz pusmiljonam, bet līdz pusmiljardam eiro var noapaļot naudas summu, ko emigranti ik gadu sūta dzimtenē palikušajiem radiniekiem, iegulda savos īpašumos Latvijā u. tml. Tas ir daudz vairāk, nekā Latvijas valsts iztērē dažādos emigrantu organizāciju atbalsta pasākumos, toties milzīgu rēķinu var sastādīt no Latvijas izdevumiem, kopš Latvijas PSR laikiem finansējot tagadējo emigrantu dzimšanai un augšanai, vispārējās izglītības un profesionālo prasmju apgūšanai nepieciešamo iestāžu darbu u. c. nosacījumus. Šim argumentam, savukārt, pretarguments, ka pati valsts, nevis konkrētie cilvēki ir atbildīgi par to, ka Latvija neprot apsaimniekot savus cilvēkresursus.

Kongresa jēga bija vismaz mēģināt atkratīties no savstarpējo rēķinu salīdzināšanas, bet atrast paņēmienus, kā izmantot faktu, ka ne visi Latvijas izcelsmes cilvēki tepat arī dzīvo. «Atsaucīgs latvietis ir daudzreiz labāks nekā investīciju piesaistes vai eksporta konsultāciju kompānija,» šādu ieguvumu iespēju no Latvijas puses iezīmēja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko. Pretēja virziena naudas plūsmu kongresā personificēja Ernests Jenavs ar firmu Edurio, kas esot ienesīgs pasākums tāpēc, ka šeit varot uzturēt 20 cilvēku ar budžetu, ar kādu Anglijā pietiktu pieciem cilvēkiem. Anglijā viņš rosījies vairāk nekā sešu gadus un atgriezies no turienes ar vārdu krājumu, kas ļauj sekmīgi tukšot Latvijai piešķirtos ES palīdzības fondus un izvērst citus rosības veidus, ko ārpus Latvijas darīt būtu grūtāk vai neiespējami.

Kongresā nācās konstatēt, ka šāda veida sadarbībai gatavi varētu būt apmēram pieci līdz 10% no Latvijas emigrācijas, ja sakrīt vairākas būtiskas pazīmes: ja cilvēks vispār spējis ārzemēs labi iekārtoties un ja nav izlēmis apzināti atkratīties no savas Latvijas izcelsmes, kam iespējamas dažādas motivācijas: latvietis nevar kaut ko piedot Latvijai, jo tieši Latvija latvietim ko ļaunu nodarījusi, nelatvietis var pat nepamanīt Latviju kā vietu, kur viņš pats un viņa dzimta kādu laiku nejauši dzīvojuši, u. tml.

Kaut 5% no pusmiljona ir 25 tūkstoši ar cerību, ka izdosies viņus piesaistīt ar tādām savstarpējā izdevīguma formulām, kādas tika slīpētas 28.-30. jūlija pasākumos. Vēl citos gadījumos palīdzēt varētu dabiskās priekšrocības, kādas iegūst tās valodas skaņas u. c. uzvedības stereotipi, ko cilvēks apgūst agrīnā vecumā vai nu Latvijā, vai latviešu ģimenēs ārzemēs. Šādi cilvēki pēc tam ļauj sevi noķert attiecīgās kultūras un mākslas tīklos. Paliek vēl arī iespēja solīt tiem, kuru emigrācija beigusies ar pilnīgu katastrofu, ka viņi var atgriezties, jo sliktāk kā tur te nebūs. Kongresa un konferences entuziastiem nevar pārmest šādas rosības bezcerību attiecībā pret pieaugošo emigrāciju un sarūkošo dzimstību Latvijā.

Foto: Kārlis Dambrāns