• Tweet

Arvien satraucošāka kļūst ornitologu rīcība – saskaņā ar likumdošanu, aizsargājamo putnu ligzdu vietu aizsardzībai jāveido nelielas aizsargājamās teritorijas, ko dēvē par mikroliegumiem. Latvijā gan prasības mikrolieguma veidošanai ir daudz stingrākas kā daudzviet Eiropā, turklāt mikroliegums darbojas neatkarīgi no tā, vai tur dzīvo kāds putns, vai nē. Tas savukārt nes lielus zaudējumus tiem mežu īpašniekiem, kuru saimniecībai mikroliegums uzlikts, dažkārt pat uz ilgiem gadiem.

Par šo jautājumu jau pavasarī trauksmi cēla vairāk nekā 600 meža īpašnieku, valsts augstākajām amatpersonām nosūtot vēstuli ar lūgumu izvērtēt, viņuprāt, nesamērīgu īpašumtiesību aprobežošanas praksi, nosakot mikroliegumus, un pieņemt lēmumus, kas veicinātu sadarbībā balstītu dabas aizsardzību privātos īpašumos.

Meža īpašnieki valsts pārvaldei pārmet trīs lietas. Pirmkārt, nepieņemamu praksi īpašuma tiesību netiešā atsavināšanā, neiesaistot meža īpašnieku korektā komunikācijas procesā, kā to nosaka Eiropas Komisijas rekomendācijas. Otrkārt, to skatījumā netaisnīgs ir kompensāciju mehānisms, kas nenodrošina taisnīgu kompensāciju par ierobežojumiem sabiedrības interesēs un, treškārt, valsts politikas trūkumu attiecībā uz prioritāri apdraudēto un reto sugu saglabāšanu, kā arī piemērota normatīvā regulējuma neesamību dispersi ligzdojošām, aizsargājamām putnu sugām.

To, ka strauji aug privātos īpašumos izveidotais mikroliegumu skaits, atklāj arī Anša Pūpola filma “Ērglis”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja šī gada septembrī. Kompensētie zaudējumi, kas rodas saimnieciskās darbības ierobežošanas dēļ mikroliegumā, īpašniekiem ir niecīgi – valsts paredzētās kompensācijas ir 160 eiro par hektāru gadā, savukārt, mežu apsaimniekojot, iespējams nopelnīt pat 100 reizes vairāk.

Filmā atklāts, cik stingras ir mikrolieguma prasības – proti, ja ornitologs konstatē ligzdu, tai nosaka apkārt liegumu 5–60 hektāru platībā, kur meža īpašnieki nedrīkst ne cirst kokus vai citādi traucēt ligzdu tās atrašanās vietā, pat neatkarībā no tā, vai kāds putns tur mājo, vai nē.

Likums neļauj mikroliegumu noņemt arī tad, ja ligzda nav vīta jau trīs gadus. Vairāki meža īpašnieki tiesājas par to, lai mikroliegumus to īpašumos noņemtu, taču arī tiesvedība nereti beidzas bez rezultāta vai ar nelieliem panākumiem.

Tā, piemēram, Evita Sietniece no Mazzalves pagasta zemnieku saimniecības tikai tiesvedības ceļā panākusi daļēju mikrolieguma atcelšanu. “Mikroliegums – tas nozīmē, ka vispār nekādu ienesumu no meža mēs nevaram gūt, tikai viens vienīgs izdevums – maksāt nodokļus. Ja tu neesi biznesmenis, ja tu necērt un nerealizē kokus kaut kur, ja tu taupi to savu mežu kaut kam, izrādās, tu taupi liegumam,” filmā norāda Sietniece.

Arī zemnieku saimniecības “Līcīši” saimnieks Gustavs Veitners, kuram ir 30 hektāru zemes savā īpašumā, ar lielām bailēm gaida, kad kādā kokā varētu parādīties putns. “Ja ornitologs ir konstatējis, ka tur ir biotops, viņš ir uzlicis [mikroliegumu], tad tikai ornitologs var pateikt, ka viņa tur vairs nav,” pauž Veitners, kas nocirstos kokus pārstrādā bišu stropos.

Prakse gan rāda, ka ornitologi no savām prasībām neatsakās pat tad, ja ligzdu vairs nav – mikroliegums var palikt spēkā līdz pat vairākiem gadiem.

Kopumā izskatās, ka zemes īpašnieki netiek pilnvērtīgi iesaistīti lēmumu pieņemšanas procesos par jaunu aizsargājamu teritoriju izveidi vai apsaimniekošanas nosacījumu maiņu esošajās aizsargājamās teritorijās, kas nozīmē, ka liegumus pēc to uzlikšanas praktiski nav iespējams mainīt.

Vai tas nozīmē, ka katrs jaunais meža īpašnieks pēkšņi var zaudēt savu mežu, jo var atnākt ornitologs un uzlikt īpašumam mikroliegumu, tādējādi iznīcinot saimniekošanu? Nākotnes aina šiem meža īpašniekiem ir skaidra – neizstrādāts un no jauna neiestādīts mežs un vērienīgi zaudējumi.

Foto: F64