• Tweet

2018.gada 31.maijā Saeimā norisinājās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, kurā tika apspriests likumprojekts “Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” (Grozījumi). Grozījumu tālākā virzība ar izmaiņām ir izraisījusi ažiotāžu sabiedrībā.

Likumprojekta paredzētās izmaiņas galvenokārt ir saistītas ar jauno izglītības mācība satura ieviešanu un sešgadnieku pamatizglītības gaitu uzsākšanu 1.klasē. Jaunā mācību satura, jeb kompetenču izglītības būtība ir ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai vecumā no 1,5 līdz 18, 19 gadiem, kā rezultātā skolēni gūtu dzīvei 21. gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes.

Piedaloties Saeimas komisijas sēdē, pārsteidza Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nostāja šo grozījumu izskatīšanā, respektīvi – tos grozījumus, ko virzīja IZM, tika traktēti kā ļoti nepieciešami, bet tie priekšlikumi, kurus iesniedza Saeimas deputāti un citas organizācijas, absolūti “nepareizi”.

Izskanējusī informācija, ka kāds no politiskiem spēkiem “noraka” kompetenču projektu ir absolūti nepatiesa. Pats personīgi piedalījos sanāksmēs par Vispārājā izglītības likuma grozījumiem, un kopā ar Saeimas deputātiem, izglītības organizācijām un speciālistiem meklējām labākos risinājumus, kādi varētu uzlabot Latvijas izglītības sistēmu un celt vispārējās izglītības kvalitāti.

Lēmums pret sešgadnieku došanos uz skolu nekādā ziņā nav saistīts ar jauno uz kompetencēm balstīto mācību satura ieviešanu. Kāpēc? Somijā (valsts no kuras mēs mēģinām šo reformas ieviešanu aizgūt) arī ir šis apmācību modelis, taču skolas gaitas bērni uzsāk no septiņu gadu vecuma. Kompetenču izglītību pedagogi var sākt īstenot gan divos, četros, desmit, trīspadsmit, u.t.t. gados. Tas nav atkarīgs no bērna vecuma, bet gan no pedagoga, uz kuru tieši būtu nepieciešams vērst vislielāko uzmanību, nevis uz sešgadnieku skolas gaitu sākšanu. Līdz ar to varu secināt, ka bērnu vecumposma jautājums nekādā ziņā nevar un nedrīkst būt saistīts ar kompetenču izglītības ieviešanu.

Ažiotāžu ir izraisījis jautājums par vispārējo vidējo izglītību. Komisijas sēdē tika nobalsots par Vispārējās izglītības likuma 42.panta atstāšanu likumā. IZM ministrs Kārlis Šadurskis šobrīd “spekulē”, ka tika “norakta” kompetenču izglītības reforma vidusskolu posmā. Šis pants neliedz īstenot dažnedažādas programmas, ir tikai jāzina pamatprincipus, kā tas notiks, taču pašreiz skaidrības nav par to kāda mācību satura joma tiks radīta, kādas būs izmaiņas mācību plānā, veicot jaunā satura apmācību. Lai atbalstītu 42.panta izslēgšanu no likuma ir nepieciešama skaidra vīzija par plānotām izmaiņām mācību programmas izveidošanā un priekšmetu pasniegšanā. Mans personiskais viedoklis ir, ka likuma pants varētu būt traktēts sekojoši: Izglītības iestādes ir tiesīgas izstrādāt vispārējās vidējās izglītības programmas dažādos virzienos un mācību jomās, ievērojot Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātās vadlīnijas, kurās nosaka mācību stundu plānu un stundu skaitu pa priekšmetu grupām un mācību jomām. Tas atrisinātu neskaidrības par vidusskolas posma mācību satura īstenošanu. Neatbildēts jautājums ir par Centralizētiem jautājumiem. Kā tie tiks plānoti – pa līmeņiem (ja skolēni izvēlas citus priekšmetus nevis matemātiku, latviešu valodu, angļu valodu) vai visiem tomēr būs vienādi (līdz ar to kādi būs pamatpriekšmeti?).

Un noslēgumā – Saeimas komisijas izskatītie grozījumi un to turpmākā virzība šādā versijā nodrošina jaunā mācību satura ieviešanu skolā un šis projekts nav “norakts”. Līdz 2020. gadam ir laiks, lai sagatavotu jau gatavu un kvalitatīvu produktu (uzsveru – kvalitatīvu), un tikai tad veiktu izmaiņas likumos.

Žēl, ka nenotiek publiskas diskusijas, kurās iesaistītos gan IZM, gan vecāku pārstāvji, gan sabiedrība, jo tikai tad varētu izprast, kāpēc visām iesaistītām pusēm ir pretargumenti. Skolai jākļūst modernai, skolotājiem “jāizkāpj no savas komforta zonas”, bet IZM ir jāspēj pieņemt arī citi loģiski ierosinājumi, nevis redzēt tikai reformas “ļaundarus” visapkārt.

Foto: Pixabay