• Tweet

Pēc 17 gadu darbības partijā no “Vienotības” aizgājusi bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Par to viņa paziņojusi sociālā tīklā “Facebook”.

“Politikā nonācu 2001. gadā, kad tapa partija “Jaunais laiks”. Viegli rēķināt politikā aizvadītos gadus, jo tikko bija piedzimis mans dēls. Tātad – drīz 17. Jaunais laiks sapulcināja svešus, nevienam nepazīstamus cilvēkus (ar maziem izņēmumiem), kas vēlāk auga un kļuva par īstiem politiķiem. Mēs strādājām, nedomājot par pulksteņa laiku, strīdējāmies un līdz asarām apvainojāmies, bet turpat arī visu atrisinājām un gājām tālāk. Mums bija ideāli un mums bija principi. Mēs bijām naivi, bet godīgi un mērķtiecīgi. “Gods kalpot Latvijai” bija mūsu sauklis,” stāsta Mūrniece.

“Pirmais trieciens nāca, kad parādījās cilvēki no malas, kuri ar laiku Jauno laiku sašķēla, atstājot ar 3,5 procentu reitingu un opozīcijā. Pasēdējām, padomājām, uzrotījām piedurknes un devāmies uz priekšu, atkal kļūstot par varas partiju, ar vairākiem ministriem valdībā, mani tai skaitā,” norāda politiķe.

“Mēs kopā strādājām, mēs kopā priecājāmies, bēdājāmies un strīdējāmies, gājām pārgājienos un dzērām vīnu. Mani bērni auga kopā ar Jauno laiku un bieži rotaļājās frakcijā uz grīdas. Mēs frakcijā viens otram bijām plecs, draugs, partneris,” raksta Mūrniece.

“Kad sāka veidoties Vienotība, kāds mans sens draugs no citas partijas teica – “tu redzēsi, cik tagad būs intrigu un iekšēju svītrojumu vēlēšanās”. Un tieši tas bija jaunums, ko Jaunais laiks piedzīvoja. Es tajā laikā biju ministre un ļoti aizņemta, tikai obligātajās dienās atrados frakcijā un jutos tur kā svešās mājās, tik ļoti viss bija izmainījies. Nebija Jaunā laika un tas, kas bija nācis vietā, bija man svešs,” raksta Mūrniece.

Viņa norāda, pēc neilga laika viņa demisionēja no iekšlietu ministres amata. “Pēc grūta darba krīzes laikā, bija smagi visādā ziņā. Tas izrādījās laiks, kas izjauca manu ģimeni…Aizejot no ministrijas, dabiski būtu iet projām arī no partijas, tomēr tur vēl bija palikuši mani cilvēki, kam gribēju būt plecs, ja tādu vajadzēs. Tāda es biju arī cilvēkam, ar ko vēlāk apprecējos. Ne tikai plecs ikdienā, bet atbalsts politikā ar padomu, skepsi un pieredzi. Atkal neaizgāju pavisam, lai gan redzēju, cik strauji viss mainās un cik ļoti tas neatbilst tam, kā iedomājos,” raksta Mūrniece.

“Duncīši mugurā, kaušanās un pārdošanās par amatiem, savstarpēja apsaukāšanās, šķietamas ietekmes dalīšana, pakāpšanās uz citu galvām. Liekulīgi smaidi sejā, nikni vārdi kamerās. Vismaz tas, ko redzēju TV, tā izskatījās. Tie, kas strādāja, uz šī fona vienkārši pazuda, jo nespēja sacensties ar to, kas notiek. Kāds, jūtot, ka viss brūk, devās apstaigāt citas partijas cerībā nodrošināties ar vietu sarakstā uz nākamajām vēlēšanām. Dažiem cilvēciskās attiecības palika rindā aiz politikas,” uzskata politiķe.

“Ir pagājuši gandrīz 17 gadi, kopš manas ienākšanas politikā.17 gadi, kas man daudz devuši un daudz atņēmuši. Gadi, kas mainījuši mani pašu un gadi, kas paliks ierakstīti vēsturē. Neko no tiem nemainītu, jo tad šodiena nebūtu tāda, kāda tā ir. Skumja, bet piepildīta.Esmu BRĪVA!”