• Tweet

Oktobra sākumā Latviju pāršalca skumja vēsts. Ventspils Ūdens piedzīvojumu parkā noslīka četrgadīgs puisēns. Bojā gājušā puisēna vecāki notikušajā nelaimē vaino sistēmu. Arī Ventspils mērs Aivars Lembergs norāda – valstij jāpārskata vairākas sporta uzraudzības formas.

Ventspils mērs notikušajā nelaimē vaino neapdomību un uzskata, ka šāda vecuma bērniem nodarbību nedrīkst vadīt viena persona. Šāds punkts gan nav atrunāts nevienā likumā, kas skaidri un gaiši apliecina, ka problēma slēpjas valsts likumdošanā.

Pēc Lemberga sacītā, valstī nav vienota normatīvo aktu regulējuma par peldēšanas apmācību organizēšanu, “jo šobrīd iznāk, ka katram baseina īpašniekam jātaisa savi noteikumi, un nekādas ārējās uzraudzības nav.”

Ventspils mērs min, ka līdz šim normatīvie akti satur ziņas par apmācību saturu, taču drošības jautājumiem uzmanība nav tikusi pievērsta. “Drošība, vai tur jābūt diviem treneriem, kā norobežojama dziļākā baseina daļa, vai vajadzīga video novērošana… tādu punktu tur nav,” norāda Lembergs, piebilstot, ka runa ir par vairākām sporta uzraudzības formām.

Līdz šim valsts tam nav pievērsusi nepieciešamo uzmanību un atbilda pārlikta uz pašvaldību pleciem. “Ir milzum daudz nodarbību. Katrai pašvaldībai jāveido inspektoru tīklu par visiem jautājumiem? Inspekciju skaits valstī ir pietiekami (…) tā ir milzīga Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nolaidība,” uzsver Lembergs.

Pēc traģiskā negadījuma, Izglītības un zinātnes ministrija gan paziņojusi, ka plāno vērsties pie Latvijas Peldēšanas federāciju ar aicinājumu izveidot drošības standartu baseiniem un peldēšanas apmācībām. Kāpēc tas nav izdarīts līdz šim, ministrija klusē. Savukārt par to, vai nepieciešama jaunu normatīvo aktu vai normatīvo aktu grozījumu izstrāde, ministrija vēl tikai spriedīs.

Vēlāk gan atklājas, ka Latvijas Peldēšanas federācija (LPF) jau iepriekš centusies runāt ar IZM par drošību uz ūdens, akcentējot atbilstošas programmas nepieciešamību, kas ietvertu arī normatīvo aktu regulējumu. Sporta politikas pamatnostādņu 2014.-2020.gadam izstrādes gaitā, LPF iesniedza informatīvo ziņojumu par bērnu peldētapmācības un drošības uz ūdens apmācības programmu. Tolaik gan IZM prioritāte bija pedagogu algas un jautājums, kas varēja glābt dzīvības, tika nolikts malā.

Pašlaik drošību sporta pasākumos un izglītības procesā regulē gan Sporta likums, nosakot, ka sporta pasākumiem jānoris drošā vidē un tos jāorganizē un jāvada kvalificētiem sporta darbiniekiem, gan Izglītības likums, kas nosaka, ka izglītības programmas jāīsteno personas dzīvībai un veselībai drošos apstākļos. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērniem pieejamās publiskās izklaides, sporta vai atpūtas vietās nodrošināma bērna drošība un par to ir atbildīgi šo iestāžu darbinieki un vadītāji. Likumi ir vairāki, taču iedziļinoties secināms, ka noteiktu punktu par drošības pasākumiem nav un beigu beigās atbildību nenes neviens.

Savukārt, lai ķertos klāt pie sistēmas sakārtošanas, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) nolēmis lielu daļu atbildības turpmāk uzvelt arī uz vecāku pleciem – dienests aicinās vecākiem, piesakot bērnu pulciņā, uzrādīt izglītojošo darbību pamatojošus dokumentus, t.i. vai nu izglītības iestādes reģistrācijas apliecība vai pašvaldības izsniegta interešu izglītības programmas licence.

Realitātē neviens normatīvais regulējums nepasargā no traģiskiem nelaimes gadījumiem, tomēr vai šāda doma var kalpot par pamatu valsts bezdarbībai un svarīgu jautājumu atlikšanai? Ir pagājuši četri gadi kopš LPF nāca klajā ar normatīvo aktu regulējumiem, bet tikai šodien IZM par to ir gatava runāt. Vai tiešām jānotiek nelaimei, lai valsts sāktu rīkoties?