• Tweet

Pagājušā piektdienā informatīvajā vidē nonāca vairāk nekā 50 pašvaldību vadītāju parakstīta atklāta vēstule Latvijas Republikas ekonomikas ministrei Danai Reizniecei – Ozolai ar aicinājumu ministrei vērst uzmanību uz Konkurences padomes prettiesisko rīcību saistībā ar ieceri aizliegt pašvaldībām dibināt un uzturēt savus informatīvos izdevumus. Iespējams, jums šī ziņa ir paslīdējusi garām, jo tikai ļoti reti, kurš medijs visā Latvijā publicēja šo vēstuli un uzskatīja par vajadzīgu par to informēt sabiedrību. Vēstule apskatāma šeit: https://www.labdien.lv/latvijas-pasvaldibas-atklata-vestule-aicina-izvertet-konkurences-padomes-vaditajas-atbilstibu-amatam/

Vēstuli kopumā parakstīja 52 pašvaldību vadītāji, kas ir gandrīz puse no visiem pašvaldību vadītājiem Latvijā. Ņemot vērā, ka pašvaldības ir iedzīvotāju vēlētas – tās pārstāv noteiktu iedzīvotāju skaitu, šis bija vairāk nekā ¾ Latvijas iedzīvotāju viedoklis. Vislatvijas un reģionālie mediji tomēr to uzskatīja par mazsvarīgu un nepublicēja. Vienīgais izņēmums bija Latvijas sabiedriskie mediji (LSM) un Nacionālās mediju grupas (NMG) portāli. Jautājums – kāpēc?

Šis ir tikai vēl viens apstiprinājums bažām par to, ka, atsakoties no saviem informatīvajiem izdevumiem, pašvaldības nonāks vietējo mediju pavadā. Tieši mediji, kas, protams, primāri domās par savu reitingu celšanu, noteiks to, cik daudz, kas un kādā mērcē vietējiem iedzīvotājiem būtu jāzina par pašvaldības darbu, par pašvaldības vadītāju un darbiniekiem, par pieejamajiem pakalpojumiem. Noteikti būs daudz mediji, kas neuzskatīs par vajadzīgu informēt iedzīvotājus konkrētos jautājumos, vai gluži otrādi – pasniegs informāciju subjektīvā formātā, tādējādi liedzot cilvēkiem pieeju tīrai un objektīvai informācijai.

Lai pašvaldība varētu sekmīgi organizēt likumā par pašvaldībām noteiktās autonomās funkcijas, nepieciešama nepārtraukta un visaptveroša iedzīvotāju informēšana, iesaistīšanās komunikācijā ar mērķa grupām. Aizliedzot informatīvo izdevumu veidošanu, šī funkcija tiek stipri apgrūtināta, jo pašvaldībai būs jācenšas izdabāt vietējiem medijiem, lai tikai viņi nebūtu tik lepni un publicētu iedzīvotājiem būtisko informāciju par izglītības, sociālās palīdzības, sabiedriskā transporta pieejamību un citiem jautājumiem. Pretējā gadījumā iedzīvotāji paliks vispār bez jebkādas informācijas, kas tikai graus demokrātiskas valsts pamatus.

Kopumā varam secināt, ka mediji vairs nav valsts ceturtā vara, kā tas līdz šim tika uzskatīts. Liela daļa mediju vairāk kalpo saviem personīgajiem mērķiem vai savu īpašnieku nospraustajām darbības robežām, nevis ieklausās un atbild uz iedzīvotāju vēlmēm, tiesībām, interesēm. Ja vēlamies iedzīvotājus iesaistīt valsts lēmumu pieņemšanā, ir jāstiprina pašvaldību loma valsts pārvaldē, veicinot nevis kavējot to saziņu ar iedzīvotājiem un uzturot divvirzienu komunikāciju.