• Tweet

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) dalīborganizācijas ir sašutušas un pauž dziļu neizpratni par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidenta Andra Bites izteikumiem 22. jūlija Latvijas televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” saistībā ar darba koplīgumiem, grozījumiem Darba likumā un arodbiedrību nozīmi darba tirgū.

Par savā ziņā šokējošu LBAS uzskata otra valdības sociālā partnera organizācijas prezidenta publisku aicinājumu apiet likumu par virsstundu apmaksu, sniedzot tiesiskā nihilisma paraugstundu – mācot pārējos darba devējus, kā nemaksāt darbiniekiem par godīgi nostrādātajam virsstundām. “Muļķīgu likumu esamība nenozīmē, ka tos ievēro” – vai tas tiešām ir sociālā partnera organizācijas vadītāja nopietns izteikums? Ko LDDK dara, lai apkarotu ēnu ekonomiku un šādā veidā papildinātu ieņēmumus valsts, pašvaldību un sociālajā budžetā?

LBAS dalīborganizācijas vēlas jautāt LDDK vadītājam, – kāpēc ir jātērē laiks šādai retorikai, nevis darbam pie tā, lai joprojām neturpinātu aizbraukt uz ārvalstīm tik daudz darba ņēmēju, īpaši jauniešu? Kāpēc Latvijā netiek veidota tik labvēlīga darba vide (alga, slodze, sociālās garantijas, apstākļi darba vietā u.c.), kas motivētu valstī atgriezties cilvēkus, īpaši gados jaunos un augstas kvalifikācijas speciālistus?! Jācer, ka LDDK apspriež ar politiķiem arī šādus jautājumus, nevis tikai to, kā vakances daudzās nozarēs aizpildīt ar trešo valstu pilsoņiem.

LBAS priekšsēdētājs Egīls Baldzēns: “Pat pēc tam, kad ir panākti visām pusēm kopēji kompromisa risinājumi ar Labklājības ministriju par Darba likuma grozījumiem, arodbiedrību domstarpības ar darba devēju pusi sākas jautājumos, kuros darba devēji aizvien tiecas savu konkurētspēju un peļņu papildus paaugstināt uz strādājošo darba samaksas un sociālo garantiju rēķina, ar darbinieku ģimeņu ienākumu noplicināšanu. Šāda nostāja ir sociāli bīstama un arodbiedrībām ir principiāli nepieņemama. Taisnīga darba samaksa ir arī valsts drošības jautājums, to atzīst arī Latvijas Valsts prezidents.“

Jaunajā likumprojektā “Grozījumi Darba likumā”, kuru LBAS kopumā ir novērtējusi kā saprātīgu kompromisu, jau ir atrunāta iespēja darba koplīgumā arī uzņēmuma līmenī vienoties par mazāku virsstundu apmaksu kā noteikts Darba likumā. Taču tikai tad, ja darba koplīgums paredz būtisku valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes paaugstināšanu vismaz 50 procentu apmērā virs valsts noteiktās minimālās darba algas. Šo par labu kompromisu 12. jūnija Nacionālās trīspusējās sadarbības padomē, rezumējot kopīgi paveikto, atzina arī Andris Bite. Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas, ja uzņēmumā nav arodbiedrības, tad par šo jautājumu koplīgumā ar darba devēju var vienoties arī darbinieku pārstāvji. Tādēļ atkal nav saprotama Andra Bites retorika LTV “Rīta panorāmā”, – viņa teiktajam, ka darba devēji vēlas maksāt lielākas algas, bet traucē lielā piemaksa par virsstundām, nav seguma, jo to jau ir paredzēts noregulēt ar grozījumiem Darba likumā. LBAS pilnībā piekrīt, ka šis jautājums ir jāatstāj darba devēja un arodbiedrības pārziņā, jo tikai arodbiedrība kā no darba devēja neatkarīga un neietekmējama juridiska persona var profesionāli novērtēt apstākļus, situāciju un vienoties par risinājumu. Darba koplīgums tieši būtu tas dokuments, ar kuru tiek panākta vienošanās par piemaksu par virsstundām. Ja darba devējs nāks pie arodbiedrības un teiks – mēs gribam būtiski palielināt algu, bet samazināt piemaksu, grūti iedomāties arodbiedrību, kura tam nepiekristu. LBAS uzskata, ka koplīgumam pie noteikta darbinieku skaita vispār būtu jābūt obligātam katrā darbavietā. Tas būtu jāparedz darba koplīgumu veicināšanas plānā, kas šobrīd ir izstrādes procesā valsts pusē.

Pat tikai vienā uzņēmumā, kas ir LDDK biedrs, darbinieki gada griezumā nostrādā vairāk nekā 100 000 virsstundas, no kurām 93 000 ir saistītas ar bojājumu novēršanu kritiskās infrastruktūras objektos. Samazinot virsstundu apmaksu, sekas sajutīs visa Latvijas sabiedrība.

Arodbiedrības apsver rosināt izmaiņas Latvijas Republikas normatīvajos aktos, lai vismaz katras valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības padomē būtu pa vienam padomes loceklim no arodbiedrības, kurš varētu pilnvērtīgi pārstāvēt darbinieku viedokli un kvalitatīvi iesaistīties arī ilgtermiņa darbības stratēģiju veidošanā, ņemot vērā Lietuvas pozitīvo pieredzi.

Darbiniekiem ir konstitucionālas tiesības biedroties un tiesības uz koplīgumu, izvirzīt savus pārstāvjus, kuri profesionāli var pārstāvēt darbiniekus un risināt sarunas, rūpējoties par sociālo tiesību paketi. Tās ir Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos un Satversmē nostiprinātās pamattiesības.