• Tweet

26. decembra vakarā “Latvijas lepnums” svinīgās ceremonijas laikā kanālā TV3 Baibas Sipeniecies-Gavares uzrunas saturs piesaistīja ne tikai pašas TV sejas un pasākumu vadītājas uzmanību, gan arī plašāku auditoriju, tai skaitā, arī dažādus ziņu portālus. Īsumā atstāstot situāciju – vairākas uzrunas, t.sk. arī Sipenieces-Gavares, bija pārāk garas TV ētera formātam un netika parādītas pilnā apjomā. Sagadījās tā, ka no Sipenieces-Gavares teiktā pazuda viņas paustā kritiskā attieksme pret oligarhiem un to iespējamām sarunām viesnīcā Rīdzene. Ar to stāsts nebeidzas, bet tikai sākas – Sipeniece-Gavare, uzkurinot kaislības, norāda, ka iespējams spiediens pret TV3 šo runu saīsināt bijis dēļ kaut kāda sadarbības līguma ar Aivaru Lembergu.

Protams, šis ir tikai viens no daudziem gadījumiem, kurš griežas tajā pašā ritenī – kāds kaut ko padzirdējis, tad cits to izdevīgi sev vēlamajā gaismā izplatījis tālāk, un sākotnējā informācija, tā griežoties daudzu interpretāciju apvīta, visbeidzot jau sagrozīta, nonāk pie plašākas publikas.

Kāds gan pamats skatītājam, klausītājam vai lasītājam būtu neuzticēties informācijai, ko sniedz mediji? Senāk patiešām uz mediju sniegto informāciju varēja paļauties drošāk, kamēr šobrīd, kad par žurnālistu var kļūt teju ikviens un piekļuve publiskajai telpai ir aizvien plašākam iesaistīto lokam, tas noved pie mediju kvalitātes latiņas samazināšanās. Tas, kāda informācija tiks publicēta, jau sen netiek izvērtēts pēc profesionāliem standartiem – to vietā drīzāk prevalē nodoms vai frāze „ai, būs jau labi, kā ir” vai arī “jo skaļāks virsraksts un vairāk klikšķu, jo labāk”. Un ir jau arī – laimīgie sit plaukstas un uzrota piedurknes, kamēr taisnības sargātājiem vaiga sviedros jācīnās par katru kripatiņu patiesības.

Nav brīnums, ka šādas situācijas gadījumā gan Sipenieces-Gavares, gan Lemberga gods ir aizskarts un katrs meklē situācijas risinājumu pēc savas izpratnes, kā būtu jārīkojas. Sipeniece-Gavare gan šajā gadījumā krietni pārsteigusies ar saviem secinājumiem un publiskajiem komentāriem, kurus gan arī viņa pati nav interpretējusi kā pilnīgi patiesus, bet kuri, protams, ziņu portāliem nākuši tieši kā medusmaize vēl lielākas neskaidrības uzkurināšanai un savu lasīto ziņu reitinga paaugstināšanai. To arī 27. decembrī savā Twitter profilā komentē Ventspils mērs Aivars Lembergs: „Vai absolūtā žurnālistikas un radošuma krīze Delfi.lv? Kāpēc izplatāt nepārbaudītu un nepatiesu informāciju? Dzīšanās pēc klikšķiem? Par katru cenu? Kvantitāte vs kvalitāte?”

Par to, kā šī situācija varētu atrisināties, lai paliek iesaistīto pušu ziņā – vai tā būs sacelšanās no pazīstamās pasākumu rīkotājas pret TV3 un Aivaru Lembergu, vai varbūt Delfi.lv un Ir.lv vēlas provocēt TV3? Daudz un dažādu variantu. Lembergs tomēr savā Twitter profilā tajā pašā 27. decembrī norāda, ka nekāda līguma ar TV3 nemaz nav: „Mediju pārstāvji! Pirms izplatāt Sipenieces maldinošo informāciju saistībā ar TV3 “Latvijas lepnumu”, lūdzu vispirms painteresējieties, vai jel kāds līgums ar TV3, kuru es būtu slēdzis, eksistē?! Par Ir.lv objektivitāti vai vēlmi noskaidrot patieso informāciju ilūziju nav!”

Skaidrs ir tikai viens – pārāk bieži patiesība tiek safabricēta. Žurnālistiem, kā ar lielām krāsu pindzelēm aizkrāsot patiesību ir kļuvis par normu un žurnālistikas kvalitāte, līdz ar to, ik dienu krītas aizvien zemāk un zemāk, līdz auditorijai vairs nebūs it nekādas intereses klausīties visas šīs pasakas. Acīmredzot, žurnālisti jau ieraduši strādāt, vadoties tikai pēc sevis pašu izdomātas patiesības un katram tā ir sava. Šeit īsti vietā būtu atcerēties seno Aristoteļa teicienu: Amicus Plato, sed magis amica veritas. (Plato ir mans draugs, bet patiesība ir vēl labāks draugs.)

Žurnālistiem, kuriem daudz draugu un katram no tiem savas intereses – būtu par ko aizdomāties.