• Tweet

Nabadzības mazināšana Latvijā var kļūt par vienu no deklaratīviem lozungiem, kas minēts valsts attīstības galvenajos dokumentos, bet realitātē tikai daļēji un nosacīti sasniedz tos cilvēkus, kuriem sociālais atbalsts patiešām nepieciešams, norāda Valsts kontrole (VK).

Faktiski valstij ir jāizšķiras par ceļu, kādu iet nabadzības mazināšanai: saglabāt universālo atbalstu sistēmu, kurai nav vienotas pieejas un pār kuru nav vienotas uzraudzības, vai pamazām ieviest mērķētu un patiešām uz indivīda vajadzībām balstītu pieeju, kas domāta tām personām, kurām tas ir visvairāk nepieciešams. Pie šādas atziņas nonākusi Valsts kontrole, veicot lietderības revīziju ar mērķi noskaidrot, vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā.

“Lai nabadzības mazināšana nepaliktu tikai kā viens no deklaratīvi izvirzītiem lozungiem valsts hierarhiski augstākajos dokumentos, tai ir jābūt prioritātei arī nozaru politikas un pašvaldību līmenī, paredzot konkrētu rīcību izvirzīto mērķu sasniegšanai. Diemžēl revīzijā konstatētie fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem nebalstītu valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai, kas ne vienmēr sasniedz nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās personas,” atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Nepilnīgi dati un vienotas uzraudzības trūkums

Latvijā nav pilnīgu datu par nabadzības riskam pakļautām personām. Pašlaik var iegūt informāciju par nabadzības risku pensijas un pirmspensijas vecuma personām, daudzbērnu ģimenēm, viena vecāka ģimenēm un bērniem, bet par cilvēkiem ar invaliditāti informāciju var iegūt tikai daļēji. Savukārt par tādām iedzīvotāju grupām kā romi, no ieslodzījuma vietas atbrīvotās personas, personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām prasmēm informācija vispār netiek analizēta. Valsts kontroles ieskatā, primāri būtu jānosaka, kuras iedzīvotāju grupas ir pakļautas nabadzībai, un tad jāpieņem lēmums par konkrētiem pasākumiem to nabadzības mazināšanai.

Arī institūcijas, kuras ir iesaistītas sociālās iekļaušanas politikā nabadzības mazināšanai, nesadarbojas tādā līmenī, lai to rīcība patiešām būtu efektīva un produktīva. Gan valsts, gan pašvaldību rīcība, nosakot sociāli atbalstāmas iedzīvotāju grupas un sniedzot tām atbalstu, ir nekoordinēta, nereti dublējoša un mēdz būt pat pretrunīga. Tāda situācija izveidojusies galvenokārt tādēļ, ka valstī nav vienota, koordinējoša plānošanas dokumenta nabadzības mazināšanai, bet Labklājības ministrija kā šo politiku koordinējošā institūcija veic uzraudzību tikai savas atbildības līmenī.

Savukārt Ekonomikas ministrija un Pārresoru koordinācijas centrs, uzraugot Latvijas nacionālo reformu programmu “ES 2020” un NAP2020 mērķus, vien apkopo statistiku, bet nevērtē nabadzības mazināšanai izvēlēto pasākumu ietekmi. Visbeidzot – pašvaldības, kuras gadā sociālajai aizsardzībai tērē 249 miljonus eiro un no tiem piekto daļu izmaksā sociālajos pabalstos, rīkojas bez kopsakara ar valsts sniegto palīdzību un atbalstu, lai gan tieši pašvaldībām ir jau funkcionējoša sistēma, kas palīdz vērtēt atbalsta pieprasītāju ienākumus un materiālo stāvokli. Tieši šādu – uz personu vajadzībām balstītu sistēmu, kas jau darbojas pašvaldību sociālajos dienestos, Valsts kontrole mudina ieviest valstiskā līmenī, tas dotu iespēju valsts līdzekļus izlietot daudz mērķtiecīgāk nekā līdz šim.

Valsts un pašvaldības – katra iet savu ceļu

Vienīgais koordinējošais rīcībpolitikas dokuments nabadzības mazināšanai patlaban ir 2014. gadā valdībā apstiprinātā Koncepcija par minimālā ienākuma līmeni (Koncepcija), ar kuru bija paredzēts ieviest vienotu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem.

Tās ieviešanas plāns Labklājības ministrijas darba grupas vadībā tapa turpat piecu gadu garumā. Plāna tapšanas laikā darba grupa pamatā ir balstījusies tikai uz diskusijām bez reālu reformu iniciēšanas, bet pašvaldību sociālā atbalsta sistēmu, kas ir ļoti būtisks instruments nabadzības mazināšanai, ir vērtējusi tikai trīs pabalstu griezumā – GMI, dzīvokļa pabalsta un pabalsta krīzes situācijā. Darba grupa nepiedāvāja arī risinājumus, kā minimālā ienākuma līmeni (198 eiro mēnesī pirmajai personai mājsaimniecībā un 139 eiro nākamajām) sasaistīt ar reālu atbalstu iedzīvotājiem. Savukārt valdība Koncepcijas ieviešanas plānam 2020.–2021. gadam atvēlēja trešo daļu no plānotā finansējuma, paredzot vien atsevišķu atbalstu palielināšanu.

Revidentu ieskatā, ieviešot minimālā ienākuma līmeni, bija jāveic visaptverošs jau pastāvošā valsts un pašvaldību atbalsta izvērtējums un jānovērtē tā efektivitāte, kā arī jāfiksē dublēšanās valsts un pašvaldību atbalstā. Revīzijas dati liecina, ka 2018. gadā 21 revīzijā iekļautā pašvaldība 3,349 miljonus eiro brīvprātīgi novirzījusi dažādiem pabalstiem, no kuriem 52 % nonākuši pie iedzīvotājiem bez to vajadzību izvērtēšanas. Piemēram, 26% izmaksāti dažādiem svētku pabalstiem, bet 39 % – pabalstiem bērna piedzimšanas gadījumos, kas turklāt dublējas ar VSAA bērna piedzimšanas pabalstu.

Arī nozaru politikas līmenī paredzētie sociālās iekļaušanas pasākumi tiek realizēti savstarpēji nesaistīti un ir atrauti no kopējiem valsts mērķiem, turklāt tie ne vienmēr ir pietiekami. Piemēram, sociālo pakalpojumu politikā, kurā būtu jāparedz atbalsts, lai bezpajumtnieki varētu atkal iekļauties sabiedrībā, šiem cilvēkiem netiek plānots neviens pasākums, bet bērnu un ģimenes tiesību politikā nav neviena mērķēta pasākuma viena vecāka ģimenēm, kas ir viena no nabadzības riskam visvairāk pakļautajām grupām.

Tai pašā laikā vairāki nodokļu politikas pasākumi pat darbojas pretēji valsts izvirzītajam mērķim – nabadzības mazināšanai. COVID19 krīze jau ir pierādījusi, ka atvieglotajos nodokļu režīmos (mikrouzņēmumiem, pašnodarbinātām personām, autoratlīdzības saņēmējiem un patentmaksu maksātājiem) nodarbinātie ir pakļauti nabadzības riskam un nepieciešami steidzami risinājumi, jo samazinātās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tieši ietekmē iztikas līdzekļu apjomu bezdarba, darbnespējas gadījumā un sasniedzot pensijas vecumu.

Foto: F64