• Tweet

Lai arī pieņemts, ka sabiedrisko mediju galvenais uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu, uzticamu un daudzpusīgu saturu, Latvijas Televīzijas (LTV) analītiski pētnieciskais raidījums “de facto” šoreiz sabiedrībai pasniedzis vienpusēju un līdz galam nesaprotamu informāciju. Vēstot par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, kurš noraida savu patiesā labuma guvēja (PLG) statusu, taču vienlaikus, izpildot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) norādījumus, deklarē dažus centus vērtas PLG tiesības, medijs pilnība aizmirsis par to, ka žurnālistiem vajadzētu iestāties par objektīvas, patiesas un pilnīgas informācijas atspoguļošanu – tā vietā skatītājiem tiek pasniegts sižets samērā tendenciozā mērcē, kurš neļauj skatītājiem iepazīties ar visaptverošu izveidojušās situācijas izvērtējumu.

Svētdienas, 17. maija, žurnālista Ivo Leitāna veidotajā “de facto” sižetā tika vēstīts par to, ka Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, kurš raidījumā nu jau tradicionāli tiek pieteikts kā “vairākos amata noziegumos apsūdzētais”, savā valsts amatpersonas deklarācijā par pagājušo gadu pirmo reizi deklarējis patiesā labuma guvēja tiesības. Iepriekš Lembergs Uzņēmumu reģistram (UR) sūdzējies, ka esot nepatiesi reģistrēts kā vairāku juridisko personu PLG, tomēr tagad šīs savas tiesības Lembergs ir novērtējis astoņu centu apmērā.

Tiek norādīts, ka Lemberga ienākuma deklarācijā parādījušās astoņas vienādas ailītes ar ierakstu “Patiesā labuma guvēja tiesības”. Katrai pretī norādītā vērtība – viens cents. Lai arī Valsts ieņēmumu dienests raidījumam skaidro, ka šī vēl varētu nebūt galīgā Aivara Lemberga deklarācijas versija, jo mēneša laikā no publicēšanas to vēl var labot, “de facto” tik un tā pamanījies izveidot sižetu, kura mērķis, protams, visiem ir skaidri nolasāms – likt skatītājiem noprast, ka Lembergs līdz šim nav deklarējis sava patiesā labuma guvēja tiesības un to izdarījis tikai tagad, kad likums to skaidri nosaka.

Kā zināms, likums paredz, ka kopš 2017. gada komersantiem Uzņēmuma reģistrā ir jānorāda informāciju par patieso labuma guvēju vai guvējiem. Tas nozīmē, ka ir jāatklāj faktiskie juridiskās personas īpašnieki vai kontrolētāji. Ja šī informācija netiek norādīta pieteikuma dokumentos, tad reģistrācija tiek atteikta.

Arī šoreiz raidījums atstājis tikai daļu no Lemberga skaidrojuma par to, kā izveidojusies šī situācija ar patiesā labuma guvēju tiesībām, tā vietā uzsverot, ka “deklarācijā sevi kā patieso labuma guvēju Lembergs ierakstīja, jo no VID saņēmis skaidrojumu, ka tas, kas ierakstīts UR, esot jādeklarē.”

Iknedēļas preses konferencē, atbildot uz “de facto” uzstādītajiem jautājumiem, gan Lembergs plašāk ir izskaidrojis šo situāciju, nekā atspoguļots sižetā, norādot uz to, ka šāda situācija izveidojusies, jo likums Latvijā ļauj jebkuru cilvēku ierakstīt par patiesā labuma guvēju jebkurā uzņēmumā bez jebkāda pamatojuma, viņam pašam to nezinot. Šīs apstāklis gan raidījumā TV skatītājiem vispār netiek izskaidrots.

Lembergs atklāj, ka līdz 2019. gada vasarai viņš nevienā uzņēmējsabiedrībā kā patiesais labuma guvējs nav ticis norādīts, līdz mainījās likums un vairākas kapitālsabiedrības pavisam negaidīti bija viņu reģistrējušas kā patieso labuma guvēju.

Lembergs norādīja, ka nepiekrītot Uzņēmumu reģistrā ierakstītajam par viņu kā par patieso labuma guvēju, viņš nosūtījis iesniegumu UR, lūdzot, piestādīt pierādījumus, ka viņš ir patiesais labuma guvējs konkrētajos uzņēmumos, bet Uzņēmumu reģistrs vien atbildējis, ka viņiem nekādu pierādījumu nav un nav vajadzīgi, iesakot griezties kapitālsabiedrībās. “Es uzrakstīju kapitālsabiedrībām, lai viņas man atsūta pamatojumu, bet kapitālsabiedrības man nav atbildējušas jau veselu gadu,” piebilda Lembergs.

Tāpat Lembergs vērsies pie Valsts ieņēmumu dienesta ar jautājumu, kā šādā situācijā rīkoties. “Valsts ieņēmumu dienests mani pasūtīja. Es viņus iesūdzēju tiesā. Tiesu vinnēju un saņēmu man labvēlīgu tiesas nolēmumu un aprīlī saņēmu no VID uzziņu, kas saka, ka, ja es esmu ierakstīts kā patiesais labuma guvējs, tad man šīs tiesības vajag deklarēt,” turpināja Lembergs.

“Nu, ja vajag deklarēt, tad vajag deklarēt. Esmu deklarējis, un tur ir ailīte… (..) Tur ir summa, kādā vērtībā, jānorāda. Kā es varu zināt [kāda summa]? Man nav informācijas, kāda summa. Un es teicu: neaizpildām to, nu mēs nezinām. Ieliekam jautājuma zīmi vai ierakstām ar vārdiem, ka nezinām. Programma neņem pretī! Obligāti jāieraksta kaut kāds cipars. Nu es domāju – a kādu ciparu ierakstīt? Nu ierakstījām: 0,01 eiro. Mazāk nevar būt. Tas ir viss stāsts,” sacīja Lembergs.

Deklarācijas nepublicējamajā daļā Lembergs esot aprakstījis visu, kā šī situācija veidojusies.

Lembergs šobrīd ar UR tiesājas “apgabaltiesas līmenī”: “Es apstrīdēju likuma normu, kas paredz, ka mani par patieso labuma guvēju var ierakstīt, kas vien to vēlas. Uzskatu, ka tas likums neatbilst Satversmei. Satversmes tiesa pateica, ejat tiesāties un es arī tagad tiesājos. Šobrīd šī tiesvedība ir otrajā instancē.”

Žurnālists Ivo Leitāns gan pasteidzies priekšā tiesas spriedumam, lai izveidotu sižetu, kurā skatītājiem radītu iespaidu, ka Lembergs it kā rīkojas viltīgi, kamēr uzņēmumi it kā snieguši patiesas ziņas par Lembergu kā patiesā labuma guvēju, taču vai žurnālista pienākums nebūtu attēlot objektīvu informāciju, nevis izraut lietas no konteksta? Vai skatītājiem pirms šāda sižeta nebūtu jāsniedz informācija par to, ka šobrīd par patieso labuma guvēju var norādīt teju ikvienu, jo Uzņēmumu reģistrs tāpat šo informāciju nepārbaudīs un Valsts ieņēmumu dienests uzliks par pienākumu deklarēt šīs PLG tiesības, lai gan personai tādu nemaz nav?

Par šo robu likumā gan ”de facto” nerunā, tādējādi skatītājiem pasniedzot tikai vienpusēju informāciju. Skaidrs, ka likuma nepārzinātājiem, visticamāk, Lemberga skaidrojums varētu izklausīties pēc mēģinājuma attaisnoties, bet tas tikai tāpēc, ka medijs tiem pasniedzis nepilnīgu informāciju, nemaz nepieļaujot, ka trūkumi likumā varētu ļaut izveidoties tik paradoksālai situācijai.

Interesanti, vai sabiedriskais medijs pats apzinās savu atbildību TV skatītāju priekšā? Jo šāda vienpusēja un selektīvi pasniegta informācija liecina par uzņemtu kursu pavisam citā virzienā – uz sabiedriskā medija kā uzticama informācijas avota diskreditāciju.