• Tweet

Nu skatos partiju puzlē un brīnos, kāda slepenā grupējuma interesēs ir iezīmēti šie novadu izaugumi, kas spiežas kaimiņu teritorijās, runājot par administratīvi teritoriālo reformu, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja režisors Jānis Streičs.

“To, ka reforma ir nepieciešama, ministrs Pūce saprot. To izjūt visa Latvija. Jo dzīve rāda, ka daudz kas ir aizgājis greizi. Brīnišķīgi, ka ministrs ir tā iededzies. Bet ja dārzā ir pārāk saauguši ķiršu koki un tie vairs nedod ražu, tad dārznieks tos retina. Un šis process ir retināšana vai ravēšana. Reforma būs tad, ja saimnieks starp retinātajiem kokiem dzīs vagas, stādīs kartupeļus un vēl atradīs vietu ābelēm: pārdomāti pārkārtos savu dārzu, lai tas dotu labu ražu un peļņu. Pirms saimnieks to veiks savā dārzā, viņš konsultēsies ar dārzniekiem un citiem speciālistiem. Nepieciešamību dzirdēt padomus juta arī ministrs. Pat solīja uzklausīt pašvaldības. Ministrs devās uz dažām pašvaldībām, bet pie skaidrības netika. Viņa komanda pārtrauca iešanu tautā. Vai saprata savu kļūdu? Šaubos,” sacīja režisors.

“Bet kļūda bija tā, ka aprunāties vajadzēja, pirms sāka zīmēt novadu karti,” uzsvēra Streičs.

“Esmu runājis ar daudziem pašvaldību vadītājiem, un mēs esam vienisprātis, ka Latvijā vajadzīga trīspakāpju valsts pārvaldīšana. Pagasts, apriņķis un Ministru kabinets – kā tas bija pirms kara un kā tas ir Lietuvā un Igaunijā šodien. 39 novadi vadībai no augšas ir grūtāk pārskatāmi nekā 11 aprinķi. Pagasts pāris simtus var zināt pēc vārda, zināt katra vajadzību. Tieši tāpēc tie vajadzīgi. Kā informācijas avoti, kā dzīves kārtības uzturētāji, kā palīgs iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai. Ar kādām tiesībām un uz kādu ekonomisko aprēķinu pamata Ministru kabinets pieņem un vienprātīgā sajūsmā atbalsta šo PPP (partiju politisko puzli), kas salikta uz kartes Latvijas kontūrās? Man paliek nelabi, kad dzirdu no TV ekrāna žurnālistu spriedelējumus par labumiem, ko gūs viena vai otra partija no šīs “reformas”. Un partijnieki pat nemelo, ka tas viss būtu tautas labā. Bet Latvijai jādzīvo. Es ticu, tās mūžs būs ilgāks par jebkuras partijas eksistenci,” komentēja Streičs.

“Nez, kādas partijas interesēs notika šī patvarība? Un kura partija lika Latgalei lēkt pāri Daugavai, lai okupētu Sēliju? Tāpat kādas partijas intereses ir kropļojušas arī Kurzemes un Zemgales robežas. Sēlijas mums vairs nav. Kaut Zinātņu akadēmijā tai stabila vieta, jo Sēlija ir Jāņa Stradiņa dzimtene. Arī Jāņa Jaunsudrabiņa, Gotfrīda Stendera, Jāņa Akurātera, Pētera Barisona un daudzu citu Latvijas dižgaru jaunu dienu zeme. Arī Raiņa Saules gadi pavadīti Sēlijā. Kā būs nākotnē? Apzināsimies savas saknes, godāsim sava novada vēsturi un tradīcijas, vai darīsim to tikai dziesmu svētkos? Par to vajadzēja aprunāties, cienījamie “reformas” autori. Nevis rīdīt Slātavu pret Čangalienu, kā tas tagad notiek. Dialogs ir nokavēts. Nu skatos partiju puzlē un brīnos, kāda slepenā grupējuma interesēs ir iezīmēti šie novadu izaugumi, kas spiežas kaimiņu teritorijās,” uzsvēra Streičs.

Pēc viņa sacītā, nav likuma par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu. “Šodien tā ir pašvaldība – kā citas. Kad valstij ir svētki, tie jāsaskaņo ar Rīgas domi. Traģikomiski! Saprotiet jel to, ka ne jau latvieši dibināja Rīgu, atcerieties to, ka Rīga vienmēr bija pilsēta ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Atcerieties, ar kādām pūlēm latvieši te iekaroja savas tiesības un proklamējot savu valsti. Nu Rīga pieder visai Latvijai, ne tikai Rīgas iedzīvotājiem. Tāpēc ir vajadzīgs likums, kas to apliecina. Par to esmu runājis ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, runāju ar prezidentiem Andri Bērziņu un Raimondu Vējoni – viņi pilnībā piekrīt, ka tam tā jābūt. Bet… lielais, godmaniskais BET apturēja visas konstruktīvās idejas. Laikam tāpēc, ka arī šajā jautājumā visu nosaka partiju intereses. Jūtu, ka Rīga kā pašvaldība ir pamatīgi iepinusi savos partijisko interešu tīklos daudzus. Vai jaunais partiju finansējums tos atbrīvos? Vai mums jātic brīnumam?… Rīgas mēram vajadzētu būt Ministru kabineta loceklim un ietilpt valdības sastāvā, lai dome strādātu ne partiju, bet valsts interešu labā,” uzskata režisors.

Foto: Valsts kanceleja