• Tweet

Kad es – jā, patiešām pats – piedāvāju ar savu darba un dzīves pieredzi palīdzēt “Parlamentārās izmeklēšanas komisijai par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (Komisijai), es pat nenojautu, ka patiešām un cik ļoti neviens labs darbs nepaliek nesodīts…

Kad uzprasījos (tas notika pirms Komisijas vadības ievēlēšanas), biju pilnīgi pārliecināts, ka to vadīs Andrejs Judins – ne tikai labs, bet arī tur vienīgais jurists. Un – ka viņa vietniece būs Inguna Sudraba, bijusī Valsts kontroliere. Tas man likās loģiski un pašsaprotami. Gan ar vienu, gan otru esmu pazīstams jau agrāk. Ar Ritvaru Jansonu un Mārtiņu Šicu arīdzan. Ar abiem pārējiem – nē.

Kad uzprasījos, es tiešām nezināju, ka par to darbu sabiedrības labā arī maksās. Kad es to uzzināju, es no atlīdzības neatteicos. Un pareizi vien darīju – jau tagad redzu, ka darba apjoms te tiešām ir liels. Un tas jau vēl ir tikai sākums.

Man pagaidām nav ne mazāko šaubu par Komisijas locekļu godaprātu, profesionalitāti un atbilstību ieņemtajiem amatiem (darbam Komisijā). Un Inguna Sudraba, lai arī nav juriste, tās vadītājas amatā, manuprāt, ir īstajā vietā un laikā. Viņa strādā sistēmiski, konstruktīvi un profesionāli. Varu tikai aicināt: lūdzu, ļaujiet (netraucējiet) viņai strādāt!

Tas, kurš iedomājas, ka kāds no trim A varētu būt tik stulbs, ka ir mani iesūtījis Komisijā kā Trojas zirgu, nepazīst un stipri par zemu novērtē viņu(s). Tas, kurš iedomājas, ka es varētu būt kāda no trim A vai viņu visu rokaspuisis, nepazīst un stipri par zemu novērtē mani. Ja kāds iedomājas, ka es varētu un spētu ietekmēt šīs Komisijas locekļus, sešus Saeimas deputātus, viņš nepazīst un stipri par zemu novērtē viņus.

Ja nu kāds tomēr patiešām uzskata, ka tie seši Komisijas locekļi ir stulbi, viegli ietekmējami, bikstāmi un bīdāmi, tad es dikti vēlētos viņu palūgt – nu, tad ņem un labi padomā, ko un kāpēc līdz šim esi pats tajā Saeimā ievēlējis un ko un kāpēc Saeimā ievēlēsi turpmāk! Jo Saeima ir bijusi, ir un paliks savu vēlētāju spogulis. Katrs vēlētājs Saeimu ievēl tikai un vienīgi pats pēc sava ģīmja un līdzības.

Tagad – par to konkrēto vienu A. Man ir bijusi tā iespēja trīsarpus gadus no malas pavērot Aivaru Lembergu darbībā. Lai vai kā viņš man vai kādam citam nepatiktu un lai arī kādi ir tās nepatikas dziļie, patiesie iemesli, es spēju novērtēt un cienīt, pat drusku apbrīnot, to, ka viņš tiešām ir īsts vecis. Vīrietis ar raksturu, ar krampi, ar iekšām un ar mugurkaulu. Labais vai ļaunais, bet – gluži kā kamikadze. Nudien, spējīgs piecelties arī astoto reizi vēl pēc tam, kad septiņas jau bijis gar zemi nogāzts.

Pateicoties mazprofesionālu tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku mazkvalitatīvajam darbam pašlaik tiesā vētītā kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, Aivars Lembergs nu jau daudzus gadus tiek vazāts pa tiesu kā tāds cirka lācīt’s. Vēl joprojām, nu jau deviņus gadus – tikai pirmās instances tiesā! No tās tiesā izskatāmās lietas pats esmu projām (visās šī vārda nozīmēs) jau kopš 2012.gada aprīļa. Līdz tam laikam es, kopš 2008.gada augusta, biju viens no Anrija Lemberga aizstāvjiem. Nevienā tiesas sēdē neredzēju Aivaru Lembergu sēžam, rokas klēpī salikušu vai arī abu roku pirkstus kopā saspiedušu – ticībā, cerībā, mīlestībā un paļāvībā uz Dievu, Allāhu, Jāvi vai pašu nelabo. Labi atminos, ka uz katru tiesas sēdi viņš ieradās, ļoti rūpīgi un pamatīgi gatavojies. Ar uzviju izpildījis savu aizstāvju uzdotos un paša izdomātos mājasdarbus. Tā rezultātā tiesībaizsardzības iestādes, pašas klibas būdamas, viņu ir padarījušas vēl vairāk spējīgu skriet sprintus, krosus un maratonus. Viņa zināšanās jurisprudencē tajos jautājumos, kuri viņu tieši un netieši skar, viņš jau tagad, ļoti iespējams, sit pušu daudzus attiecīgo jomu profesionāļus. Tad nu saprotiet paši – sist viņam pa dibenu vai pa purnu (te citēju pats sevi no ej.uz/pa-dibenu-vai-pa-purnu) nav spējīgs gluži kurš katrs, kuram ir divas rokas, divas kājas un kaut kāda galva uz pleciem.

Es it nemaz neesmu un arī nebūšu to triju A pielūdzējs. Taču neesmu un nebūšu arī pašpasludināts, pašiecelts viņu soģis un bende! Lai vai cik dziļš un lai arī kur sakņojies ir mans viedoklis, ka visi tie trīs pieaugušie puisīši un katrs no viņiem atsevišķi patiešām ir tā vai citādi darījuši pāri manai tautai un manai valstij… Arī tava iekšējā proletāriskā pārliecība ir tamlīdzīga? Nu, un ko tad tālāk? Tad nu, ak, cienījamie un godājamie (vai arī tikai paši sevi par tādiem uzskatošie), izvēlieties un skaidri un gaiši sev un citiem definējiet – vai rīkosiet “linča tiesu”, vai arī paļausieties uz valsts tiesu? Ja mēs dzīvojam tiesiskā, demokrātiskā valstī, izvēle var būt tikai viena. Taču, pirms rāpjaties valsts tiesas ringā, visupirms tomēr izdariet savu boksera mājasdarbu – palokieties, paskrieniet, patrenējaties, papumpējiet musīšus, sadabūjiet labus cimdus, izturīgas kapas…

Vai pašlaik tiesā izskatāmās Lemberga lietas patiesā jēga jau sākotnēji bijusi iecerēta nevis kā mērķis, bet tikai kā process? Proti, vai tās kriminālās tiesvedības mērķis ir vien riņķot un lēkāt viņam apkārt un cerēt, ka dēļ tiem apkārt riņķojošajiem un lēkājošajiem siluetiem viņam reiz noreibs galva un paliks slikti ap dūšu? Nu, ja tiešām ir tā, tad, piedodiet, bet jūs jau esat to cīņu (lai arī nevienlīdzīgu – ar to lēkātāju skaitlisku pārsvaru pār viņu, vienu pašu) pazaudējuši. Tad jau ir vējā i’ darbs, i’ materiāli. Vai tas kriminālprocess tomēr ir nevis uz masku šovu, uz padarbošanos vien, bet uz rezultātu orientēts – to rādīs laiks un spēkā stājies tiesas spriedums.

Mani gan profesionālajā jomā, gan arī (ar vienu pašsaprotamu, bet publiski neapspriežamu izņēmumu) privātajā dzīvē interesē tikai aptaustāmi un izmērāmi rezultāti. Bet arī tajā, visnotaļ pikantajā izņēmuma gadījumā – no procesa, kurš ne ar ko nebeidzas, jēgas, nudien, nav nekādas. Veči sapratīs, kad teikšu – ja nevariet beigt, tad jau labāk vispār nevajag sākt…

Savu darbu i’ Komisijā, i’ ārpus tās es daru un darīšu godprātīgi, pēc labākās sirdsapziņas un profesionāli. Vai es Komisijā jebko, tieši vai netieši, spēju ietekmēt? Nē. Manus kā Komisijas konsultanta pienākumus apkopojot un rezumējot – es tikai glītrakstā, gramatiski pareizi un juridiski profesionāli iefasēšu tos produktus, kurus no jūsu, manas valsts pilsoņu, ievēlētajiem Saeimas deputātiem sastāvošā Komisija vienbalsīgi vai ar balsu vairākumu saražos.