• Tweet

Joprojām tiek meklēti risinājumi, ko izglītības iestādēm darīt ar agresīvajiem bērniem. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pērn izteikto priekšlikumu uz laiku liegt šādiem skolēniem apmeklēt mācību iestādi nozares speciālisti noraida kā neefektīvu.

Viņi uzskata: pirmām kārtām jānodrošina visas skolas ar sociālajiem pedagogiem un psihologiem, ja iespējams – arī bērnudārzus.

IZM sola salikt visu pa plauktiem līdz martam, kad tiks izstrādāti grozījumi noteikumos par izglītojamo drošību skolās. Šajā nolūkā Latvijas Skolu psihologu asociācija (LSPA) ministrijas uzdevumā veikusi pētījumu par korekcijas sistēmas izveidi «bērniem ar agresīvas uzvedības traucējumiem», apkopojot vairāku valstu pieredzi.

Izslēgšana – galējs solis

LSPA vadītāja Iveta Grāvīte, analizējot citu valstu pieredzi, uzsver, ka skolēnu izslēgšana no skolas (kaut uz laiku) pieļauta kā galējais solis. Piemēram, Kanādā šādā gadījumā bērns tiek nodots vecāku atbildībā un zinības viņam jāapgūst mājās eformātā, bet Polijā viņš nonāk dienas centrā, kas nodarbojas ar agresīvo skolēnu psiholoģisko, sociālo un veselības rehabilitāciju. I. Grāvīte ir pārliecināta: pirms mainīt apmācības formu, jāveic «liels darbs» un jāizmēģina citas iespējas, kā arī jātiek skaidrībā par šādas uzvedības iemesliem: vai tā ir pedagoģiskā visatļautība, vai psihiskās veselības traucējumi. Ja tā ir tikai slikta uzvedība, tad ir atrodamas daudz «mīkstākas» formas, piemēram, atšķirt bērnu no klases un pieaugušā klātbūtnē mācīt citā skolas telpā. Tādējādi netiks traucēti citi klasesbiedri, bet netiek pārtraukta arī konkrētā bērna apmācība.

Psihologu jau bērnudārzā

Latvijas Sociālo pedagogu federācijas priekšsēdētāja vietniece Iveta Vāvere uzskata, ka problēma tiek risināta šķērsām un ar sekām sāk cīnīties vēlu: «Domāju, ka pirmie agresīvas uzvedības signāli parādās jau bērnudārzā, tāpēc tieši tur būtu jāveic lielākais darbs. Cik ātri iespējams, jānoskaidro cēlonis. Celt trauksmi, kad neviens netiek vairs galā, ir par vēlu.» Viņa teic, ka liela nozīme ir arī vienotām prasībām un tam, lai darbā iesaistās gan skolotāji, gan psihologs, gan sociālie dienesti, gan arī vecāki. Ja visas puses saslēdzas, tad rezultāti ir.

I. Vāveres praksē ir bijuši trīs smagi gadījumi, no tiem divus izdevies atrisināt saskaņotās rīcības dēļ. Diemžēl trešajā gadījumā situāciju uzlabot nebija iespējams, jo vecāki noliedza, ka viņu atvasei varētu būt jel kādas problēmas – īpaši jau veselības – un atteicās vest bērnu pie ārsta. Ne pedagogiem, ne psihologam nav tiesību to darīt.

Var palīdzēt bāriņtiesa

Šādos gadījumos vecākus var palīdzēt ietekmēt (taču ne piespiest) tikai bāriņtiesa. Ja citādi neizdodas rast risinājumu, šī institūcija var arī lemt par vecāku tiesību ierobežošanu, skaidro Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila RiekstaRiekstiņa. VBTAI redzeslokā ik gadu nonākot 5–6 šādi «izņēmuma gadījumi», un tad nākas iztērēt diezgan daudz laika, lai rastu risinājumu. L. RiekstaRiekstiņa uzskata, ka viens no galvenajiem soļiem, kas jāparedz noteikumos: katrā skolā jānodrošina sociālais pedagogs un psihologs uz pilnu slodzi. Tas, ka speciālists ierodas mācību iestādē uz pāris stundām nedēļā, neko neatrisina.

Palīgskolotājs un korekcijas klase

VBTAI vadītāja atbalsta arī pedagogu palīgu ieviešanu. Bet I. Vāvere atzīst, ka tā nav panaceja, turklāt – ne katrs skolotājs vēlēsies, lai kopā ar viņu klasē darbotos vēl kāds. Ja nu tomēr tāds būtu, tad tam jābūt ar speciālu izglītību, nevis «no malas». I. Grāvīte uzskata, ka šāds speciālists būtu vēlams, taču piebilst, ka «vai tikai beigās nebūs tā, kā Vācijā, kur katram bērnam ar savām vajadzībām līdzi nāk savs speciālists».

Attiecībā uz korekcijas klasēm bērniem ar uzvedības un mācīšanās grūtībām speciālisti ir atturīgi. Skolā, kur strādā I. Vāvere, arī tāda ir 7.–9. klašu skolēniem. «Nevaru noteikti pateikt, vai šādas klases vajag. Dažkārt, kad sanāk kopā kādi desmit tādi bērni, ir vēl grūtāk, un viņi kā tāda sniega bumba veļas pa skolu. Tad labāk ir viņus izšķīdināt pa klasēm. Ir reizes, kad šāds risinājums der un dod ievērojamus uzlabojumus gan bērnu uzvedībā, gan pašapziņā,» norāda I. Vāvere, piebilstot, ka labāk tomēr bērnus integrēt parastā klasē, ja nepieciešams, piemērojot citu apmācības programmu.

Avots: nra.lv /Aisma Orupe