• Tweet

Mērķtiecīgs, ilgtspējīgas mājokļu politikas un valsts finansiālā atbalsta trūkums, iedzīvotāju zemā maksātspēja, kā arī līdzšinējo valdību ignorance esošo likumu izpildē ir sekmējusi daudzdzīvokļu namu tehniskā stāvokļa un drošības pasliktināšanos, savā paziņojumā medijiem pauž Latvijas Pašvaldību savienība.

“Katru gadu Latvijā tiek atjaunoti tikai 0,6% no dzīvojamā fonda. Ja valsts vēlas būt atbildīga pret sabiedrību, tad vairs nevar ignorēt esošo situāciju. Tādēļ nepieciešama efektīva mājokļu politika un finansējums dzīvojamo māju sakārtošanai, jo nepietiek tikai ar faktu konstatēšanu, ka daudzdzīvokļu ēku drošība ir neapmierinoša, ja nav rasts realitātē īstenojams risinājums, kas būtu realizējams gan valsts, gan pašvaldību pusē,” uzsver Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Dzīvokļu apakškomitejas priekšsēdētājs Jurijs Strods.

Valdības deklarācijā ir iekļauts mājokļu politikas jautājums, kas paredz valsts atbalsta mehānismus īres dzīvokļu būvniecībai, lēmumu pieņemšanas uzlabošanu mājokļu apsaimniekošanas jomā, stimulējot ēku atjaunošanu un veicinot finanšu resursu pieejamību. Tomēr ar šo solījumu izpildi valdība kavējas. Jau vairāk nekā desmit gadus valsts nelīdzfinansē dzīvojamo māju sakārtošanu, būvniecību, kā arī neizīrētu dzīvojamo māju renovāciju. Vienlaikus izveidojusies likumdošanas nepilnība, kuras rezultātā pašvaldībām jāpārvalda īpašumi, kas tām nepieder.

Tāpēc LPS aicina valdību ieviest efektīvus finanšu instrumentus, kas veicinātu dzīvojamā fonda attīstību un saglabāšanu, paredzot arī valsts atbalsta mehānismus finansējuma piesaistē pašvaldības īpašumā esošo ēku atjaunošanai un pārbūvei ilgtermiņā. Paralēli tam nepieciešams garantēt iespēju pašvaldībām aizņemties avārijas seku novēršanā to īpašumā esošajās ēkās. 2019. un 2020.gadā pašvaldībām iespējas aizņemties valsts kasē nedzīvojamo ēku, tai skaitā skolu, bērnudārzu, sabiedrisku nozīmīgu ēku atjaunošanai, arī netiek pilnībā garantētas.

Vienlaikus valstī vajadzīga mērķtiecīga mājokļu politika, nosakot samērīgu visu iesaistīto pušu pienākumu sadalījumu. Proti, risinājumam un atbildībai ir jābūt solidārai gan valstij, gan pašvaldībai, jo šis ir komplekss un valstiski līdzvērtīgi risināms jautājums, ņemot vērā iedzīvotāju maksātspējas atbilstību reālajām iespējām. Lai atjaunotu dzīvojamo fondu, īres maksai vajadzētu būt vismaz 3–5 reizes augstākai nekā šobrīd, pagastos tā būtu pat desmit reizes lielāka. Tomēr jāņem vērā, ka 75,6% mājsaimniecību kopējie ar mājokli saistītie izdevumi sagādā finansiālas grūtības, bet 28,8% mājsaimniecību ziņo, ka mājokļu izmaksas rada lielu slogu. Kopš 2017.gada valsts vairs nelīdzfinansē dzīvokļa pabalstu. Tāpat nepieciešams mehānisms risku samazināšanai uzkrājuma fonda līdzekļu izmantošanā pārvaldnieka maiņas vai maksātnespējas gadījumā.

Savukārt, lai pilnveidotu procesu, LPS aicina Ekonomikas ministriju kopīgi izstrādāt vienotas vadlīnijas, kādā veidā nodrošināt arī nedzīvojamo ēku pārvaldības uzraudzību.

Atsevišķi normatīvi nosaka kārtību un prasības dzīvojamo māju apsaimniekošanai un apsekošanai, kur arī noteikts, kā pārvaldītājam jārīkojas, ja ikgadējās vizuālās apsekošanas laikā tiek konstatētas neatbilstības. Būvinspektors, kontrolējot ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu, veic vispārīgu vizuālo apskati, kuras laikā fiksē un novērtē redzamos bojājumus un sagatavo atzinumu būvvaldei. Atbilstoši kompetencei būvvalde pieņem lēmumu veikt būves tehnisko izpēti un uzdot novērst konstatēto bīstamību. Ja konstatēta būves bīstamība, tad var aizliegt tās ekspluatāciju līdz bīstamības novēršanai.

Šāds lēmums gan var tikt pieņemts pēc neatkarīga eksperta slēdziena, kuru valstī šobrīd trūkst. Nav skaidrs, ko darīt tad, kad īpašnieks šādas tiesības sertificētam ekspertam nedeleģē. Tāpat nav skaidrs, kas maksās un novērsīs apdraudējumu. Priekšlikums būvvaldēm palielināt risku novērtējumā balstītu pārbaužu īpatsvaru, tādējādi radot papildu administratīvo slogu, nav lietderīgs, ja netiek paredzēts konkrēts valsts atbalsts apdraudējumu novēršanai. Savukārt nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas dati nav aktualizēti un izmantojami būvju tehniskā stāvokļa novērtējumam.

Visbeidzot viens no būtiskiem cēloņiem pastāvošajai situācijai nereti ir dzīvokļu īpašnieku nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu īpašumu. Līdz ar to ir būtiska sabiedrības informēšana par atbildīgu sava īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu.

Kopš 1995.gada 25.jūlija, kad stājās spēkā likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, 68% iedzīvotājiem radās unikāla iespēja kļūt par dzīvokļa īpašniekiem. No sākotnēji iecerētās brīvprātīgās dzīvokļu privatizācijas šis process pārvērtās par obligātu prasību. Rezultātā daļa no sabiedrības gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ nebija gatava uzņemties atbildību par savu īpašumu.

Likumdevējs pašvaldībām ir noteicis terminētu pienākumu – pārvaldīt dzīvojamās mājas līdz to pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašniekiem, tomēr nav noteikts konkrēts termiņš šīs normas piemērošanā. Rezultātā gandrīz 2/3 dzīvojamo māju īpašnieki šādas pārvaldīšanas tiesības 15 gadu laikā nav uzņēmušies.