• Tweet

Latvijā tiek meklēts palīdzības dienesta pakalpojumu sniedzējs, lai beidzot varētu ieviest bezmaksas tālruņa līniju pazudušu bērnu meklēšanai. Ilgstoši nav atrodami apmēram 40 bērnu, viņi tiek meklēti vairāk nekā gadu.

Latvija ir gatava dežūrtālrunim

Eiropas Komisija jau pirms vairākiem gadiem ir aicinājusi dalībvalstis iespējami ātrāk aktivizēt bezvēsts pazudušu bērnu dežūrtālruni 116000. Kaut arī līdz pagājušā gada 25. maijam, kas ir Starptautiskā bezvēsts pazudušo bērnu diena, visas Eiropas Savienības dalībvalstis tika mudinātas aktivizēt šo numuru, Latvijā tikai tagad Vides un reģionālās attīstības ministrija meklē pakalpojumu sniedzēju, kurš varētu nodrošināt tālruņa līnijas darbību. Šī ministrija un citas atbildīgās valsts institūcijas esot veikušas visus nepieciešamos pasākumus, lai varētu sākt šīs palīdzības tālruņa līnijas numura darbību pazudušu bērnu meklēšanai.

Bezvēsts prombūtnē – simtiem

Valsts policija ir apkopojusi datus par bezvēsts pazudušajiem cilvēkiem. Ilgāk par gadu ir pazuduši 18 bērni, bet no kopumā apmēram 850 pašlaik pazudušajiem cilvēkiem gandrīz 200 ir bērni. Dati var mainīties, jo pusaudži bieži aizklaiņo un viņus drīz vien atrod. Ilgāk par pieciem gadiem tiek meklēti septiņi bērni, no trim līdz pieciem gadiem – divi, no gada līdz trim gadiem – deviņi bērni. Daudzi no viņiem aizbēg ne tikai no mājām, bet bieži vien pazūd no internātiem un sociālās aprūpes centriem. Lielākoties tie ir pusaudži vecumā no 14 līdz 16 gadiem. Rudenī visbiežāk cilvēki noklīst no zināmām takām un aizmaldās, mežā ogojot un sēņojot.

Brīvprātīgie veido organizācijas un palīdz

Viens no skaļākajiem un joprojām neatklātajiem gadījumiem ir 1990. gadā dzimušās Annamarijas Indānes pazušana 2006. gada 22. septembrī. Meitene izbrauca no Aizkraukles rajona Vecbebru tehnikuma, lai dotos uz savu dzīvesvietu Viesītes pagastā. Tieši pēc šī gadījumā Annamarijas māsa un viņas draugi izveidoja sabiedrisku organizāciju Bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas biedrība. Pašlaik tā aktīvi nedarbojas, kaut arī formāli pastāv, atzīst valdes priekšsēdētājs Dāvis Bojārs. Viņš ilgstoši uzturas ārpus Latvijas, un biedru entuziasms sācis apsīkt. Lai sabiedriskā organizācija varētu meklēt pazudušos tikai saviem spēkiem, nepieciešami cilvēkresursi un nauda. Tomēr cilvēki, kas nonākuši bezizejā, joprojām uzmeklē biedrības tālruņa numuru un lūdz palīdzību. Nedēļas laikā mēdz atskanēt pat vairāki zvani, reizēm tuvinieki zvana pēc ilgāka laika, kad izmēģinājuši visus citus līdzekļus, kā atrast pazudušo. Turklāt meklē ne tikai bezvēsts prombūtnē esošos bērnus, bet arī pieaugušos. Kā liecina Valsts policijas mājaslapā pieejamā informācija, kopš 2006. gada bezvēsts pazudušo cilvēku skaits ir ievērojami palielinājies.

«Cilvēki piezvana satraukti. Cenšamies nomierināt, izstāstām, ko var darīt ar tiem resursiem, kas ir cilvēkam pieejami. Kopīgi meklējam risinājumu, kā maksimāli ātri varētu atrast cilvēku,» par pašreiz biedrības aktīvistu sniegto telefonisko palīdzību pastāsta D. Bojārs. Tāds būtu arī tā pakalpojumu sniedzēja uzdevums, kurš būtu gatavs nodrošināt pazudušu bērnu meklēšanas tālruņa darbību.

D. Bojārs uzskata, ka šāds tālruņa numurus ir vajadzīgs. Arī viņa vadītā biedrība pirms pusotra mēneša saņēmusi vēstuli no Eiropas Komisijas ar jautājumiem par situāciju Latvijā. Viņš piebilst, ka pieaugušo un bērnu meklēšana neatšķiras, tāpēc palīdzība nav tikusi un joprojām netiek liegta nevienam, kurš piezvana.

«Bērni pazūd pārsvarā grūtajā vecumā, pusaudža gados. Bieži tā viņi mēdz rīkoties nelaimīgas mīlestības dēļ. Mēs neesam saskārušies ar gadījumiem, kad pazuduši bērni būtu aizvesti uz ārzemēm,» Neatkarīgajai saka biedrības Bezvests.lv pārstāve Jūlija Mūrniece. Arī šī bezpeļņas organizācija, kas apvieno brīvprātīgos, sākotnēji tika izveidota, lai meklētu pazudušus bērnus, bet tagad savu darba lauku ir paplašinājusi. «Pazūd daudz cilvēku,» saka J. Mūrniece. Tuvinieki vispirms vēršas policijā, tomēr izmanto jebkuru iespēju, tāpēc arī brīvprātīgajiem darba netrūkst.

***

UZZIŅAI

• Ja pazudis cilvēks, pēc palīdzības var vērsties arī Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Meklēšanas dienestā un biedrībā Bezvests.lv. Mājaslapā www.bezvests.lv ir ieteikumi, kā rīkoties, ja pazudis

cilvēks.

• LSK Meklēšanas dienests tuviniekiem, radiem un draugiem neizpauž informāciju par meklējamo personu, ja tā ir aizliegusi publiskot ziņas par sevi. Tad meklētāji uzzina tikai tik daudz, ka par pazudušo uzskatītais ir dzīvs, bet nevēlas kontaktēties.

• Eiropas Komisija ir izveidojusi Eiropas dežūrtālruni 116000, uz kuru ziņot par bezvēsts pazudušajiem bērniem, lai sniegtu norādījumus un atbalstu viņu ģimenēm visā Eiropā. Visās dalībvalstīs šis numurs nav ieviests.

• Latvijā šīs tālruņa numura līnijas operatori pieņemtu zvanus par pazudušiem bērniem un nodotu šo informāciju Valsts policijai, kā arī sniegtu atbalstu un padomu personām, kas veiks izmeklēšanu.

• Saskaņā ar Personu meklēšanas noteikumiem Latvijā pazudušo personu meklēšanas termiņš ir desmit gadu, bet, ja pazudušais sasniedzis 70 gadu vecumu, – pieci gadi. Tomēr arī pēc šī termiņa meklēšana netiek izbeigta, tā vienīgi nenotiek tik aktīvi kā iepriekš.

• Informācija par pazudušajiem ir ievadīta arī Šengenas informācijas sistēmā.

Avots: nra.lv /Antra Gabre