• Tweet

Jau vairākus mēnešus neveiksmīgi tiek mēģināts noskaidrot, kādēļ bez personu saukšanas pie atbildības savulaik izbeigta tā dēvētā “oligarhu krimināllieta”. Saeimā izveidotās “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļu paziņojumi publiskajā telpā liecina, ka komisijas darbs ir veltīgs – pierādījumi, kas liecina par noziedzīgiem nodarījumiem, visticamāk, netiks atrasti, jo tādu vienkārši nemaz nav. Kamēr medijos plaši tiek risināti jautājumi saistībā ar “Rīdzenes sarunām”, tā sauktajiem oligarhiem un citiem spilgtiem tēliem, joprojām bez uzmanības ir atstāta iespējamā valsts noslēpumu saturošās informācijas atrašanās trešo personu rokās.

Uz Bruņinieku ielas mīt savdabīga “māja uz vistas kājas” – tai netiek klāt ne drošības dienesti, ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Pretenzijas pret to, ka šajā “mājā” glabājas valsts noslēpumu saturoša informācija, šķiet, ir tikai dažiem – tiem, kuri nevar neko darīt, lai šo informāciju nosargātu no svešām acīm. Jā, runa ir par žurnālu “Ir”, kas pēc pašvaldību vēlēšanām atklātībā nodeva viesnīcā “Rīdzene” it kā ierakstītas sarunas, kas pēc medija vārdiem “liecina par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostas uzņēmumā “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos.” Lai arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu. Sarunu autentiskumu gan medijs atteicies pierādīt, savukārt atsaucoties uz likumā noteiktajām tiesībām, medija pārstāve Nellija Ločmele paziņojusi, ka valsts noslēpumu saturošās informācijas atrašanās žurnāla rīcībā ir pieļaujama.

Lai arī ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru pārsteigusi “nozieguma rezultātā” notikusi “oligarhu sarunu” izpaušana, jo Aināra Šlesera viesnīcas numurā veikto sarunu ieraksti ir valsts noslēpuma statusā, neviens no attiecīgajiem dienestiem nav reaģējis, tikai, šķiet, to vien kā pakratījis pirkstu redakcijas visatļautības virzienā. Solījumi noskaidrot, kas publiskajā vidē izpaudis sarunas no parlamentārajā izmeklēšanā skatāmā kriminālprocesa un vai sarunas ir autentiskas un iegūtas likumīgā ceļā ar tiesneša sankciju, joprojām netiek pildīti, tādējādi radot iespaidu, ka šāda rīcība ir pieļaujama.

Medija visatļautība gan ir pārsteidzoša, ņemot vērā, ka ar kriminālprocesu risināšanu jānodarbojas attiecīgajiem dienestiem, nevis žurnālam, kurš, iespējams, savās interesēs publiskojis sarunas, kuru autentiskumu pat nevēlas pierādīt. Tā vietā pirms Saeimas vēlēšanām ar uzviju tiek publiskoti jauni ieraksti, sacerētas dziesmas un norisinās vēl citas radošas izpausmes, kuru priekšā izplēn jebkāda valsts noslēpuma saturošās informācijas nozīmība. Galu galā nav pat zināms, kā tā nonākusi medija rokās – varbūt tā ir iegūta nelikumīgi un būtu jāierosina kriminālprocess par valsts noslēpuma izpaušanu?

Tajā pašā laikā nav nekādas informācijas par to, kā šis sensitīvais saturs tiek uzglabāts – vai atrodas blakus kafijas krūzei uz redaktores galda? Varbūt to var aplūkot ikviens, kurš vien vēlas? Medijs jau paspējis radīt iespaidu, ka valsts noslēpumam nav nekādas nozīmes un nav svarīgi, vai tam ir pielaide vai nav, tātad būtībā tas tik pat labi var būt tā, kā mēs to iztēlojamies. Neviens arī nesteidzas pārbaudīt, kā un kādos apstākļos iespējamais valsts noslēpumu saturošais materiāls tiek uzglabāts, kas to apsargā un kurš tam var piekļūt, kurš rūpējas par tā aizsardzību.

Jāatgādina, ka Kriminālprocesa likuma 234. pants “Krimināllietai nepievienotajos materiālos ietvertās informācijas aizsardzības pasākumi” nosaka, ka “speciālās izmeklēšanas darbības veikšanas metodes, paņēmieni un līdzekļi, kā arī tās rezultātā iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā, kurā šī darbība veikta, vai kuru izmantošana citā kriminālprocesā nav atļauta, vai kuras nav nepieciešamas sabiedrības drošības tūlītēja būtiska apdraudējuma novēršanai, ir valsts vai izmeklēšanas noslēpums, un personas par to izpaušanu atbild Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.”

Pagaidām gan nav zināms, vai “neaizskaramais” medijs par savu visatļautību un iespējamo noziegumu maksās. Ja nē, tad jāsāk domāt, ka varbūt sava interese notiekošajā ir daudz lielākam spēkam nekā “Ir” pasludinātajiem oligarhiem. Padomājiet loģiski, kurā valstī vēl ir pieļaujams, ka noslēpuma saturošās informācijas ilgstoša uzglabāšana uzticēta parastam medijam?