• Tweet

Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi Jurģi Liepnieku. Spriedām par to, kas jauns vecajā politikas debesjumā, lūkojāmies uzlecošajos spīdekļos, centāmies saskatīt baltos pundurus un godinājām dziestošās zvaigznes.

Protams, jautājām arī, kāpēc cilvēks ar filozofa izglītību un izsmalcinātu intelektu piekritis kļūt par Bislana Abdulmuslimova biznesa impērijas AB Holding padomes priekšsēdētāju.

 – Kas mainījies pēc tam, kad gaišie spēki vēstures mēslainē aizmēza oligarhus, kurus vainoja valsts attīstības bremzēšanā?

 – Kopš dibināšanas brīža Jaunais laiks un vēlāk arī Vienotība savu ideoloģiju fokusēja tikai uz oligarhu iznīdēšanu un korupcijas apkarošanu valstī. Beidzot, pēc 10 gadiem, šos mērķus izdevies sasniegt. Kā var saprast, korupcija ir likvidēta, jo nu vairs nedzird skaļos kliedzienus, ka Latvija ir nozagta valsts. Tagad, kad visi koruptanti ir identificēti, apsūdzēti, noķerti, pazemoti vai sabāzti cietumos, korupcijas rēgs vairs neklīst pa valsti.

 – Arī ļauno oligarhu līķi ir sadedzināti un aizlaisti pa likteņupi jūriņā.

 – Nenoliedzami, šis ir milzīgs sasniegums, bet diemžēl arī Vienotības lielākā problēma, jo vadošais politiskais spēks ir zaudējis savu dabisko ienaidnieku. Tātad arī – ideoloģijas centrālo asi un politisko identitāti. Jautājums: ar ko to visu aizstāt? Šķiet, alternatīva būs ļaunie krievi. Paskatieties, Vienotība ir kļuvusi daudzkārt nacionālistiskāka nekā agrāk. Vēl 2002. gadā atšķirība starp Jauno laiku un Visu Latvijai! bija milzīga. Šie bija divi pilnīgi dažādi politiskie spēki ar diferentu retoriku un stilu. Patlaban, kad korupcija ir apkarota, starp tiem nav tikpat kā nekādu atšķirību – ne nostājā pret Saskaņas centru, ne valodas jautājumos, ne attieksmē pret 16. martu.

 – Paga, nu 16. martā Solvita Āboltiņa vainagu pie Brīvības pieminekļa tomēr neliek…

 – Raivis jau arī to nedara!

 – 10. Saeimā Pilsoniskā savienība pretendēja uz apvienības nacionālistisko kodolu, savukārt jaunlaicēni šajā ziņā bija krietni rāmāki.

 – Jā, tas agrāk tā bija. Vai tagad jūs redzat atšķirību starp Kristovski un Āboltiņu? Tiklīdz ir runa par nacionāliem jautājumiem, abi mēģina viens otru pārkliegt, sacenšoties, kurš ir lielāks latvietis.

 – Tas nozīmē, ka Nacionālajai apvienībai jāsāk pārdomāt dzīvi, jo tai radies nopietns konkurents. Vienotība nav salīdzināma ar marginālām pustraku nacionālradikāļu grupelēm ārpus Saeimas.

 – Nacionālajai apvienībai tā ir liela problēma. Ne jau velti politiskajās aizkulisēs tiek runāts par scenāriju, ka abi politiskie spēki apvienojas… Viņi to varētu darīt pilnīgi mierīgi. Atšķirība starp abiem ir tikai tā, ka VL!TB/LNNK, pretēji Vienotībai, nav nekādas ekonomiskas un valsts pārvaldes kompetences. Protams, šāda nacionalizēšanās ir bīstama tendence. Ja lielākā varas partija sliecas uz to, lai par savas ideoloģiju galveno elementu padarītu nacionālos jautājumus, tas valstij par labu nenāk. Ja kādreiz ar tiem nodarbojās margināļi, tad šobrīd to dara lielākās Saeimas partijas.

 – Kas gan sagādā šo ideoloģisko barību, ja ne Saskaņas centrs (SC)?

 – Grūti pateikt, kas šobrīd ir vista, kas ola…

 – Paskatīsimies, kā politikā iedzīvojusies Zatlera Reformu partija (ZRP). Varam teikt, ka beidzot tā ir pieņemta un iekļāvusies varas elitē, vai vēl joprojām ir tāds kā politiskais parvēnijs?

 – Pirmajā mirklī uz mēles ir vārdi par neveiksmi un totālu izgāšanos. Taču tā varbūt arī nemaz nav. Tobrīd, kad bija skaidrs, ka Zatleru neievēlēs, tika sarīkots farss ar 10. Saeimas atlaišanu. Partiju veidoja cilvēki, kuriem vajadzēja nodrošināt sev darbu un turpmāko karjeru. Rezultātā pasākuma galvenie organizatori – Sandra Kukule, Edgars Rinkēvičs, Roberts Ķīlis – ir iesēdušies siltās vietiņās. Tātad nevar teikt, ka plāns izgāzies, jo viņu izvirzītie mērķi ir sasniegti.

 – Pie šiem veiksminiekiem nevar pieskaitīt vienu cilvēku – Valdi Zatleru, kurš cerētās permanentās pielūgsmes vietā drīz vien pretī saņēma izsmieklu, nicinājumu un uzmetienu.

 – Bet vai tad uzreiz nebija skaidrs, ka Zatlers ir tikai instruments, braucamrīks, lai viņam pietuvinātās aprindas nokļūtu politikā?

 – Iepriekšējā intervijā tu nejauki izteicies par Valdi Zatleru, sacīdams, ka viņš uzvedas kā pērtiķis, kurš ticis pie granātu kastes. Kā tev šķiet, vai pa šo laiku Zatlers ir evolucionējis kā politiķis?

 – Grūti spriest, jo uz politiskās skatuves viņš nedominē.

 – Nepārspīlēsim. Ik pa laikam jau kaut kā iznesas.

 – Kaut kā jau iznesas, bet tā ir tāda tukša, bezdomu runāšana. Mēdz jau teikt, ka tādējādi cilvēks slēpj savas patiesās sāpes un pārdzīvojumus. Neņemos līst svešā dvēselē, lai saprastu, vai Zatleram beidzot ir pielēcis, kas ar viņu notika un ko viņš pērnā gada 28. maijā izdarīja.

 – Publiskajā telpā visnotaļ impozanti izskatās Edgars Rinkēvičs. Vai ir iemesls domāt, ka tieši viņš spētu pārņemt partijas līdera lomu, atstumjot malā Zatleru?

 – Es tā nedomāju. Rinkēviča kungs ir ļoti spējīgs un augstas klases ierēdnis, bet ne harismātisks līderis, kurš varētu aiz sevis vest cilvēkus. Nē, tas nav domāts kā nopēlums, jo katram ir savi talanti. Viņam to ir daudz, bet tikai ne šis.

 – Vilhelmam Haufam ir pasaka Jaunais anglis (Der Affe als Mensch). Tajā stāstīts, par to, kā, muļķi laižot, studenti ieģērbj frakā orangutanu un provinciālas pilsētiņas iedzīvotājiem iestāsta, ka tādas manieres piekopj jaunās pasaules elite. Rezultātā visi ir savaldzināti un cenšas atdarināt jauno angli. Tie nekādā ziņā nav riebīgi mājieni par Rinkēviču kā orangutanu. Runa ir tikai par sabiedrisko attiecību maģiju. Saki, tu ar savu pīarista pieredzi spētu padarīt Edgaru Rinkēviču par īstu jauno angli, liekot vēlētājam noticēt, ka viņš ir harismātisks vadonis?

 – Protams. Harismu var iestudēt un notēlot masu medijiem, bet iemācīt harismu nevar. Ilgtermiņā tas tik un tā neattaisnotos. Politiķi iespējams sapakot uz vienām vēlēšanām, sataisīt par produktu, kas izskatās pēc tā, kas viņš patiesībā nemaz nav. Var apmānīt vēlētājus vienas kampaņas laikā, taču nav iespējams melot visu laiku. Vienreiz tas izdevās arī Zatlera partijai.

 – Otrs ministrs, kurš pēkšņi nokļuva popularitātes gaismā, ir Daniels Pavļuts. Uz minūtēm desmit piecpadsmit viņu spilgti izgaismoja telekanāls Al Jazeera. Latvijas internetsabiedrība sajūsmā burtiski spiedza par ekonomikas ministra lielisko angļu valodu. Kādu karjeru politikā var prognozēt šim cilvēkam?

 – Izglītots, enerģisks, cilvēks ar nostāju… Viņa problēma būs iejusties komandas darbā, jo politika tomēr ir grupas spēle ar savu disciplīnu. Labi… Teikšu savādāk: man ir aizdomas, ka Pavļuta kungs jūtas ļoti neomulīgi šajā politiskajā partijā. Bet tās ir tikai manas aizdomas.

 – Trešais, kurš nepazūd no žurnālistu tvēriena, ir vides ministrs Edmunds Sprūdžs. Tikko viņš parādījās politikā un sāka sniegt intervijas presei, momentā kļuva par tādu kā Zatlerpartijas simbolu. Gluži kā FIFA Pasaules kausu talismans – lauvēns World Cup Willie vai leopardiņš Zakumi. Kā tu viņu ieraugi ar savu trenēto aci? Vai Sprūdžs, pāraugot politisko pubertāti, varētu reiz izvērsties respektējamā valstsvīrā?

 – Viņš vēl ir krietni tālu no tā brīža, lai pāraugtu savu politisko pubertāti.

 – Atgriezīsimies pie sarunas par galveno zvaigzni Saeimas debesjumā. Vienotība. Politologi brīdina, ka tā sāk atgādināt Tautas partiju (TP). Var saskatīt līdzības?

 – Paralēles meklējamas arogancē. Vienotība sāk līdzināties TP tās sliktākajās iezīmēs. Tad, kad ietekme ir liela un to neviens pa īstam neapdraud, jo nav dabisku ienaidnieku (konkurentu), sākas nepamatotas augstprātības, visatļautības un vienaldzības izpausmes. SC nav konkurents, jo abi necīnās par vienu vēlētāju, bet katrs dzīvo savā universā. Arī Zatlera partija nav nekāds konkurents. Vienotības augstprātība izpaužas tādos fenomenos, ko pat Tautas partija neatļautos. Piemēram, regulāri pazemojot savus koalīcijas partnerus. Lai kādreiz TP tā būtu izturējusies pret zemniekiem…

 – Labi, labi. Tikai nevajag. Cik bieži Augusts Brigmanis ir šņukstējis TV kameru priekšā, stāstot par vecākā brāļa izlēcieniem!

 – Protams, spriedze koalīcijā pastāvēs vienmēr, taču nesaskaņot lēmumus, pilnībā ignorēt partnerus, atļauties dažnedažādus izteikumus – tā nu nekad nav bijis. Tas izpaužas arī komunikācijā ar sabiedrību. Vienotība neuzskata par vajadzīgu iedziļināties daudzos sabiedrībai svarīgos jautājumos un izskaidrot tos. Pietiek, ja Ministru prezidents to ir nolēmis. Domāju, ka viens no faktoriem, kas ietekmē šādu darbības stilu, ir tas, ka Valdis Dombrovskis ļoti ilgi bijis ministru prezidents. Tas ir ārkārtīgi smags un emocionāli grūts pienākums. Nevaru iedomāties, ka tagad šis darbs viņam sagādā tādu pašu entuziasmu un interesi kā pirms dažiem gadiem, kad gribējās sevi pierādīt visai pasaulei. Jau kuras vēlēšanas pēc kārtas ir uzvarētas, jau kura krīze pārvarēta… Pa šo laiku ikvienā normālā cilvēkā uzkrātos nogurums, rutīna un apnikums. Tam tā jābūt. Tas ir dabas likums. Ja vien Dombrovskis nav pilnīgs robots, kas darbojas uz mašīneļļas vai ūdeņraža bāzes, tad klusu, klusu sirdī viņam vajadzētu alkt pēc miera, kārojot tikt prom no premjera amata. Valdis Dombrovskis ir jauks cilvēks un atrodas savas karjeras zenītā, bet, protams, viņam ir jādomā par to, kā kapitalizēt savus līdzšinējos panākumus. To varētu īstenot, atrodot kādu piemērotu amatu Briselē. Piemēram, Eiropas Centrālajā bankā, kur varētu mierīgi sēdēt, neko īpaši nedarīt un saņemt kādus 30 000 eiro mēnesī.

 Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Iveta Mediņa