• Tweet

Atbilstoši jaunākajiem Rīgas Ekonomikas augstskolas – Stockholm School of Economics in Riga (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” datiem, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2024. gadā ir turpinājis mazināties, sasniedzot 21,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir par 1,5 procentpunktiem mazāk, salīdzinājumā ar 2023. gadu. Ēnu ekonomikas samazinājums 2024. gadā ir vērojams arī Lietuvā – mīnuss 1,7 procentpunkti, salīdzinājumā ar 2023. gadu, sasniedzot 24,7% no IKP. Igaunijā 2024. gadā ēnu ekonomika ir palielinājusies līdz 19,5% no IKP, kas ir par 1,6 procentpunktiem vairāk nekā gadu iepriekš.

Ēnu ekonomikas indeksa aprēķini Baltijas valstīs tiek veikti kopš 2009. gada. Atbilstoši jaunākajiem datiem, 2024. gadā augstākais ēnu ekonomikas līmenis Baltijas valstu vidū ir Lietuvā. Lai gan Igaunijā joprojām ir zemāks ēnu ekonomikas apjoms nekā Latvijā un Lietuvā, 2024. gadā Igaunijā tika fiksēts augstākais rādītājs kopš ēnu ekonomikas mērījumu uzsākšanas Baltijas valstīs.

Kā norāda pētījuma autors, SSE Riga profesors Dr Arnis Sauka: “Pētījuma rezultāti liecina, ka arī 2024. gadā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente bija aplokšņu algas. Tāpēc politikas veidotājiem joprojām būtu aktīvāk jāmeklē risinājumi, kas veicinātu aplokšnu algu apjoma samazināšanos – īpaši ar labprātīgiem līdzekļiem, ne tikai ar sodiem un sankcijām. Viens no veidiem, kā to panākt, ir demonstrēt labu praksi nodokļu maksātāju naudas efektīvākā izlietošanā. Tas, cita starpā, ir saistīts ar spēju samazināt izdevumus un kopējo birokrātiju valsts pārvaldē. Šāda prakse veicinātu uzņēmēju nodokļu morāles celšanos – attieksmi, kur nodokļi tiek maksāti, pat ja pastāv iespēja to nedarīt. Nodokļu morāli nav iespējams uzlabot ar likumiem vien, bet tai ir liela ietekme uz ēnu ekonomikas apjoma mazināšanos.”

Atbilstoši jaunākajiem pētījuma rezultātiem, Latvijā aplokšņu algas veidoja 50,0 % no kopējās ēnu ekonomikas, Igaunijā – 43,9%, bet Lietuvā – 36,9%. Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā 2024. gadā sastādīja 24,6% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente – 27,4%. Neuzrādītie darbinieki Igaunijā 2024. gadā bija 30,2% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādītie ieņēmumi – 25,9%. Savukārt Lietuvā neuzrādītie ieņēmumi 2024. gadā sastādīja 36,8% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente – 26,3%.

2004. gadā, salīdzinājumā ar 2023. gadu, gan Latvijā, gan Lietuvā vērojams vidējās algas daļas (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts, jeb aplokšņu algu samazinājums. Proti, Latvijā aplokšņu algas samazinājās par 2,9 procentpunktiem un sasniedza 20,7%, bet Lietuvā – par 2,7 procentpunktiem, sasniedzot 18,1%. Savukārt Igaunijā aplokšņu algas 2024. gadā pieauga līdz 17,2%, kas ir par 0,7 procentpunktiem vairāk salīdzinājumā ar 2023. gadu.

Ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā 2024. gadā, salīdzinot ar 2023. gadu, vērojams pieaugums visās trīs Baltijas valstīs, bet vislielākais – Igaunijā, kur tas palielinājās no 9,5% uz 12,1% (+2,6 procentpunkti). Tomēr Igaunijā joprojām saglabājas viszemākais peļņas neuzrādīšanas apjoms Baltijas valstu starpā. Visaugstākais tas ir Lietuvā – 20,5% 2024. gadā, kas ir par +0,9 procentpunktiem vairāk, salīdzinot ar 2023. gadu. Latvijā peļņas neuzrādīšana 2024. gadā pieauga par 0,6 procentpunktiem un sasniedza 15,2%.

Atbilstoši jaunākajiem ēnu ekonomikas indeksa datiem, 2024. gadā, salīdzinājumā ar 2023. gadu, visās trīs Baltijas valstīs vērojams samazinājums darbinieku neuzrādīšanas apjomā. Proti, Latvijā darbinieku neuzrādīšana (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2024. gadā sasniedza 10,9% (-0,8 procentpunkti, salīdzinājumā ar 2023. gadu), Lietuvā – 11,7% (-3,7 procentpunkti), bet Igaunijā – 10,6% (-0,1 procentpunkts).

Kā uzsver Dr. Arnis Sauka: “Uzdevām respondentiem arī jautājumu: “Kādas būtu sekas, ja kompānija Jūsu nozarē tiktu pieķerta par nepatiesu rādītāju sniegšanu?” 5,1% respondentu Latvijā, 6,0% Lietuvā un 9,4% Igaunijā atbildēja ar “nekas nopietns”. 35,2% respondentu Latvijā, 40,0% Lietuvā un 30,2% Igaunijā uz šo jautājumu atbildēja ar “nopietna soda nauda, kas ietekmētu kompānijas konkurētspēju”. Savukārt 20,4% aptaujāto Latvijas uzņēmumu vadītāju, 12,4% Lietuvas un 17,6% Igaunijas – ar “kompānija būtu spiesta pārtraukt savu darbību”.

Jaunākie SSE Riga “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs” rezultāti arī liecina, ka vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko firmas maksā neoficiālos maksājumos, lai “nokārtotu lietas”) Latvijā samazinājās no 10,0% 2023. gadā uz 9,3% 2024. gadā, jeb par 0,7 procentpunktiem. Savukārt vispārēja kukuļdošanas līmeņa pieaugums vērojams Igaunijā (par 0,8 procentpunktiem) un Lietuvā (par 2,4 procentpunktiem), sasniedzot attiecīgi 7,0% un 10,5%. Pētījuma rezultāti arī parāda, ka visās Baltijas valstīs 2024. gadā, salīdzinot ar 2023. gadu, ir palielinājies vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. Sevišķi izteikts pieaugums vērojams Igaunijā, kur vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu, palielinājies no 3,3% 2023. gadā uz 7,4% 2024. gadā (par 4,1 procentpunktiem jeb vairāk nekā divas reizes). Latvijā šajā komponentē vērojams pieaugums par 0,3 procentpunktiem, 2024. gadā sasniedzot 7,8%, bet Lietuvā – par 2,0 procentpunktiem, līdz 9,9%.

Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis 2024. gadā Latvijā ir vērojams Kurzemē (24,2%), kam seko Latgale (22,7%), Vidzeme (22,2%), Rīgas reģions (21,2%) un Zemgale (18,0%).
Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecības nozarē – 33,8% (-0,4 procentpunkti, salīdzinājumā ar 2023. gadu). Ēnu ekonomikas apjoms 2024. gadā mazumtirdzniecībā Latvijā sasniedza 26,2% (27,0% 2023. gadā), pakalpojumu sektorā – 23,6% (26,4% 2023. gadā), ražošanā – 17,3% (18,9% 2023. gadā), bet vairumtirdzniecībā – 13,0% (13,0% 2023. gadā).

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību, kas, atbilstoši jaunākajiem datiem, tiek nedaudz augstāk vērtēta Lietuvā. Proti, skalā no 1 līdz 5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību, 2024. gadā apmierinātība ar VID Latvijā pieauga līdz 3,60 (3,47 – 2023. gadā), un tādu pašu vērtējumu ieguva arī Igaunijā – kas gan ir samazinājums no 3,76 2023. gadā. Savukārt Lietuvā 2024. gadā uzņēmēju apmierinātība ar VID tika vērtēta ar 3,72 (3,75 – 2023. gadā).

Pētījuma rezultāti liecina, ka 2024. gadā, salīdzinājumā ar 2023. gadu, Latvijā un Lietuvā ir uzlabojusies uzņēmēju apmierinātība ar valsts nodokļu politiku. Proti, skalā no 1 līdz 5, vērtējums no 2,60 2023. gadā audzis uz 2,65 2024. gadā Latvijā. Tas pats rādītājs uzlabojies no 2,84 uz 3,09 Lietuvā. Savukārt Igaunijā vērojama viszemākā uzņēmēju apmierinātība ar nodokļu politiku Baltijas valstu starpā – tā mazinājusies no 2,58 2023. gadā uz 2,12.

2024. gadā, salīdzinājumā ar 2023. gadu, samazinājusies arī Igaunijas uzņēmēju apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti – no 3,20 uz 2,93. Atbilstoši jaunākajiem pētījuma rezultātiem, uzņēmēju apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti nedaudz pieaugusi Latvijā: no 3,04 2023. gadā uz 3,06 2024. gadā; Lietuvā – no 2,95 uz 3,00. Savukārt apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem Latvijā 2024. gadā, salīdzinājumā ar 2023. gadu, ir samazinājusies līdz 2,52 (2,57 – 2023. gadā), Igaunijā – līdz 2,32 (2,43 – 2023. gadā), bet Lietuvā nedaudz pieaugusi – vērtējums 2,79 (2,77 – 2023. gadā).

Kā norāda pētījuma autors, SSE Riga profesors Dr Arnis Sauka: “Ēnu ekonomika Latvijā turpina mazināties, kas noteikti ir labi. Vismaz daļēji tas varētu būt rezultāts valsts pārvaldes centieniem mazināt ēnu ekonomiku, realizējot ēnu ekonomikas apkarošanas plāna aktivitātes. Tomēr ēnu ekonomika rūk lēnām, kas liek uzdot jautājumu – vai ir iespējamas rīcības straujākai ēnu ekonomikas mazināšanai valstī? Un vai nebūtu laiks atgriezties pie ēnu ekonomikas mazināšanas kā vienas no galvenajām prioritātēm – jautājuma, kas, šķietami, ir, ja ne zudis no politiķu un ierēdņu dienaskārtības, tad vismaz vairs neieņem vietu starp galvenajām prioritātēm valstī. Šis ir sevišķi svarīgi situācijā, kad būtiski jāpalielina izdevumi aizsardzībai, tajā pašā laikā neaizmirstot par ekonomikas attīstību, un kad ir ierobežotas iespējas aizņemties vai kāpināt budžeta deficītu.”