• Tweet

Kad Zaigas mammai bija palicis dzīvot vien dažas dienas, Zaiga visu laiku bija kopā ar mammu un nezināja, kā viņai palīdzēt. Mamma murgoja, kliedza un nepazina vairs nevienu. Pieejamie pretsāpju medikamenti līdzēja tikai daļēji un tobrīd Zaiga domāja: vislabākais mammai būtu, ja viņa varētu aiziet no dzīves bez ciešanām, te un tagad. Tagad Zaiga saprot: šīs domas viņai prātā radušās neizturamo ciešanu dēļ, jo aiziet tuvs cilvēks, un tu nevari nekā palīdzēt, kā arī tas, ka vismaz pieaugušo smagi uz nāvi slimo cilvēku aprūpe nereti ir atstāta uz pašu tuvinieku pleciem.

Ilzes Nolbergas dēlam Eināram nebija astoņpadsmit gadu, kad viņš aizgāja no šīs pasaules. Eināram bija smaga, neārstējama ģenētiska saslimšana – Dišēna muskuļu distrofija. Eināra mamma saka: „Einārs noteikti negribēja nomirt, un viņš noteikti bija no tiem, kuri bija spējīgi apzināties savu situāciju un izteikt savu vēlmi.”

Eiropu saviļņojis Beļģijas parlamenta lēmums atļaut veikt eitanāziju arī bērniem. Latvijā nav atļauta eitanāzija (ārsta vai ārsta uzraudzībā veikta darbība ar nodomu izraisīt nāvi un izbeigt ciešanas neārstējami slimam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli). Un lielākā daļa mediķu pašlaik nav gatavi apspriest eitanāzijas problemātiku. Sarunās ar Neatkarīgo uzrunātie mediķi pauž viedokli, ka Latvijā pašlaik šāda diskusijai nav jēgas, jo mums ir tik daudz problēmu, nesakārtotu jautājumu veselības aprūpē, ka ķerties klāt un diskutēt – kā būtu, ja būtu – nav jēgas. Neoficiāli sarunās tiek minēts, ka pasīvā eitanāzija jau notiek, tikai tā nav sakārtota ar likumu – tas ir tad, kad jāizšķiras atslēgt dzīvību uzturošus aparātus vai nē gadījumos, kad skaidrs, ka pacientam nav cerību izdzīvot.

2% nāvju

Beļģijas parlamenta pieņemtais likums paredz: gadījumā, ja bērns slimo ar neārstējamu slimību, cieš sāpes un nav nekādu iespēju viņu izārstēt, viņam drīkst veikt eitanāzijas procedūru. Ja karalis likumu parakstīs, Beļģija kļūs par pirmo valsti, kur eitanāziju atļauts veikt bērniem. Eitanāzija pieaugušajiem Beļģijā atļauta kopš 2002. gada. Tā atļauta arī Nīderlandē, Luksemburgā. Šveicē un ASV Origonas štatā ārsts netiek sodīts par to, ja palīdzējis pacientam aiziet no dzīves, izrakstot tā dēvēto „pēdējo recepti”.

Beļģijā – lai gan kopumā valstī ir atbalsts eitanāzijai, ne velti tā ir atļauta ar likumu – saistībā ar lēmumu ļaut piemērot eitanāziju bērniem bija asas diskusijas. Likums paredz vairākus nosacījumus, pie kādiem var veikt eitanāziju: bērnam ir jāapzinās savs lēmums un jāsaprot eitanāzijas būtība; pieprasījums veikt eitanāziju jāatbalsta bērna vecākiem un ārstiem; bērna slimībai jābūt nāvējošai; bērnam jācieš nepanesamas fiziskas un garīgas ciešanas šīs slimības dēļ. 2012. gadā Beļģijā reģistrēti 1432 eitanāzijas gadījumi, kas ir par 25 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš, liecina Eiropas Bioētikas institūta dati. Nāve ar eitanāzijas palīdzību ir divi procenti no kopējā nāvju skaita Beļģijā.

Viedokļi parlamenta apspriešanā Beļģijā -daudz un dažādi, taču ir skaidrs, ka parlaments nobalsoja par ar lielu pārsvaru, ko nevar dēvēt par untuma lēmumu (86 deputāti par, 44 – pret, 12 – atturas). Slimnīcas UZ Briselē pediatrs Gerlands van Berlers BBC radio teica: „Reti – bet tas notiek – ir bērni, kurus mēs mēģinām ārstēt, bet vienā brīdī mēs ne ar ko vairs nevaram palīdzēt. Šiem bērniem jābūt tiesībām lemt par sava paša dzīves beigām.” Viņš ir viens no 16 ārstiem, kuri parakstījuši atklāto vēstuli par atbalstu eitanāzijai. „Skandāls ir tas, ka bērni nomirst no slimībām un skandāls ir nemēģināt pasargāt bērnus no sāpēm šādā situācijā,” šādu viedokli debatēs paudis sociālistu grupas līderis parlamentā Filips Mahū. Pilnīgi pretējās domās ir kristīgo demokrātu deputāte Elsa van Hofa: „Sākotnēji viņi piedāvāja likumā runāt par eitanāziju arī bērniem ar mentālām problēmām. Tad debašu laikā tika runāts arī par bērniem, kuriem ir anoreksija, bērniem, kuri ir noguruši no dzīves – cik tālu tad mēs esam gatavi iet?” Viņas sašutumu var saprast.

BBC radio stāsta par gadījumu, kad Toms Mortjē saņēmis ziņu no Briseles slimnīcas, jo mirusi viņa māte. Viņai bija 64 gadi un viņa cieta no depresijas. Viņa dēlam bija pateikusi, ka ir lūgusi ārstiem veikt eitanāziju, bet viņš nekad neiedomājās, ka ārsti to pieļaus.

Negribēja nomirt

„Einārs noteikti negribēja nomirt. Pēdējo pusgadu dzīves viņam bija ļoti grūti, lietoja pretsāpju zāles, bet viņš noteikti nevēlās mirt,” saka Ilze Nolberga. Viņas dēls slimoja ar nedziedināmu slimību, kuras dēļ pamazām atrofējās muskuļu audi. Latvijā ir vairāki bērni ar šādu diagnozi. „Praktiski es nepieļauju situāciju, ka Latvijā varētu legalizēt eitanāziju. Tiem, kuri ir par šādu iespēju, lai paskatās uz saviem pilnīgi veseliem bērniem – ja nu kaut notiek – vai kāds vecāks būtu ar mieru, ka veic eitanāziju,” uzskata Ilze, „domājot par šo tēmu, atradu rakstu, kur Beļģijā veikta eitanāzija cilvēkam, kurš cieta psiholoģiski dēļ tā, ka viņam nebija izdevusies dzimuma maiņas operācija. Man tas liekas absurdi – šis cilvēks nebija uz nāvi slims. Latvijai nevajadzētu izvērst diskusiju par eitanāziju, bet sakārtot veselības aprūpi, lai mirstošiem cilvēkiem būtu pieejama vislabākā aprūpe, vislabākie medikamenti, lai atvieglotu sāpes.”

Neaizkavēt nāves iestāšanos

Ar nedziedināmi slimiem bērniem vistiešāk saskaras paliatīvā aprūpe. Daktere Anda Jansone, Bērnu slimnīcas bērnu paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja, sarunā par eitanāziju runā no paliatīvās aprūpes redzespunkta: „Bērnu paliatīvā aprūpe ir aprūpe bērniem, kuri slimo ar dzīvi ierobežojošām slimībām, kur radikālas terapijas iespējas izsmeltas. Paliatīvās aprūpes speciālistu uzdevums ir bērna slimības laikā nodrošināt bērnam maksimāli labu dzīves kvalitāti dzīves atvēlētajā laika posmā un to, lai bērna aiziešanas miršanas process būtu bez ciešanām, bez sāpēm. Tas ir atbalsts bērnam un viņa ģimenei bērna slimības laikā, nāves brīdī, gan vēlāk sērošanas periodā.”

„Ja mēs skatāmies uz paliatīvās aprūpes filozofiju un ētikas pamatnoteikumiem – galvenie no tiem apliecina dzīves vērtību un uzskata miršanu par normālu procesu. Ja mēs uzskatām, ka nāve ir dabīgs process, tad mūsu uzdevums ir nepaātrināt nāves procesu, bet arī neaizkavēt,” stāsta A. Jansone, norādot, ka eitanāzija nav paliatīvās aprūpes sastāvdaļa.

ANO konvencija par bērnu tiesībām noteic: bērna tiesības ir jārespektē un jārīkojas bērna vislabākajās interesēs. „Nedomāju, ka eitanāzijas atļaujas gadījumā kāds ievērotu vai tiktu aizstāvētas bērna likumiskās intereses. Mēs zinām, ka bērns attīstās nepārtraukti un katrā attīstības posmā bērna uztvere, dzīves izpratne un domas par dzīvību un nāvi ir savādākas. Bērnam ir tiesības augt un attīsties, pat neraugoties uz viņa smagu saslimšanu. Nedomāju, ka bērns varētu lemt par to, vai eitanāziju veikt vai neveikt,” saka A. Jansone.

Līdz šim bērnu paliatīvās aprūpes dienesta pieredzē nav bijis gadījumu, kad vecāki lūgtu veikt eitanāziju. Vecāki uzdot jautājumus – kā bērniņš aizies, vai tas notiks mierīgi, bez ciešanām. Bērns ar neizārstējamu, piemēram, onkoloģisku slimību, kuram nav palīdzējusi staru terapija un ir skaidrs, ka bērniņam ir jānomirst, vecākiem ir jautājums, vai bērnam mirstot, nevajag saukt reanimācijas brigādi mājās, vai varam ko darīt, lai attālinātu nāves iestāšanos. „Būtiski, lai ne tikai bērnam, bet arī viņa ģimenei būtu pieejama profesionāla paliatīvās aprūpes komandas palīdzība,” stāsta ārste, „,mēs strādājam un runājam par to, kādi būtu ieguvumi, ja mēs bērniņu censtos reanimēt. Ar reanimācijas pasākumiem mēs varbūt paildzinātu dzīvi, attālinātu nāvi, taču …”

Tas, ka vecāki, rūpējoties par nedziedināmi slimu bērnu 24 stundas diennaktī varbūt pat 8 – 10 gadus, ir fiziski un emocionāli iztukšoti, ir saprotams. Vecāki spēku izsīkumā un uz sabrukšanas robežas var pateikt: kaut tas ātrāk notiktu, bet tas absolūti nenozīmē, ka viņi vēlētos, lai tiktu veikta eitanāzija.

Jārunā par sāpju atvieglošanu

Starptautiskie eksperti strikti nodala: paliatīvā aprūpes sastāvdaļa nav eitanāzija. Ja ir iespējams ar mūsdienu medikamentiem un psiholoģisko atbalstu nodrošināt, ka aiziešana no dzīves nav mokoša, jautājumu – veikt vai neveikt eitanāziju – nebūtu. Viņa arī norāda, ka jautājums par eitanāziju ir aktuāls valstīs, kur netiek attīstīta pietiekami paliatīvā aprūpe, pat neraugoties uz augstiem standartiem medicīnā.

Vai Latvijā būtu nepieciešams aktualizēt tēmu par eitanāziju vismaz tādā līmenī, lai mūsu valsts skaidri pateiktu nostāju? A. Jansone: „Skatoties citu valstu pieredzi, manuprāt, diezin vai mums Latvijā šāda diskusija dotu kādu pienesumu. Mums būtu tikai dažādi viedokļi. Mūsu sabiedrība vēl nav gatava diskutēt. Latvijā nevar runāt par eitanāzijas legalizāciju. Daudz lielāka uzmanība mums jāpievērš veselības aprūpes sakārtošanai un tieši paliatīvās aprūpes jomā – tai jābūt pieejamai ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram tā nepieciešama.”

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis norāda, ka „mēs neesam gatavi šādai diskusijai” kā sabiedrība un Ārstu biedrība šādu sarunu, visticamāk, nerosinās. Veselības ministrijā apliecina, ka nopietna diskusija nav bijusi un faktiski šis jautājums ir jādiskutē tiesību ekspertu un politiķu līmenī, nevis medicīnas vai veselības aprūpes sniedzēju līmenī. „Jāatceras par riskiem, kas īpaši ir nabadzīgās sabiedrībās – lēmums par labu eitanāzijai var tikt pieņemts nevis tādēļ, ka ārstēšanas iespējas izsmeltas, bet tieši aiz nabadzības – nepietiekamiem līdzekļiem, lai saņemtu visu nepieciešamo ārstēšanu vai paliatīvo aprūpi. Tas nav pareizi,” viedokli pauž VM pārstāvis Oskars Šneiders.

Avots: nra.lv /Inga Paparde