• Tweet

Satversmes tiesa (ST) šodien atzina, ka garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis neatbilst Satversmei.

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga Jura Jansons pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis neatbilst sociāli atbildīgas valsts un tiesiskas valsts principiem, jo nenodrošina trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un neizpilda no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu nodrošināt personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.

GMI līmenis esot pārāk zems, lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Šis līmenis tiekot noteikts politiski vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem pamatotas metodoloģijas. Lai gan apstrīdētā norma un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai neesot vienīgais atbalsta pasākums, kas pieejams trūcīgai personai, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts neesot pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā apmērā.

Ņemot vērā tiesībsarga sniegtos argumentus un citus lietas materiālus, Satversmes tiesa secināja, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis atbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principam. Satversmes tiesa nolēma visupirms vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.

Satversmes tiesa secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Ar Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošo sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību. 

Satversmes tiesa uzsvēra: lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību – visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 1. un 109. pantā ietverto pienākumu nodrošināt, lai persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, Satversmes tiesa pārbaudīja: pirmkārt, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības; otrkārt, vai šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; treškārt, vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi.

Spriedumā aplūkoti normatīvajos aktos paredzētie pasākumi, kas vērsti uz likumā “Par sociālo drošību” noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Satversmes tiesas secināja, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo līmeni.

Satversmes tiesa norādīja, ka GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs šos būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus nav izlēmis.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Tas, vai pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšanu. 

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem Satversmes tiesa neguva pamatojumu tam, kādēļ GMI līmenis ir noteikts 64 euro apmērā. Satversmes tiesa secināja, ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai. Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Satversmes tiesa norādīja, ka par šā pienākuma izpildi ir atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktais uzdevums izmaksāt trūcīgām personām pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses.

Satversmes tiesa ņēma vērā to, ka apstrīdētā norma skar sociāli nozīmīgu jautājumu – sociālās palīdzības minimumu, kas nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un šā minimuma noteikšanu. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts GMI līmenis un attiecīgi nebūtu iespējams trūcīgām personām izmaksāt pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai. Savukārt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

Satversmes tiesa norādīja: no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums noregulēt būtiskākos jautājumus, un šis regulējums Ministru kabinetam jāievēro, nosakot GMI līmeni. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Saeimai un Ministru kabinetam, ievērojot spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu. Ņemot vērā to, ka Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Satversmes tiesa nosprieda atzīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.