• Tweet

Itin bieži sabiedrībā izskan viedoklis, ka Latvijā ierēdņi ir vienveidīgi, garlaicīgi un visā visumā diezgan pelēki. Tā vien šķiet, ka paši ierēdņi ar šo lomu sadzīvo diezgan labi, un jebkādi mēģinājumi mainīt šo krāsu spektru tiek nekavējoties apspiesti. Tā, piemēram, Rīgas rajona tiesas tiesneša Raimonda Bula centieni izglītoties un daudzveidīgi attīstīt savas prasmes tiek uztverti kā mēģinājums pretoties ierastajai sistēmai, par ko Tiesnešu ētikas komisijai lūgts izvērtēt tiesneša Bula rīcības atbilstību Tiesnešu ētikas kodeksa prasībām.

Kā zināms, šī gada 2. februārī vairākos masu medijos tika publicēta informācija par to, ka Rīgas rajona tiesas tiesnesis Raimonds Buls paralēli tiesneša pienākumu pildīšanai Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā studē māszinības un dažkārt ārpus tiesas oficiālā darba laika veic praksi Jūrmalas slimnīcā. Neraugoties uz to, ka tiesnešiem nav normēts darba laiks un Buls spriedumu sagatavošanu nodrošina likumā paredzētājos termiņos, kā arī līdz šim pamatotas sūdzības par tiesneša darbu nav saņemtas, t.sk. par lietas izskatīšanas novilcināšanu vai spriedumu nesagatavošanu likumā noteiktos termiņos, žurnāls “Ir” jau no paša sākuma radījis iespaidu, ka Bula centieni apgūt māszinības, iespējams, pat lai palīdzētu sev tuvam cilvēkam, ir kaut kas nepieļaujams un ir ārpus ierastajiem rāmjiem.

Žurnāla īpaši negatīvā attieksme pret tiesnešiem nav noslēpums nevienam, kurš iepazinies ar šī medija saturu, tomēr savu lomu tas ir nospēlējis un Rīgas rajona tiesa paziņojusi, ka lūgs Tiesnešu ētikas komisijai izvērtēt tiesneša Bula rīcību. Pat neraugoties uz to, ka pati tiesa guvusi apstiprinājumu, ka tiesnesis Buls tiesā ierodas pirms oficiālā darba laika sākuma un strādā pēc tā, kā arī gatavo spriedumus ārpus oficiālā darba laika. Tādā gadījumā – vai tiešām tiesneša centieni izglītoties jāuztver kā draudi?

Vēl vairāk – pārbaudes rezultātā tiesas priekšsēdētāja nav konstatējusi apstākļus, kas norādītu, ka tiesnesis Buls nepilda darba pienākumus vai tos pilda nepietiekamā apmērā, kas ietekmētu lietu izskatīšanas termiņus vai jebkādi citādi aizskartu personu tiesības un taisnīgu tiesu saprātīgos termiņos. Arī tiesneša iesniegtais motivētais rakstveida lūgums par pilna laika studiju saskaņošanu apstiprina to, ka tiesneša darba pienākumu pildīšanas laiks un darba organizācija nodrošina tiesneša pilnas darba dienas uzskaiti.

Tādējādi tienesis arī papildina zināšanas savas karjeras laikā. No tiesneša Bula sniegtās informācijas izriet, ka viņš: “studējot apgūst prasmes, kas ir nepieciešamas arī tiesneša darbā, piemēram, datorprasmes, civilo aizsardzību, saskarsmes psiholoģiju, lietvedību, uzņēmējdarbību, bērnu periodu, svešvalodas – angļu un latīņu valodu, normatīvos aktus, kā arī mācību priekšmetus, kuros iepazīst zinātnes atziņas, kas tiesnesim ir nepieciešamas, lai novērtētu pierādījumus civillietās, piemēram, kurās tiek lemts par personu rīcībspējas ierobežošanu”.

Neapšaubāmi, gudrs, talantīgs un daudzveidīgs tiesnesis sabiedrībai būtu daudz lielāks ieguvums nekā kārtējais ierindas darbinieks, kurš “ieprogrammēts” strādāt pēc noteiktas programmas, taču, šķiet, ka sistēmai vienveidīgi cilvēki ir daudz ērtāki nekā tie, kuri cenšas izglītoties un kļūt par kaut ko vairāk.

Īsti nav saprotama arī tiesas pakļaušanās mediju diktātam un rezonanse, kas sacelta ap tiesneša centieniem gūt izglītību, kas, lai arī nav tieši saistīta ar veicamo darbu, tomēr pastarpināti sniedz jaunas zināšanas arī tieslietu jomā. Tā vien šķiet, ka daudz labāk būtu, ja tiesnesis šajā laikā sēdētu kādā bārā un cilātu viskija glāzi, jo tad viņš tomēr iekļautos vēlamajos rāmjos, kurus tam vēlas uzlikt sistēma un tās vienveidīgās pelēcības.