• Tweet

Šoruden Latvijā neparasti skaļas bijušas dažādas pārbaudes un pat tiesu lietas, kurās izskanējis Konkurences padomes vārds. Daudzi, kas ar komerctiesību jautājumiem ikdienā nesaskaras, par šo institūciju zina maz. Ko tad par šo padomi var pastāstīt tie no mums, kas seko tai līdzi ne pirmo gadu?

Pirmoreiz Konkurences padome ar Luija de Finesa žandarmu komēdijas cienīgu darbu atzīmējās 2005. gadā, kad padome izkratīja trīspadsmit reklāmas kantorus, nokopēja cietos diskus, pievāca saraksti utt. Pēc mēnešiem ilgas pētīšanas nonāca pie secinājuma: reklāmas aģentūras nevis veikušas anonīmu aptauju starp nozares profesionāļiem par vispārējo stāvokli reklāmas tirgū, bet it kā esot vienojušās par karteļa izveidi. Divpadsmit aģentūras neatzina šo acīmredzamo absurdu un iesūdzēja Konkurences padomi. Tā aģentūra, kam bija piespriests vismazākais sods, nolēma netiesāties, bet labāk nomaksāt dažu tūkstošu latu sodu. Tātad iznāca, ka Konkurences padome bija saskatījusi «karteli», kas pavisam neapstrīdami bija sastāvējis no viena vienīga «dalībnieka»!

Tālākos gadus Konkurences padome laikam bija ņēmusi vērā šo kuriozu un lielākoties rīkojās apdomīgi. Bet ne pēdējā laikā, jo sevišķi, kopš par Konkurences padomes vadītāju kļuvusi Skaidrīte Ābrama — pēc iecelšanas laika spriežot, «zatleriešu» cilvēks. Vai tā varētu būt? Viņas iecelšanu pārraudzīja toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts — cilvēks, kas kļuva par valsts tautsaimniecības pārraugu, pats nevienu dienu nebūdams strādājis savā paša biznesā vai kaut vadījis svešu. Gan Pavļuts, gan «zatlerieši» kopumā vairāk domāja nevis par krīzes pārvarēšanu, bet gan valsts normatīvu novākšanu būvniecības nozarē. (Kas no būvniecības deregulācijas iznāca, mēs visi zinām: Pavļuta un vēl citu vārdi nokļuva vainīgo sarakstā Zolitūdes komisijas galaziņojuma projektā.)

Tev nebūs informēt tautu!

Ilgus gadus Konkurences padome neko nedarīja, lai piespiestu atsevišķu pilsētu un novadu domes ievērot likumu — tas ir, nelikt reklāmas pašvaldību drukātajos bukletos un biļetenos. Likums to viennozīmīgi aizliedz: par brīvu pieejamie pašvaldību informatīvie izdevumi, ja vēl tajos ļaus reklamēt visādas preces, pilnībā iznīcinās tirgu reģionālajiem masu medijiem. Kāpēc gan firmai likt reklāmu avīzē vai radiostacijā, reģionālajā portālā, ja to var iesmērēt pašvaldības bezmaksas biļetenā? Likumdevējs tāpēc par to ir padomājis un šādu rīcību aizliedzis. Pie kam pašvaldību pastāvēšanas mērķis nav komercija, un nepavisam ne jebkādu uzņēmēju reklamēšana. (Visbēdīgāk slavena ar regulārām komercfirmu reklamēšanām par nodokļu maksātāju naudu bija Jelgavas dome.)

Konkurences padome šajā gadā nevis pieķērusies problēmai tur, kur tā ir (jāatsijā atsevišķas ātri noskaidrojamas pašvaldības, kas rīkojas kļūdaini), bet nākusi klajā ar plānu atņemt pašvaldībām tiesības izdot šādus informatīvos biļetenus vispār! Ko tālāk? Aizliegt braukt ar kuģiem, jo paretam kāds no tiem uzskrien uz sēkļa, un noplūst degviela? Aizliegt turēt kaķi, jo tas var kādu saskrāpēt? Pareizi, nav smieklīgi…

Ar āmuru dzen skrūves

Nākamais atklājums — izskatās, ka Konkurences padomei ir tikai viens vienīgs soda veids: naudassoda uzlikšana proporcionāli attiecīgās kompānijas apgrozījumam. Dažos gadījumos šāds sods neapšaubāmi ir pareizs, ja tiek ievākti pierādījumi — firmas vienojušās «noslaukt» tirgu, vienojoties par cenu pacelšanu, vai (vēl ļaunāk) apzagušas valsts budžetu, iesniedzot kopīgi sadārdzinātus pieteikumus valsts iepirkuma konkursos.

Bet šis sodīšanas veids izskatās pēc politiskās atmaksas operācijas gadījumā ar A/S «Latvijas Gāze». Atgādināsim — strīda būtība bija nevis par gāzes cenām kā tādām (šoruden tās ir kļuvušas zemākas), bet gan par šauri specifisku lietu: parādu piedziņas metodiku cīņā ar ļaunprātīgajiem nemaksātājiem. Kā zināms, parādnieki vispār ir neliels procents no gāzes patērētāju kopskaita, un ļaunprātīgie nemaksātāji ir vēl mazāka daļiņa no viņiem. Nav jāšaubās, ka ar tādiem cīnīties vajag, un Konkurences padome to neapstrīd — strīds ir tikai par metodēm. Viena no tām padomei neiepatikās, un «Latvijas Gāze» saņēma 2,2 miljonu eiro sodu. Tas tika aprēķināts kā procents no visa gāzes kompānijas gada apgrozījuma.

Sods arī… par godīgu maksāšanu!

Iznāk, ka sods ir ne vien par kļūdaino parādu piedziņas metodiku (uzņēmums pats uzstāj, ka rīkojies pareizi), bet attiecas arī uz visu to naudu, ko samaksājuši godīgie gāzes lietotāji! Te nu patērētājiem vajadzētu justies dīvaini: kā tā, mēs cītīgi maksājam par gāzi ikkatru mēnesi, bet Konkurences padome arī mūsu maksājumus notaksē ar tādu pašu soda procentu kā negodīgos nemaksātājus! Mums, godīgajiem klientiem, vajadzētu justies dusmīgiem, ka mūsu saistību pildīšanu iemet vienā maisā kopā ar piedziņu no ļaunprātīgajiem nemaksātājiem.

Uzmanības vērti bija arī Skaidrītes Ābramas izteikumi, ka gāzinieki esot it kā «izdarījuši spiedienu uz tiesu». Ko tad viņi tādu bija pastrādājuši? Izrādās — «Latvijas Gāze» bija pieklājīgā tonī informējusi sabiedrību: uzņēmums nepiekrīt soda uzlikšanas pamatojumam un turpinās tiesiskā ceļā (!) aizstāvēt savu pozīciju. Ja Skaidrīte Ābrama tur saskata «spiedienu», tad prātā nāk Krima, kur vietējie činavnieki nesen bija izveidojuši «Komiteju ierēdņu interešu aizsardzībai no iedzīvotājiem». Bail taču, pat tikai iedomājoties vien, kādu briesmīgu «spiedienu» var izdarīt agresīvie iedzīvotāji pret nabaga vājajiem, neaizsargātajiem miljonu sodu uzlicējiem ierēdņiem — personas spēj artikulēti izteikt savu nostāju!!!