• Tweet

Kopš 2005. gada ir apstiprinātas dažādas pamatnostādnes, programmas un konceptuālie ziņojumi, kuri izstrādāti, lai Latvijā strādājošie mediķi būtu pieejami pacientu pieprasījumam atbilstošā skaitā un kvalifikācijā, tomēr Valsts kontrole (VK) revīzijā konstatējusi, ka šis mērķis ne tuvu nav sasniegts.

Kaut arī Latvijā ārstu skaits atbilst Pasaules Veselības organizācijas noteiktajam ārstu blīvumam uz 1000 iedzīvotājiem Eiropā, tomēr realitāte liecina, ka noteiktas kvalifikācijas ārsti pacientiem, it īpaši reģionos, nav pieejami vispār vai ir pieejami ļoti ierobežotā skaitā.

Plānošanas dokumenti tiek izstrādāti, cilvēkresursu nodrošinājums – aizvien nepietiekams

Revīzijā secināts, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem Veselības ministrijas izvirzītais mērķis – veselības aprūpes sistēmu nodrošināt ar cilvēkresursiem pieprasījumam atbilstošā skaitā un kvalifikācijā – nav sasniegts. Arī šobrīd ir aktuālas tolaik identificētās problēmas – nepietiekams māsu skaits, ārstu un māsu disproporcija, liela nevienlīdzība ārstniecības personu izvietojumā reģionos un Rīgā, nepietiekams atalgojuma līmenis, neefektīva paaudžu nomaiņa.

Ārstu speciālistu īpatsvars Rīgā un Pierīgā pieaug, bet to trūkums reģionos ir vērojams visās specialitātēs. Situāciju reģionos nav būtiski mainījuši arī Veselības ministrijas veiktie pasākumi rezidentu piesaistē darbam ārpus Rīgas. Tāpēc Valsts kontrole uzskata, ka Veselības ministrijai kopā ar pašvaldībām ir jārod jauni risinājumi situācijas uzlabošanai, jo rūpes par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību saviem iedzīvotājiem ir arī pašvaldību atbildība.

Revīzijā veiktā analīze liecina, ka nozarē trūkst vismaz 3,5 tūkst. māsu un apmēram 300 vecmāšu. Tikai 65% no jauniem speciālistiem, kuri ieguvuši kvalifikāciju, pēc diploma saņemšanas paliek Latvijas darba tirgū, un tikai 52% māsu un 54% vecmāšu pēc studiju pabeigšanas uzsāk darba gaitas Latvijā. Arī paaudžu nomaiņa nenotiek efektīvi – 55% ārstniecības un atbalsta personu ir vecumā virs 50 gadiem.

Atalgojums ir būtisks aspekts, lai mudinātu jauniešus veidot karjeru veselības aprūpes nozarē un saglabātu esošos cilvēkresursus, tāpēc Veselības ministrija jau 2009.gadā plānoja būtisku vidējās darba samaksas palielinājumu ārstniecības personām. Tomēr tikai 2018.gadā sperti pirmie nozīmīgie soļi darba samaksas palielināšanā. Šāda ilgstoša nevērība ir radījusi ārstniecības personu trūkumu un negatīvi ietekmējusi arī profesijas prestižu.

Medicīniskās izglītības attīstība pietiekami nerisina nozares cilvēkresursu problēmas

Nozares vajadzībām atbilstoša profesiju reglamentācija ir pamats izglītības sistēmas veidošanai. Revīzijā konstatēts, ka Latvijā veselības nozarē ir divreiz vairāk reglamentēto profesiju nekā Lietuvā un Igaunijā, savukārt specialitāšu, apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu ir apmēram 1,5 reizes vairāk.

Valstī joprojām netiek īstenota koordinēta un nozares vajadzībām atbilstoša pamatstudiju vietu plānošana, jo augstskolas, kas sagatavo ārstus, atrodas divu resoru – izglītības un veselības – padotībā, savukārt rezidentu studiju vietu plānošana ir Veselības ministrijas pārziņā. Līdz ar to netiek novērsta situācija, ka valsts budžeta finansēto veselības aprūpes pamatstudiju absolventu skaits ir lielāks nekā rezidentūras studiju vietu skaits, un nav panākta izglītībai pieejamo ierobežoto valsts budžeta līdzekļu mērķtiecīga izmantošana.

Revidenti vērš uzmanību, ka Latvijas jaunie ārsti darba tirgū nonāk vēlāk. Latvijā daudzu ārstu specialitāšu rezidentūras studiju ilgums pārsniedz Direktīvā par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu noteikto minimālo ilgumu, kamēr Lietuvā un Igaunijā tas vairākumā gadījumu atbilst minimālajam studiju ilgumam.

Māsu ienākšanu un mobilitāti darba tirgū apgrūtina sarežģītā medicīnas māsu profesijas iegūšanas un sertifikācijas sistēma. Māszinību izglītības sistēma sagatavo dažādu izglītības līmeņu medicīnas māsas, turklāt māsu specializācija ir sadrumstalota. Māsu izglītību Veselības ministrija nākotnē plāno pilnveidot, izveidojot māsas profesijas pamatspecialitāti – vispārējās aprūpes māsa.

Sertifikācija un resertifikācija – pārskatāma un būtiski uzlabojama

Lai patstāvīgi nodarbotos ar ārstniecību konkrētā specialitātē, ārstniecības personai ir ne tikai jāreģistrējas ārstniecības personu reģistrā, bet ir jāiegūst arī sertifikāts, kas apliecina personas profesionālo sagatavotību.

Tomēr revidenti norāda, ka pirmreizējas sertifikācijas procedūra ārstniecības personām, kuras vēlas iegūt sertifikātu noteiktā specialitātē uzreiz pēc profesionālās kvalifikācijas iegūšanas, ir formāla un rada nevajadzīgu slogu, jo iegūtā teorētiskā un praktiskā izglītība un pieredze gan izglītības studiju noslēguma pārbaudījuma brīdī, gan sertifikācijas eksāmena brīdī neatšķiras, tomēr jaunajiem speciālistiem ir jākārto divi eksāmeni.

Ārstniecības personai ik pēc pieciem gadiem ir jāatjauno sertifikāts – jāveic resertifikācija. Tomēr noteiktās resertifikācijas prasības ir formālas, tās daļēji vai pat sistemātiski netiek ievērotas, jo ne visas sertifikācijas institūcijas pārbauda ārstniecības personas uzrādīto informāciju par pieredzi specialitātē, ne visām ārstniecības personu specialitātēm ir izstrādāti profesionālās darbības vērtēšanas kritēriji.

Revidenti vērš uzmanību, ka šobrīd nav iespējams anulēt ārstniecības personas sertifikātu gadījumā, ja ir būtiski pārkāpti profesionālo darbību reglamentējošie normatīvie akti un ētikas normas, jo nav izveidota sadarbība un informācijas apmaiņa starp Veselības inspekciju, kas konstatē pārkāpumus, un sertifikācijas institūcijām, kuras ir tiesīgas anulēt piešķirtos sertifikātus.

Cilvēkresursu attīstības jomas pilnveidošanai Valsts kontrole Veselības ministrijai ir sniegusi 19 ieteikumus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanā, profesiju un specialitāšu reglamentācijas pārskatīšanā, medicīniskās izglītības pilnveidošanā, sertifikācijas un resertifikācijas organizācijas uzlabošanā, Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra jēgpilnā izmantošanā.

Foto: Unplash