• Tweet

Pēdējā laikā publiskajā telpā pieaug aicinājumi izrēķināties ar tā dēvētajiem oligarhiem. Pārdomas saistībā ar to ir vairākas. Tās izklāstīšu zemāk.

1. Neviltoti viltotais sabiedriskais sašutums. Būšu cinisks, bet vai tiešām kādam tā ir pirmā dzirdēšana, ka cilvēki, kuru rīcībā ir ievērojami finanšu, informatīvie, cilvēkresursi, mēdz ietekmēt politiku? Nav nekas tāds iepriekš lasīts, redzēts? Man, piemēram, ir radies priekšstats, ka jau senajā Grieķijā demokrātija gāja roku rokā ar oligarhiju (starp citu jēdzieni ir sengrieķu saprātoti), nu, vismaz tā varētu spriest no Platona apcerējumiem.

Apspriestie/iesaistītie personāži zināmi līdz nelabumam, pašas sarunas ne pirmā svaiguma, sarunu ierakstu fakts ne tik. Tātad – par ko ņemšanās? Var jau saprast lielas ļaužu daļas pamatoto nepatiku pret atklāti uzskatāmo faktu, ka viņu likteni un nākotni lielā mērā izlemj “trīs runči kāda krogā”. Var jau saprast, ka ir emocionāli ērti pieslēgties tam pulciņam, kas visa ļaunuma sakni spēj personificēt pāris tēlos. (Varbūt, pilnai laimei, vajaga vēl vienus “oligarhu kapu svētkus”?) Turklāt vēl šī jaukā apziņa, ka esi palūrējis pa Rīdzenes atslēgas caurumu… Diemžēl nav tik vienkārši.

2. Iepriekšējā secinājuma izraisīti papildus jautājumi:”Kāpēc tas notiek tieši tagad? Kādēļ tik intensīvi tiek radīta sensācija?” Man tas šķiet pats būtiskākais visā šajā jezgā. Manuprāt, sakaidrojums ir meklējams ģeopolitiskā līmenī un skatāms kopsakarā ar bijušo KNAB darbinieku ienākšanu politikā caur jaunu prorietumniecisku partiju, kā arī Saskaņas raušanos pie varas. Īsi sakot – oligarhu lietas reanimēšana ir viens no veidiem, kā Rietumu spēki cenšas mazināt Krievijai lojālo un puslojālo polituzņēmēju struktūru.

Personīgi mani skeptisku padara fakts, ka “pilsonisko” un “valstisko” rūpi intensīvi izrāda cilvēki, kuru nopelni valsts graušanā ne mazāki, kā peltajiem oligarhiem, tik metodes bijušas citas – apkarotas tradicionālās vērtības, sludināts multikulturālisms, tolerance, imigrantu uzņemšana.

3. Atbildība un risinājumi. Bez pārpratumiem – nav man nekādu īpašo simpātiju pret oligarhu lietas figurantiem, tomēr uzskatu, ka pat publiska viņu pakāršana nekādi nerisinās tādas problēmas, kā vēlētāju vienaldzība, domāšanas zemā kvalitāte, latviešu pasivitāte, iestājoties par savām tiesībām. Vēl vairāk: netiks risināta arī likumdošanas bāzes neesamības problēma, jo, pat neesot juristam ir skaidrs, ka vienīgais kriminālpārkāpuma kandidāts ir fakts par iespējamām slēptajām īpašumtiesībām, nevis tas, ka tiek pārrunātas shēmas noderīgu kandidātu virzīšanai atbildīgos amatos.

Vai oligarhiem būtu morālas tiesības ieņemt atbildīgus amatus? Viennozīmīgi nē! Vai Latvijas nacionālajām interesēm nāk par labu, ka tik liela ietekme uz ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem ir Kremlim lojāliem personāžiem un viņus pavadošajai svītai? Viennozīmīgi nē! Bet tieši tāpat mūsu interesēs nav nostiprināt liberāļu, sorosītu pozīcijas Latvijā.

Novēlu rūpīgi vērtēt, kam sekot un uz kādiem oligarhu linčošanas atbalsta pasākumiem doties, lai īstermiņa guvumi nekļūtu par “pirmo iemaksu” ilgtermiņa zaudējumiem!

Foto: Mirklis no ‘Oligarhu kapusvētkiem’ 2011. gada 8. jūnijā