• Tweet

Situācija pansionātos ir satraucoša un bieži vien neatbilstoša cieņpilnai dzīvei – tā liecina Tiesībsarga biroja kampaņas “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” laikā iegūtā informācija.

Iedzīvotāju atsaucība bija liela – no 6. līdz 26. martam kopumā saņemtas 113 ziņas – gan zvani, gan e-pasti, gan Whatsapp ziņas. Informācija saņemta par 65 pansionātiem1, vairākus no tiem gadu gaitā apmeklējuši biroja darbinieki.

“Liels paldies visiem, kas atsaucās mūsu aicinājumam. Ar mums sazinājās gan pansionātu iemītnieki personīgi, gan viņu līdzcilvēki, esošie un bijušie pansionātu darbinieki. Vērtīgu informāciju sniedza arī nevalstiskās organizācijas. Lai arī netrūka pateicības vārdu un pozitīvu atsauksmju, tomēr pārsvarā cilvēki sazinājās, lai paustu neapmierinātību par dažādām nebūšanām pansionātos,” atklāj Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas Prevencijas daļas vadītāja Liene Namniece-Bērziņa.

Kopumā saņemta informācija par tādām tēmām kā saziņa ar tuviniekiem un apmeklējumiem, sadzīves apstākļiem un higiēnas nodrošināšanu, darbinieku attieksmi un bailēm sūdzēties, jēgpilnu aktivitāšu trūkumu un veselības aprūpes slikto kvalitāti.

“Pagaidām gan nepubliskosim pansionātus, par kuriem saņemtas ziņas, jo viena no noslēdzošajām aktivitātēm šajā kampaņā ir vizītes, lai pārbaudītu saņemto informāciju. Vizītes plānots uzsākt vēl šajā pusgadā,” piebilst L. Namniece-Bērziņa.

PAR KO SŪDZAS IEDZĪVOTĀJI?

Salīdzinoši daudz saņemtas ziņas par to, ka tuviniekiem tiek liegta iespēja apmeklēt pansionātā mītošo tuvinieku. Daudzos joprojām ir noteikti dažāda veida ierobežojumi, piemēram, gripas karantīna. Ja arī apmeklējumi ir atļauti, tuvinieki nedrīkst iet istabiņās, līdz ar to nav iespējams redzēt patiesos sadzīves apstākļus. Tāpat tika izteiktas sūdzības, ka apmeklēt pansionātu drīkst tikai darba dienās un darba laikā, kad tuviniekiem visbiežāk nav tādas iespējas.

Iedzīvotāji izteica neapmierinātību ar sadzīves apstākļiem – nemājīgi iekārtotas istabiņas, pārapdzīvotība, neciešama smaka telpās, cilvēki netiek regulāri vesti uz dušu, gulošie klienti netiek apmazgāti un citas līdzīgas problēmas. Nepietiekamas aprūpes rezultātā rodas izgulējumi un citas veselības kaites. Daudzas vietas joprojām nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Vēl vairāk – tie, kas uzturas ēkas otrajā stāvā, – svaigā gaisā netiek izvesti nekad, un iemītnieks jūtoties “kā cietumā”.

Vēl viena būtiska tendence ir bailes ziņot. Daudzi vēlējās palikt anonīmi un pat baidījās nosaukt iestādi, jo tikšot atšifrēti un izslēgti no pansionāta.

Sūdzībās par darbiniekiem atkārtojās tas, ka cilvēku aprūpe notiekot pavirši un skarbi (piemēram, “pamperus maina kā nedzīviem gaļas gabaliem”). Tuvinieki arī uzskata, ka pienesumi netiek nodoti klientiem, pazūd kabatas nauda, drēbes, rotas u.c., darbinieki nes uz mājām ēdienu, tādēļ klientiem pasniegtais ēdiens esot nepietiekams.

Ievērojami daudz iedzīvotāju sūdzējās par to, ka cilvēki var tikai gulēt savās gultās un visa diena jāpavada istabā vai bezmērķīgi staigājot pa iestādes gaiteņiem. Netiek organizētas jēgpilnas brīvā laika pavadīšanas iespējas vai rehabilitācijas pasākumi. Taupības nolūkos vairākos pansionātos gaismas tiek noslēgtas plkst. 19:00 un iemītniekiem ir jāiet gulēt, kaut arī viņi jau tā visu dienu guļ gultās, kamēr vakaros pat nav iespēju lasīt grāmatu vai skatīties televīziju.

Liela daļa sūdzību bija par sliktu veselības aprūpi un konkrēti ģimenes ārstiem, kuri nelabprāt apmeklē pansionātu vai vispār nekad nav tur bijuši. Tāpat arī medicīnas māsas neesot uz vietas, un medikamentus izdalot aprūpētājas. Turklāt netiek nodrošināti palīglīdzekļi, piemēram, cilvēkam ilgstoši nav nodrošināts dzirdes aparāts, līdz ar to viņš pavada dienas klusumā. Daudzi tuvinieki norādīja, ka ievietojuši savu piederīgo pansionātā tieši sliktā veselības stāvokļa dēļ, jo domājuši, ka tur nodrošinās labu veselības aprūpi, bet tā nenotiek. Piemēram, vienā no gadījumiem iemītnieces stāvoklis ir ļoti pasliktinājies un viņa neesot barota divas dienas (nebija pieejama zonde), kā rezultātā pēc vairākām dienām tika ievietota slimnīcā ar novārdzinātu ķermeni. Iemītniece nebija spējīga pat parunāt vai atpazīt tuviniekus. Iedzīvotāji ziņoja arī par gadījumiem, kad pansionāts novēloti izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo neprot, piemēram, atpazīt infarkta pazīmes.

Papildus jau minētajam iezīmējas arī citas problēmas. Daudziem samaksa par pansionātu ir neadekvāti augsta, un viņi ar savu pensiju nevar to atļauties. Tāpat tika saņemti zvani no tuviniekiem, kuri nevar apmaksāt sava seniora uzturēšanos pansionātā.

Tiesībsargs arī saņēma informāciju no aprūpētājām, kuras dalījās stāstā par saviem darba pienākumiem – apģērbt, pacelt no gultas (bieži vien bez palīglīdzekļiem), pasniegt ēdienu, pabarot un padzirdīt, novākt traukus vienlaicīgi 15-30 cilvēkiem 30-40 minūšu laikā. Aprūpētājas bieži pilda arī apkopēju pienākumus – mazgā grīdas, tīra tualetes, līdz ar to neatliek laika, lai noskaidrotu iemītnieku vēlmes vai vajadzības.

KO TIESĪBSARGS DARĪS TĀLĀK?

Kampaņa “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” ir tikai viens no soļiem apjomīgā izpētē par situāciju sociālās aprūpes iestādēs jeb veco ļaužu pansionātos. Kampaņas laikā saņemtās ziņas tiks izmantotas, sastādot pansionātu apmeklēšanas plānu.

Paralēli šīm aktivitātēm šonedēļ tiesībsargs nosūtīs pansionātiem informācijas pieprasījumu par finanšu un personāla resursiem un izaicinājumiem nodrošināt sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Šie ir aspekti, par kuriem kampaņas gaitā saņemts ievērojams skaits sūdzību.