• Tweet

Vēl tikai pusgads mūs šķir no 6. oktobra – dienas, kad norisināsies 13. Saeimas vēlēšanas, kuras jau tagad apvītas ar dažādiem skandāliem un solījumiem. Saeimas priekšsacīkšu drudzim ritot pilnā sparā, arvien skaļāk izskan solījumi atbrīvot Latviju no tās lielākā ļaunuma – Aivara Lemberga. Pret Ventspils mēru īpaši ir sazvērējušies jaunie politiskie spēki, kuru vidū ir gan bijušie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklētāji, gan “Vienotības” liberālā sešinieka izveidotā “Kustība “Par””, gan neatkarīgais deputāts Artuss Kaimiņš un citas jaunizveidotās partijas, kuras visas kā viens apņēmušās cīnīties pret Aivaru Lembergu un viņa it kā pieaugošo ietekmi politikā.

Līdz šim Saeimas velēšanām partijas gatavojušās nopietni, izveidojot programmu, gozējoties televīzijā un avīzēs, kā arī daudz un gana runājot par to, kā plāno veicināt Latvijas labklājību un izaugsmi. Šķiet, ka laikiem mainoties, partijas ir sākušas izmantot citu metodi, paļaujoties ne tik daudz uz saviem priekšvēlēšanu solījumiem un reklāmām, bet līdz apnikumam atkārtojot Lemberga vārdu. Šķiet, ka Ventspils mērs saviem konkurentiem ir kā skabarga acīs, un tiek darīts viss, lai viņš no politiskās skatuves pazustu, taču, vai tiešām politiķi, kuriem nav reālu darbu, ko vērtēt, cer, ka viņu varaskāre paliks nepamanīta un vēlētāju atmiņas oktobrī būs strauji izbālējušas? Jo aizpildot vēlētāju biļeteni, vēlētāji vispirms domās par darbiem un pienesumu, ko partija var dot, nevis par viņu skaudību vai konkurentu zākāšanu.

Tikmēr, kamēr Lemberga pretinieki ir aizrāvušies savās fantāzijas par Latviju bez Aivara Lemberga, Ventspils mērs runā par lietām, kuras Latvijas sabiedrībai ir svarīgas. Veselības reforma, izglītība, emigrācija, nodokļi – šie ir galvenie jautājumi, kas uztrauc mūsu valsts iedzīvotājus un ne vienmēr citi politiķi par tiem runā tik godīgi kā Lembergs. Jā, iespējams, kādam viņa viedoklis var šķist netīkams, bet vismaz viņš runā par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, nevis plāno, kā kārtējo reizi gāzt mēslu spaini pār konkurentu galvām.

Šodien politikā nav grūti ātri kļūt seklam, un, šķiet, Lemberga pretinieki to jau ir paspējuši izdarīt – tomēr ne jau tukšas runas gaida vēlētāji! Tos uzrunā darbi un kopīgas domas par Latvijas izaugsmi. Ne jau Latviju bez Lemberga vēlas sabiedrība, tā vēlas labu izglītību saviem bērniem, pienācīgu veselības aprūpi, sakoptu un labiekārtotu vidi, godīgu nodokļu sistēmu un labi atmaksātas darbavietas. Kā gan varam cerēt uz šīm lietām, ja politiķi ir tik tuvredzīgi un apmāti ar kāda iznīcināšanu, ka neredz, ka tie, kuri no tā cieš ir tauta.

Skaidri redzams, ka visiem Latvijas valsts attīstība un pilnveidošana nav prioritāte, un tāpēc arī nav brīnums, ka sabiedrība ir tik skeptiska par Latvijas politiskās vides morāli. Tā vien šķiet, ka atsevišķi politiķi ir gatavi kāpt pāri galvām, lai tikai apmierinātu savas savtīgās intereses. Taču ne jau tās Latviju izglābs!