• Tweet

Pēdēja laikā arvien aktuālāks kļūst jautājums par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Šajās dienās Saeimas Juridiskās komisijas izveidotā darba grupa nākusi klajā ar ierosinājumiem izmaiņām Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībā un pilnvaru apjomā. Darba grupā strādājošie deputāti, noslēdzot darbu, vienbalsīgi pieņēmuši atzinumu, kurā rosina veikt atbilstošas izmaiņas Satversmē. Kā norāda darba grupas vadītājs Ringolds Balodis (NSL), nonākts pie secinājuma, ka “lai saglabātu nacionālu valsti, ir jāstiprina tautvaldība, un tas darāms, dodot tautai tiesības vēlēt ne tikai pašvaldības un Saeimu, bet arī Valsts prezidentu. Ja tomēr politiskie spēki patlaban nespēj vienoties par atbalstu tautas vēlētam prezidentam, nepieciešams vismaz paplašināt prezidenta vēlētāju loku. Tas nozīmētu izveidot vēlētāju kolēģiju, kas sastāvētu no 100 Saeimas deputātiem un tāda paša skaita pašvaldību deputātiem”.

Tas, ka pašlaik galējais lēmums vēl nav pieņemts, nenozīmē, ka tautai šis jautājums nebūtu aktuāls, īpaši ņemot vēra Latvijas daudzveidīgo prezidentu pieredzi. Ieskatoties vēsturē, Latvijā šajā laikā ir nomainījušies deviņi Valsts prezidenti, no kuriem kāds ir bijis veiksmīgāks par citiem, kāds mazāk mīlēts un vēl kāds daudz vairāk pakļauts kritikai kā viņa priekšgājēji. Kamēr politologi šaubās, vai tautas vēlēts prezidents atrisinās valsts problēmas un vai būtu pareizi to apveltīt ar pašreizējo pilnvaru apjomu, idejas atbalstītāji ir daudz pozitīvāk noskaņoti, jo beidzot vēlas lemt paši savu likteni. Šajā sakarā gan pieaug bažas, ka prezidents pārstāvēs šauras grupas intereses, piemēram, valdošās elites liberālo spārnu biedē iespējamais tautas vēlētais prezidents, jo lielu sabiedrības atbalstu šajā ziņā guvis Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Lemberga popularitāte ar gadiem ir tikai augusi, jo skatoties uz paveikto Ventspilī, protams, ikvienam sabiedrības loceklim rodas doma, ka arī Latvijas valsts var piedzīvot tādu pašu attīstību un izaugsmi, ja vien to vadīs ar darba spējām un aizrautīgu sparu apveltīts prezidents, kāds varētu būt Lembergs.

No otras puses Lemberga ievēlēšanai ir arī pretinieki, jo viņš pašlaik darbojies tikai Ventspilī un pārstāvējis ventspilnieku intereses, kas rada bažas, vai viņš spēs iemantot plašāku sabiedrības uzticību, kas tautas vēlētam prezidentam ir ļoti svarīgi.

Muļķīgi gan šajā situācijā vadīties tikai no bailēm par Lembergu kā nākamo prezidentu, jo galu galā tā būs tauta, kas vērtēs kandidātus un izlems, kurš tad no tiem būs vislabākais valsts augstākās amatpersonas amatam. Un kas tad, ja izvēlēsies Lembergu? Vai tad visi prezidenti jāizvēlas zoodārzā, turklāt, ļoti ticams, Ventspils mēra izcilās saimniekošanas prasmes būs īpaši noderīgas, lai paceltu Latviju un dotu tās iedzīvotājiem cerību.

Jāatzīst gan, ka šobrīd politiskā situācija, kad Saeimai, parlamentam un valdībai ir zema sabiedrības uzticība, ir pateicīga tam, lai tiktu pieņemts pozitīvs lēmums par tautas vēlētu prezidentu, jo tam jau vispirms būs simboliska nozīme – cilvēkiem tiks sniegta jauna ticība valsts varai un drošības sajūta. Valsts un tās iedzīvotāji ir nobrieduši pārmaiņām un varbūt tieši šis ir īstais brīdis, lai pie grožiem nokļūtu pati tauta?