• Tweet

Saeimas pieņemtajā valsts budžetā daudzām jomām, piemēram veselības – naudas ir mazāk nekā to prasīja. Bet izrādās, ka jau divus gadus Latvija no valsts budžet maksā Eiropas Savienībai ievērojamas summas par nepārstrādāto plastmasu. Šim maksājumam būtu jānāk no ražotājiem un tirgotājiem, kas izvēlās, kādus materiālus izmantot savos produktos un to iepakojumos. Taču mēģinājumi uzņēmējiem noteikt šādu pienākum jau divreiz nobremzēti.

Sākot ar 2021. gadu, Eiropas Savienībai ir jauns avots budžeta papildināšanai. Dalībvalstīm ir jāmaksā nodeva par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu atkritumos.

Latvijai pirmajā gadā aprēķināja 20 miljonus eiro. Maksājums gan nedrīkst pārsniegt noteiktu procentu no kopējās valsts ekonomikas, tāpēc to samazināja līdz 14,8 miljoniem. 2022. gadā prognozētā summa ar visu atlaidi bija 15,3 miljoni eiro.

VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere norāda: “Tas nav sods, un tas ir galvenais, ko es gribētu pateikt, jo vienmēr visi to uztver – mēs maksājam sodu, tas nav sods. Maksājums saistās ar pārstrādāto plastmasas iepakojumu – vai nepārstrādāto, ja precīzāk sakām. Par katru nepārstrādātās plastmasas iepakojuma kilogramu jāmaksā 80 eirocenti kopējā Eiropas Savienības budžetā.”

Par gaidāmo maksājumu valstis zināja, un varēja laikus izveidot savas sistēmas, kā naudu iekasēt no tiem, kas importē vai ražo preces ar nepārstrādājamiem iepakojumiem. Latvijā sistēma nav izveidota un maksājumu par nepārstrādāto plastmasu sedz no valsts budžeta, norāda Vesere: “Ražotājs šobrīd nav ļoti motivēts kaut ko mainīt savā pieejā un izvēlē attiecībā uz iepakojumu, jo viņam šobrīd nav [jāmaksā], to samaksā visi nodokļu maksātāji.”

Tas, ko VARAM saskata kā potenciālo risinājumu un jau 2021. gadā izstrādāja grozījumus Dabas resursu nodokļa likumā. Diemžēl grozījumi tā arī netika virzīti, tie [Ministru] kabinetā tika apturēti un šobrīd vēljoprojām nav pieņemti, kas paredzēja, ka šo summu – 80 centus par nepārstrādāto kilogramu – maksā paši ražotāji, respektīvi tie, kas izmanto šādu iepakojumu, un ne tikai ražotāji Latvijā, bet arī tirgotāji, kas ieved šādā iepakojumā preces.

2021. gadā sistēmu neieviesa, jo Ministru kabinetā bija nostāja, ka pandēmijas laikā jaunus nodokļus neieviesīs un esošos necels. Tā laika atbildīgais ministrs Artūrs Toms Plešs vaino premjeru. Tāda pati diskusija bija jau 2019. gadā. Tad ražotāji iebilda, ka viņiem jau viens slogs būs – pudeļu un skārdeņu depozīta ieviešana. Politiķi viņiem piekāpās.

“Ražotāju nostāja ir, ka, bez šaubām, uzlikt kārtējo slogu ir apgrūtinājums, bet no otras puses mēs esam sociāli un ekoloģiski atbildīgi un saprotam, ka ir jāiet projām no nepārstrādātās plastmasas, ir jāiet uz pārstrādājamo. To vajadzētu darīt no 2025. gada – par 2024. gadu, – lai ražotāji varētu sagatavoties, jo pāreja uz videi draudzīgāku iepakojumu tomēr aizņem investīcijas un laiku,” norāda Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas vadītāja Ināra Šure.

Tagad pret izmaiņām iebilst arī Finanšu ministrija. Tā vēlas sagaidīt nodokļu pamatnostādnes turpmākajiem trim gadiem. Redzot, ka grozījumi iestrēgst jau trešo reizi, atkritumu apsaimniekotāji aicinājuši Saeimas deputātus rīkoties un pašiem virzīt likuma labojumus.

“Mēs uzskatām, ka tas pareizi nav. Kā jebkurš nodoklis, kas ir saistīts ar dabas piesārņojumu un šķirošanu, arī Eiropas regulā noteikts tāds apzīmējums, ka maksā piesārņotājs. Līdz ar to tu samaksā kādu preci pērkot un kādu preci lietojot. Maksā tikai tas, kas šo preci lieto, atkritumu potenciālais radītājs. Nevar uzlikt šo kā maksājumu no valsts budžeta, jo tad maksā visi, arī tie, kas nevar atļauties jaunas preces, kas tik bieži neiet uz veikalu,” saka SIA “Latvijas zaļais punkts” valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.

Latvija savu atkritumu šķirošanas un pārstrādes politiku veido ar dabas resursu nodokļa palīdzību. To maksā gan par vides piesārņošanu, gan auto pirmreizējo reģistrāciju, gan par ūdens izmantošanu hidroelektrostacijās. Arī par preču iepakojumu, taču šajā sadaļā iekasētā summa nesasniedz pat miljonu eiro gadā.

Patiesībā aprēķinātā dabas resursu nodokļa summa, kas ražotājiem būtu jāmaksā, gan ir daudzas reizes lielāka – tā tuvojas 300 miljoniem eiro gadā Par lielāko daļu uzņēmēji saņem atbrīvojumu, jo piedalās ražotāju atbildības sistēmās. Tās nodrošina šķiroto atkritumu savākšanu un pārstrādi. Spriežot pēc ražotāju atbildības sistēmu apgrozījuma, uzņēmumi tajās gadā iemaksā ap 30 miljoniem eiro, tādā veidā atbrīvojoties no pienākuma maksāt dabas resursu nodokli.

Ražotāju atbildības sistēmas: SIA “Zaļā josta”; AS “Latvijas Zaļais punkts”; AS “JA Power Recycling”; SIA “Zaļais centrs”; SIA “Auto pārstrāde”; SIA “Eco System”; SIA “Depozīta iepakojuma operators”.

Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga norāda: “Dabas resursu nodokļa likmes ir finanšu instruments, tas nav aprēķins, tieši kāds ir kaitējums dabai. Lai veicinātu to, ka uzņēmumi iesaistās ražotāju atbildībā, lai tas būtu izdevīgāk nekā maksāt nodokli.”

Atbildība ražotājam ir ne tikai par preces kvalitāti līdz tam, kad prece tiek pārdota, bet faktiski līdz preces dzīves cikla beigu posmu, kad prece pārvēršas par atkritumiem. Dzīves cikls beidzas, kad prece, cik ir iespējams, ir pārstrādāta jaunos materiālos.

Ražotāju atbildības sistēmas nodrošina, ka iepakojums tiek šķirots, piemēram, apmaksājot plastmasas, kartona un stikla konteineru izvietošanu pie veikaliem un daudzdzīvokļu mājām un šo atkritumu savākšanu. Tālāk tās koordinē, lai noteikta daļa savāktā iepakojuma tiek pārstrādāta. Viena no šādām ražotāju atbildības sistēmām ir “Latvijas zaļais punkts”, kas apgalvo, ka jau tagad varētu pārstrādāt daudz vairāk. Tagad to nedara tādēļ, ka ne visu plastmasu ir izdevīgi vākt un pārstrādāt. Daļai materiālu ir jāpiemaksā, lai rūpnīcas tos pieņemtu.

“Arī par putuplastu mēs maksājam plastmasas nodevu. Mēs esam vienīgie Latvijā, kas viņu vāc, ķīpo un ved uz pārstrādi. Viss pārējais putuplasts ir miskastē, un pēc tam nodoklis. Bet, ja būtu tā zaļā nauda, es domāju, mēs vairs nebūtu vienīgais operators. Te ir tikai no tā ko iedzīvotāji jau ir sašķirojuši. Mums te ir divas sadaļas, šinī angārā mēr atšķirojam visu to, ko mēs varam sūtīt uz pārstrādi. Mēs viņu sūtam uz enerģijas atguvi. Latviski tas saucas NAIK – no atkritumiem iegūtie kurināmie. Latvijā vienīgais noņēmējs ir “Schwenk” cementa rūpnīca. Šis ir 20 miljonu nodoklis, tas viss ir tas nodoklis,” norāda SIA “Latvijas zaļais punkts” valdes priekšsēdētājs.

Vietās, kur nevērtīgo iepakojumu nevar pārstrādāt pat kurināmajā, to vienkārši noglabā poligonos. Ja ražotājiem liktu maksāt papildus un nospraustu augstākus mērķus atbrīvojumam no dabas resursu nodokļa, tad atmaksātos to nogādāšana pārstrādei. Turklāt tas arī būtu stimuls iepakojumā pāriet ja ne uz videi draudzīgiem, tad vismaz pārstrādājamiem materiāliem.

Caur noteikumiem valsts ražotājiem uzdod pārstrādāt noteiktu atkritumu procentu. Uzdevums nav īpaši ambiciozs un neveicina kopējo nozares attīstību.

“Tas 20 miljonu uzrēķins ir pirmais solis, ko mēs jau divus gadus saņemam, bet diezgan droši var teikt, ka, ja mēs nesāksim kaut ko darīt, tad viens, divi gadi un sodi ar daudz lielākiem cipariem Latvijai nāksies maksāt un tie jau būs saistīti ar to, ka visa šķirošana vienkārši nebūs gatava. Mums visiem ir kopējs mērķis šajā gadā 50% no visas tirgū ielaistās plastmasas pārstrādāt un vēl 20% mēs varam aizlaist uz reģenerāciju enerģijas atguvei. Mums ir mērķis no valsts savākt tikai septiņus no desmit kilogramiem, runājot par plastmasu. Valsts uzreiz apzinās, ka par trīs kilogramiem [no katriem desmit] maksās šo sodu, kas beigās arī ir tie 20 miljoni. Ja kāda sistēma izdomā – es būšu tik labs un sākšu vākt nevis septiņus, bet astoņus, tā vākšana, pārstrāde arī maksā. Kā mēs savā starpā kā sistēmas varēsim konkurēt, ja viens izdomās, ka viņš sāks valsts vietā plānus pārpildīt, ” norāda SIA “Latvijas zaļais punkts” valdes priekšsēdētājs.

2035. gadā poligonos drīkstēs noglabāt vairs tikai 10% no visiem atkritumiem. Pārējais būs jāpārstrādā vai jāpārvērš enerģijā. Lielāko uzrāvienu sola bioloģisko atkritumu šķirošana. Tos var pārvērst biogāzē un kompostā un samazināt sadzīves atkritumus gandrīz uz pusi. Eiropas Savienība uzdevusi dalībvalstīm ieviest sistēmu jau līdz šī gada beigām, Latvijā tas, visticamāk, neizdosies. Valsts kontrole brīdina, ka tas draud ar jauniem ikgadējiem 11 miljonu eiro sodiem

Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins norāda: “Tas, kas no sistēmas elementiem bija labi izdarīts un ir tapšanas stadijā, ir bioloģiski noārdāmo atkritumu iekārtu būvēšana. Proti, pirmā jau Getliņos strādā kādu laiku, un arī citos atkritumu pārstrādes reģionos tās tiek būvētas par ļoti lielām naudām. Jaudas šīm iekārtām mūsu skatījumā plānotas mūsu skatījumā ļoti, ļoti optimistiski, un tās varētu būt pat divas līdz trīs reizes lielākas nekā faktiskais bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums.”

Iekārtas ir pirktas par Eiropas fondu līdzekļiem. Arī te ir risks, ka naudu var pieprasīt atpakaļ, ja iekārtas nedarbosies solītajā tempā un apjomā. Turklāt dārgās iekārtas var ietekmēt arī atkritumu apsaimniekošanas tarifus. Atšķirībā no iepakojumu konteineriem, par bioloģiskajiem būs jāmaksā pašiem iedzīvotājiem. Tagad Saeima skata iniciatīvu noteikt, ka par šādu atkritumu izvešanu būs jāmaksā par 40% mazāk nekā par sadzīves atkritumiem. Vides uzraugi cer, ka tad cilvēkiem būs lielāka motivācija šķirot.

“Tie, kas neinteresējas par šo tēmu, viņi īsti neizprot, kā tarifs veidojas, un, iespējams, nemaz nenojauš, ka, ja sašķirotu un ieliktu iepakojuma konteinerā, tad par to nav jāmaksā,” norāda Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga.

Šīm ražotāju atbildības sistēmām ir pienākums arī izglītot iedzīvotājus. Šis ir tas aspekts, par kuru mēs gan neuzskatām, ka tas ir labākais veids, kā valstij izglītot iedzīvotājus. Drīzāk pareizāk būtu, ja ražotāju atbildības sistēmas veiktu kādas iemaksas fondā, tās būtu valsts mēroga lielas, vērienīgas kampaņas. Tā izglītošana, komunikācija nenotiek pietiekoši. Viņi iesniedz atskaiti un mēs redzam, ka komunikācijas pasākums ir bijis kaut kāds bērnu zīmējumu konkurss par nolietotiem auto, kas īsti neizglīto sabiedrību par to, kādas ir legālās atkritumu pārstrādes iespējas.

2020. gadā dabas resursu nodokļa likme vairākās sadaļās pieauga. Papildus iekasētos 11 miljonus eiro Ministru kabinets pamatā novirzīja VARAM un Kultūras ministrijai. VARAM 8,8 miljoni eiro 2021. gadā nonāca projektam “Integrēta pieeja resursu pārvaldībai” vairākās no ministrijai pakļautajām iestādēm, Salaspils kodolreaktora uzturēšanai, kā arī vairākiem ar dabu vai vidi nesaistītiem mērķiem.

Dabas resursu nodokļa ieņēmumus, kas tika ieskaitīti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas budžetā, ministrija izmantoja, lai atbalstītu Likteņdārza Saieta nama un futbola laukumu būvniecību.

“Šis nav skatīts kā prioritārais pasākums, kur jābūt atsaucei uz Nacionālo attīstības plānu vai kādiem citiem politikas plānošanas dokumentiem. Sanāk tāda speciāla prioritāšu noteikšanas kārtība. Nodokļa mērķi ir pietiekami plaši, lai varētu ļoti plašu pasākumu klāstu uz to attiecināt, ja tiek pievilkti pat šādi – skaidrs, ka nē,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka.

Maksājumi futbola laukumu būvniecībai un citām programmām turpinājās arī pagājušajā gadā. Vienīgais izņēmums ir Likteņdārzs, jo Saieta nams nu ir pabeigts.

Kultūras ministrija no dabas resursu nodokļa palielinājuma gadā saņem 1,4 miljonus eiro. Vairāk nekā miljons no šīs naudas nonāk Sabiedrības integrācijas fonda programmai “NVO fonds”, bet 300 tūkstoši – pilsoniskās līdzdalības attīstībai un sabiedrības saliedētībai.