• Tweet

Zemkopības ministrija brīdina piena ražotājus uzmanīties un nepārsniegt to piena daudzumu, kādu viņiem atļauts pārdot piena pārstrādātājiem vai lietotājiem.

Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā apmaiņā arī pret tādu solījumu, ka gada laikā tirgū laistais piena daudzums nepārsniegs noteiktu daudzumu (kvotu). Sākumā kvotai praktiskas nozīmes nebija. Piemēram, 2004./2005. gadā ES bija atļāvusi Latvijas zemniekiem pārdot pārstrādātājiem pavisam 631,8 tūkstošus tonnu piena, bet zemnieki spēja piegādāt tikai 460 tūkstošus tonnu. Latvija stājās ES ar nosacījumu, ka arī neizpildītā piena kvota augs katru gadu par 1%. Tomēr pērnajā gadā situācija bija būtiski cita. Pārstrādātājiem piegādātie 647,8 tūkstoši tonnu piena jau pārsniedza 90% no atļautajiem 738 tūkstošiem. Šogad izslaukumi turpina augt tādā tempā, ka kvotas ievērošanai kaut kas jādara: vai kvota jāpalielina, vai piens jābremzē. Kurš zemnieks to neizdarīs, tas maksās vairāk nekā 19 santīmus (27,8 eirocentus) soda naudu par katru virs kvotas nodoto piena kilogramu. Citiem vārdiem sakot, šāds piens būtu jālej zemē, jo soda nauda pārsniedz piena pārdošanas cenu, kas pašlaik svārstās ap 17 santīmiem par kilogramu vai litru.

Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības datu centrs ziņo, ka šā gada 1. septembrī Latvijas zemnieki nodevuši pārstrādātājiem 328,8 tūkstošus tonnu piena jeb 43,58% no šā gada kvotas. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tādā gadījumā būtu jāuztraucas par pretējo – par ļoti nepilnīgu kvotas apguvi. Lai saprastu patieso situāciju, ir jāzina, ka ES lauksaimniecības gads atšķiras no kalendārā gada. Lauksaimniecības gads sākas 1. aprīlī un beidzas 31. martā. Tātad 43,58% no kvotas bija izpildīti piecos no divpadsmit lauksaimniecības gada mēnešiem. Tīri matemātiski turpinot piena kopējā izslaukuma pieaugumu līdz lauksaimniecības gada beigām, iznāktu kvotas pārsniegšana par 34 tūkstošiem tonnu un 34 000 x 2783 eiro x 0,7 = 66,2 miljonu soda nauda. Tas gan pagaidām jāuztver tikai kā brīdinājums par likmi, ko zemnieki un valsts varētu zaudēt šajā spēlē, ja neievēros ES izdotos noteikumus. Smalkāk rēķinot, zemniekiem vēl ir laiks, lai noteikumos iekļautos. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības datu centra direktora vietniece Erna Galvanovska dalījās ar Neatkarīgo centra veiktajos aprēķinos, ka šā gada sliktākais rezultāts varētu būt kvotas pārpilde par 0,3% un soda nauda ap pusmiljonu latu. Proti, ir taču jāņem vērā, ka nupat pagājusi vasara, kad vienmēr izslauc vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā. Septembrī un nākamajos mēnešos līdz aprīlim vienmēr izslauc salīdzinoši mazāk. Tomēr arī milzīgo finansiālo nepatikšanu iespēja ir jāņem vērā, jo piena ieguve turpmāk vairs nedrīkst pieaugt tādā tempā, kādā tā augusi pēdējos gados. Par šo pieaugumu ne mazā mērā jāpateicas tās pašas ES atbalstam. Te izpaužas pretruna, ka Latvijas valsts iestādes, no vienas puses, cenšas panākt, lai ES palīdzības fondu 2007.–2013. gada plānošanas perioda nauda tiktu apgūta līdz pēdējam latam (pēdējam eiro), bet, no otras puses, pati ES ir uzlikusi ierobežojumus, ka palīdzība nedrīkst novest līdz ražošanas pieaugumam.

Vēl viens grūti paredzams piena ieguves regulators ir piena pārdošanas cenas un pašizmaksas attiecība. Ja tā kļūst negatīva, tad tā var samazināt piena ieguvi jau pirms tam, kad ieguve atduras pret kvotas robežu.

Ne tikai Latvija saka fui piena kvotu sistēmai. Visa ES solās to atmest 2015. gada 1. aprīlī. Situācija pasaules pārtikas tirgū tagad ir pavisam cita nekā pagājušā gadsimta 70.–90. gados, kad toreizējās ES (savienības nosaukums laika gaitā modificēts) dalībvalstis mocījās, lai kaut kā likvidētu noliktavās sasaldētā sviesta kalnus. Valstis gan samaksāja zemniekiem subsīdijas par pārtikas ražošanu, lai nodrošinātu lētu pārtiku pilsētniekiem, bet vienlaikus noturētu zemniekus laukos, gan piemaksāja tiem, kas apņēmās šo pārtiku kaut kur Āfrikā izlietot vai paklusām iznīcināt. Kvotas kalpoja par līdzekli, kā noturēt šīs sistēmas izmaksas kut kādās saprāta robežās. Tagad patērētāju, arī maksātspējīgo piena produktu patērētāju, skaits pasaulē ir audzis, bet līdera lomu subsīdiju izsūkšanā no ES dalībvalstīm pārņēmusi tā sauktā zaļā enerģētika. Tradicionālo pārtikas ražošanu ES gatavojas palaist tirgū daudz brīvāk, nekā tas bijis vismaz pēdējos piecdesmit gadus.

Katram piena ražotājam tagad jādomā, kā vienlaikus gan būt konkurētspējīgam pēc 2015. gada 1. aprīļa, gan nenonākt nepatikšanās ar soda naudām līdz tam laikam. Uzdevums nav viegls, jo konkurence dzen uz lielražošanu, kas konkrētajā gadījumā nozīmē lielu ganāmpulku. Tomēr daba neļauj izdarīt tā, lai milzum daudz telīšu piedzimtu visas reizē 2013. gadā un nāktu slaucamas tieši 2015. gada aprīlī. Ir gan izdomāti daži līdzekļi, kā dabas ritmu mīkstināt: ir atļauta kvotu tirdzniecība starp zemniekiem, ir pagaidām mazākā mērā izmantota papildkvota piena pārdošanai tieši patērētājiem (bet atkal – mazāk izmantota tieši ES normu jeb apgrūtinājumu dēļ), ir nosacījums neieskaitīt saražotajā pienā to pienu, ko no govju fermas nogādā cūku fermā. Atliek cerēt, ka Zemkopības ministrija u.c. valsts iestādes palīdzēs šīs iespējas izmantot, jo nevar taču no katra zemnieka prasīt, lai viņš dodas uz Briseli uzzināt, kā viņam ķerties pie savas govs pupiem.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis