• Tweet

Latvijas speciālo uzdevumu vēstnieka Rolanda Lappuķes pamatnodarbošanās ir sakaru veidošana un uzturēšana ar latviešu diasporu pasaulē. Vēstnieka un Neatkarīgās sarunas pamattēma – reemigrācija.

– Vai jūsu amatu noteic jaunās emigrācijas apjoms?

– Šo amatu radīja ap 2004. gadu, lai Ārlietu ministrijā būtu cilvēks, kas atbild par saskarsmi ar diasporas institūcijām (Pasaules Brīvo latviešu apvienību, Eiropas latviešu apvienību…). Bet ar laiku sapratām, ka lieta kļūst arvien nopietnāka. Ārlietu ministrijai arī bez šī amata ir visciešākā saskarsme ar diasporu. Mūsu vēstniecībām ikdienā ir saskarsme ar Latvijas pilsoņiem un arī nepilsoņiem, kas dzīvo ārzemēs. Taču arī mēs, kas strādājam ārzemēs, jutām, ka cilvēki no Latvijas izbrauc. Piemēram, Spānijā, kur agrāk latviešu bija ļoti maz, pirms diviem gadiem jau bija reģistrējušies kādi 6000 cilvēku no Latvijas. Pagājušā gada rudenī Mihails Hazans publicēja savus apsvērumus par to, cik cilvēku izbraukuši, un tie nesaskanēja ar Statistikas pārvaldes apsvērumiem. Viņš bija aprēķinājis, ka starp 2000. un 2010. gadu no Latvijas izbraukuši ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas ir ap 10%. Tautas skaitīšana to apstiprināja. Kļuva skaidrs, ka jautājums par emigrāciju ir kļuvis ļoti akūts. Otrs aspekts. Nodarbinātības pētnieki konstatēja, ka drīzumā varētu pietrūkt kompetenta darbaspēka. Tad Nacionālais attīstības plāns, kurā runāts par ekonomisko izrāvienu, tiktu bremzēts. Ja ne apdraudēts.

– Vai ir veikta kvalificēta jaunās emigrācijas iemeslu izpēte?

– Mums ir vairāki pētnieki, kas to darījuši. Starp tiem – ekonomists Mihails Hazans, LU Ģeogrāfijas fakultātē profesore Krišjāne, Aija Lulle, Elīna Apsīte un citi.

– Vai ir kvalificēti pētīts tas, kā jaunā emigrācija ietekmējusi tautsaimniecību?

– Es domāju, ka aplēsumi pagaidām ir vispārēji. Daži lēsuši, ka zaudējumi varētu būt vairāku miljardu apmērā. Latvijas Banka lēš, ka naudas apjoms, ko emigranti pārsūta uz Latviju, veido 2,5% no IKP. Bet tādu īstu pētījumu es vēl neesmu redzējis. Decembrī Ārlietu ministrija sadarbībā ar starptautisko organizāciju OECD šeit rīkos semināru par emigrācijas ekonomisko ietekmi uz Baltijas valstīm. Es ceru, ka tad mums būs skaidrāks priekšstats.

– Tātad ĀM šī problēma ārpus vēstniecību darba ietvariem šķitusi aktuāla kopš 2004. gada. Pirmās speciālistu publikācijas, kurās iespējamā emigrācija uzsvērta kā akūta tautas zaudēšanas problēma, atradu deviņdesmito gadu vidū. Līdz šim emigrāciju pēta volontieri. Valsts, ja nemaldos, nav bijusi šādas izpētes pasūtītājs. Nu, padsmit gadus pēc tam, kopš problēma pieteikta, būs reemigrācijas plāns. Lai arī bija diezgan laika neemigrēšanas politikai. Bet Latvijā politikai acīmredzot ir tikai empīriskā redze, turklāt tā ir tik vāja, ka redz tikai simtus tūkstošu. Kāpēc?

– Īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās savulaik (ap 2008. gadu) rosināja darboties reemigrācijas veicināšanas labad. Tad, īpaši pēdējā gadā, darba tirgus gan tika izpētīts. Un tādēļ arī tika izveidota reemigrācijas darba grupa. Bet inerce ir vienmēr. Viens no tās iemesliem ir zināma psiholoģiska aizture, teju vai marksistiska attieksme – cilvēki, kas izbraukuši, atgriezīsies, kad ies labāk – kā paisums un bēgums, bet – tie vairs te nepiederas, viņi vairs nav mūsējie. VDK savulaik arī bija dibinājusi savdabīgu repatriācijas biedrību, kas sešdesmitajos gados kļuva par Kultūras sakaru komiteju. VDK konstatēja, ka piecpadsmit gadus ārzemēs dzīvojušie latvieši, arī tie nedaudzie, kuri atgriezās, vairs nav iekļaujami padomju sabiedrībā. Domāju, ka VDK ir veidojusi dažus paliekošus priekšstatus.

Es esmu bijis ārzemnieks no dzimšanas. Mani vecāki izbrauca no Latvijas kā politiski bēgļi. Esmu uzaudzis ārpus Latvijas. Pirmoreiz Latvijā biju 1975. gadā. Manu radu sapratne Latvijā bija: ja tu esi dzimis Francijā, tad tu esi francūzis. Kā arī dzirdēju no dažādiem cilvēkiem: ja jau mēs esam aizbraukuši, ja mani vecāki aizbraukuši, tad tas tāpēc, ka mums bija kaut kas ko slēpt. Bija tāda kā nodevības dimensija.

– No padomju laika pārmantotas attieksmes te arvien nav retums. Bet subjektīvi es neredzu īpašu iemeslu vilkt paralēles starp trimdu un jauno emigrāciju. Tāpat arī starp atgriešanos LPSR un atgriešanos brīvā valstī. Trimda – tā tomēr bija emigrācija no ekstrēma apdraudējuma stāvokļa uz nebūt ne labiekārtotām pēckara vietām. Jaunā emigrācija – tā pamatā ir komfortablākas situācijas izvēle. Drusciņ paliek žēl valsts.

– Es runāju par tā laika diskursu. Katram ir savs viedoklis, bet tik strikti šķirot es tomēr nevaru. Un, ja runājam par vēstures attīstību, tad pirms deviņdesmit gadiem bija citi laiki. Tolaik nacionāla valsts – tas bija vismodernākais jēdziens starptautiskajās attiecībās. Tad bija arī zināms protekcionisms. Pirms simt gadiem starptautiskie līgumi bija divpusēji – starp divām valstīm. Šodien daudzpusēji līgumi ir pārsvarā. Latvieši atgriezās pie savas suverenitātes laikā, kad šī nacionālā attieksme ir nedaudz novecojusi. Tāpat ir ar indivīdu attieksmi. Man šķiet, tā bija Vita Matīsa, kura kādā intervijā teica, ka līdz astoņdesmitajiem gadiem ASV iepriekšējā paaudze labprāt veltīja savu karjeru valstij. Un tas bija gods. Bet tad sāka valdīt arī naudas taisītāji ar savu ļoti egoistisko attieksmi. Es domāju, ka daudzās vietās tagad pastāv tāds kā maisījums starp godu – strādāt valstij – un egoistisko attieksmi. Mūsu valsts ienāk pasaules apritē.

Mūsu abu nostāja ir varbūt mazliet vecmodīga – mums ir valsts, un cilvēkiem vajadzētu darīt visu, lai valsts attīstītos. Man traucē attieksme, ko šobrīd redzu – ja tu brauc prom, tu rīkojies pareizi, ja tu paliec, tu rīkojies nepareizi. No citas puses, es nesaku, ka esmu laimīgs, ja cilvēks izlemj braukt projām no Latvijas. Bet tas ir viņa liktenis. Ir viena valsts politika visiem, bet katra reakcija ir ļoti individuāla. Attieksmes ir dažādas, bet mans kritērijs, vai tas būtu trimdas, vai jaunās emigrācijas cilvēks, mana interese ir – ko viņš ir gatavs darīt Latvijas labā? Vai viņš tālab vēlas ar mani sadarboties? Ja viņš nav gatavs, es nevaru viņu piespiest.

Turklāt – ir taču labi, ja tev ir jauna bagāža. Tā ir tava bagātība, ko tu atved atpakaļ. Bet daudzi tajā saredz zināmu konkurenci. Un diez vai grib redzēt šeit konkurējošus kompetentus cilvēkus, kas grib darba vietas. Arī tad, kad es reemigrēju (tas bija 1993. gads), kad sāku strādāt diplomātijā, dzirdēju arī šādas runas – ko tas Rolands te meklē, viņš varētu strādāt kādai lielai ārzemju firmai un atstāt šo valsts darba vietu vēstniecībā mūsējiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Viktors Avotiņš