• Tweet

Obligātais militārais dienests kļūs efektīvs tikai tad, kad sabiedrība to atbalstīs, intervijā “Neatkarīgajā” sacīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš.

“Mēs pagaidām esam, ja var tā teikt, parādā tiem cilvēkiem, kuri vēlējās iestāties Zemessardzē: daļa no viņiem vēl gaida rindā, jo mums ir instruktoru trūkums. Parasti gada laikā Zemessardzē iestājas ap 700-800 Latvijas pilsoņu, šogad pieteicās ap 3000 cilvēku. Patlaban Zemessardzē uzņemti ap 2000 cilvēku. Tagad Zemessardzē ir vairāk nekā 9000 karavīru. Tas ir milzīgs papildinājums, un signāls, kādā veidā sabiedrība reaģē uz ārējiem draudiem, ir nozīmīgs: cilvēki nevis izbrauc no valsts, bet iestājas Zemessardzē. Ja runājam par regulārajiem bruņoto spēku veidiem, tur liela pieplūduma nav. Viens no faktoriem – dzimstības samazināšanās attiecīgā laika posmā, vēl cits – mēs nevaram konkurēt ar civilajām struktūrām, kur ir ne tikai lielāks atalgojums, bet arī strikti normēts darba laiks, piemēram, astoņas stundas dienā. Savukārt karavīriem ir režīms 24/7. Viņi faktiski ir atrauti no ģimenes,” runājot par situāciju pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, sacīja Kalniņš.

Viņš uzsvēra: “Mums pašiem ir ļoti jāmainās, lai pārliecinātu jauniešus, ka ikvienam ir jādod sava artava, lai mēs kopīgi spētu nodrošināt mūsu valstiskumu. Ja cilvēks ir nodienējis bruņotajos spēkos, teiksim, piecus gadus, viņš ir ieguldījis savus spēkus Latvijas valstiskuma uzturēšanā.”

“Runājot par valsts aizsardzības dienestu, mēs varam teikt arī – obligātais militārais dienests (OMD), nekas nepareizs tajā nebūs. Tad, kad 2007. gadā to likvidēja, bija dažādi paziņojumi, kuru galvenā jēga bija: OMD vajadzīgs, lai audzinātu mūsu jaunatnē patriotismu, lai jauniešus izrautu no ģimenes pārspīlētas aprūpes, tādējādi jaunos cilvēkus sagatavojot dzīvei. Un ne tik daudz, lai nodrošinātu valsts aizsardzības sistēmas kapacitāti. Tagad esam daudz un augstā līmenī runājuši par to, kā realizēt VAD. Ideja par šā dienesta veidošanu radās 2022. gada otrajā pusē, kad aizsardzības budžets 2023. gadam jau bija izveidots un bija jau iezīmēts 2024. gada budžets. Daudz kas ir ieplānots jau pat līdz 2027. gadam. Finansējuma valsts aizsardzības dienestam tur iekšā nav,” sacīja militārais eksperts.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka finansējuma aspekts nav galvenais: “Ja tu esi uzaicinājis valsts pilsoni ierasties uz obligātā dienesta izpildi, tad dienestam ir jābūt nodrošinātam ar instruktoriem un jaunākajiem virsniekiem. Tad ir jābūt arī infrastruktūrai un atbilstošām finansēm. Visam, kas saistīts ar munīciju, apģērbu, ēdināšanu utt. Pretējā gadījumā būs kā padomju laikos: pilsonis tiek izmantots kā lētais darbaspēks, par militāro apmācību nav pat vērts jautāt. Tāpēc mums, militārajiem pragmatiķiem, ir jāsaprot: kādā veidā šo politisko lēmumu izpildīt, nesagraujot esošos regulāros spēkus un aizsardzības sistēmu, kas balstīta uz profesionalitāti.”

“Aizsardzības ministrijā tika pieņemts lēmums, ka sākotnēji process būs maza apjoma, pēc brīvprātības principiem, lai mēs varētu uzsākt šī politiskā lēmuma realizāciju ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā. Pārejas periodā – piecos gados – mums jāizveido instruktoru sastāvs, un instruktoriem jābūt ne tikai profesionāli, bet arī psiholoģiski sagatavotiem. Nekad neesam pauduši, ka mēs būtu pret obligāto militāro dienestu. Taču jāņem vērā, ka ir divas filozofijas, lai veidotu aizsardzības spējas. Viena: ir profesionāli bruņotie spēki, kas balstās uz līgumattiecībām un brīvprātību. Otra: miksēta pieeja vai arī obligātais dienests. Kura no pieejām efektīvāka – to izlemj sabiedrība. Tā, piemēram, ASV karš Vjetnamā parādīja, ka obligātais iesaukums armijā ir mazefektīvs. Kopš tā laika obligātais dienests ASV vairs neeksistē,” sacīja Kalniņš.

Viņš uzsvēra: “Jāsaprot, ka OMD kļūs efektīvs tikai tad, kad sabiedrība to atbalstīs. Pēc aptaujām to redzam: pagaidām tikai 10% jauniešu to atbalsta. Tie, kuriem ir ap 50 gadiem, atbalsta vairāk: aptuveni 50%. Pats esmu nodarbojies ar OMD no 1992. līdz 1997. gadam, toreiz bija daudz tādu, kuriem nevajadzēja iet dienēt: lauksaimnieki, ģimenes tēvi ar vienu vai diviem bērniem, visu līmeņu deputāti, augstskolu studenti. Es uzskatu, ka taisnīgi ir tikai divi atbrīvojumi: slimie un tiesātie. Pārējiem ir jāiet dienēt.”

“Mēs to būtu sākuši realizēt ar jebkuriem resursiem. Sistēma parādītu kļūdas, ko mums vajadzētu labot. Ja atliekam realizāciju, sanāk kā gumijas stiepšana. Bet tad Aizsardzības ministrija varētu likumu sagatavot daudz labākā kvalitātē. Notiek arī diskusija ar sabiedrību, pie mums nāk studenti, kuri uzskata, ka viņiem dienēt nav jāiet…Tad būtisks top jautājums: kāpēc mūsu sabiedrotajiem – NATO karavīriem – vajadzētu aizstāvēt Latviju, ja mūsu pašu sabiedrība to nevēlas darīt?” sacīja Kalniņš.

Foto: Latvijas armija