• Tweet

Arodbiedrību iniciatīva portālā manabalss.lv, lai apturētu Ekonomikas ministrijas virzītos grozījumus virsstundu un svētku dienu piemaksu samazināšanai, divās dienās savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu; to skaits joprojām pieaug.

Iniciatīvu iesniedza Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrības LAKRS priekšsēdētāja Inga Vējiņa un atbalstīja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un tās dalīborganizācijas.

Arodbiedrības pieprasa apturēt sasteigto Darba likuma 68. panta grozīšanu, saglabājot esošo redakciju, kas nodrošina darba ņēmējiem taisnīgu atlīdzību: piemaksa par virsstundu darbu – ne mazāka kā 100%; piemaksa par darbu svētku dienās – ne mazāka kā 100%.

2026. gada 4. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā (SDLK) valdīja haoss. Steigā un bez ekonomiska pamatojuma deputātu vairākums nobalsoja par priekšlikumiem, kas dramatiski samazina strādājošo ienākumus. Komisijas sēdes gaitā paši deputāti un eksperti atzina, ka balsojumi ir pretrunīgi un juridiski brāķi.

Arodbiedrības izsaka pateicību SDLK priekšsēdētājam Andrim Bērziņam (ZZS) un deputātei Līgai Rasnačai (Progresīvie), kas komisijas sēdē savā balsojumā atturējās.

LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns: “Paldies visiem, kas atbalsta šo arodbiedrību iniciatīvu – arodbiedrību taisnīgās prasības. Nedrīkstam pieļaut, ka ekonomiskās grūtības uzņēmumos un iestādēs tiek risinātas uz darbinieku darba samaksas un sociālo garantiju rēķina. Piemaksu mazināšana nozīmē gan būtisku darba samaksas samazināšanos darbiniekiem, gan būtiski mazākus ieņēmumus valsts pamata un sociālajā budžetā un pašvaldību budžetā.”

Pretēji darba devēju paustajam, ka Latvijā virsstundas strādā tikai 1% darbinieku, Darba tirgus un konsultāciju kompānijas Figure Baltic Advisory apkopotie darba devēju sniegtie dati apliecina – nozarēs virsstundas strādā: 54% darbinieku transportā/ loģistikā, mazumtirdzniecībā – 50%, ražošanā – 49%, infrastruktūrā – 42% , enerģētikā – 42%, pakalpojumos – 31%. Tikai šajās nozarēs tas skar 129 000 darbiniekus un viņu ģimenes. Šobrīd gadā virsstundās šajās nozarēs fiziskā darba darītāji nopelna 631 eiro, speciālisti 1000 eiro, eksperti un vadītāji vidēji 1800 līdz 2500 eiro.

Virsstundu piemaksu apmērs ir ilgstošs diskusiju temats, kas regulāri tiek izmantots kā izskaidrojums ekonomikas izaugsmes stagnācijai un nespējai konkurēt ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju. Salīdzinot darbaspēka izmaksas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nav jautājumu, kurā no valstīm ir lētākais darbaspēks, bet, pat ja apskatām vienas darbadienas darbaspēka izmaksas ar vienu virsstundu, neskatoties uz to, ka Latvijā piemaksas noteiktas 100% apmērā, darbinieks darba devējam tik un tā izmaksā mazāk nekā kaimiņvalstīs. Pie vidējās algas valstī darbaspēka izmaksas par vienu dienu ar vienu virsstundu izmaksā par gandrīz 5 eiro lētāk kā Lietuvā un 34 eiro lētāk kā Igaunijā. Līdz ar to ir grūti pamatot, ka Latvijā darbaspēks ir nekonkurētspējīgi dārgs, un tas būtu šķērslis investīciju piesaistei.

Ir svarīgi uzsvērt, ka virsstundu piemaksu apmērs atrauti pats par sevi neveido darbaspēka izmaksas. Virsstundu darbs nav un nedrīkst būt norma. Virsstundu darbs ir izņēmums īpašiem gadījumiem, turklāt maksimālais virsstundu skaits arī ir ierobežots.

Bez tam jāatgādina, ka virsstundu darbu darbinieks veic uz savas veselības un atpūtas laika rēķina, proti, laika kopā ar ģimeni, bērniem, veselības uzlabošanai, sociālām aktivitātēm. Un virsstundu darbs nav gluži tik labprātīgs, kā tas ierakstīts Darba likuma pantos. Praksē reti kuros gadījumos darbinieks brīvi, labprātīgi un bez sekām var atteikt darba devējam strādāt virsstundu darbu.

Jāatzīst, ka tie darba devēji, kuri godprātīgi uzskaita virsstundu darbu un apmaksā to, samazinās savus izdevumus, ja samazinās piemaksu apmēru Darba likumā. Savukārt darbinieki būs vienīgie cietēji. Turklāt tie darba devēji, kuri nemaksā tagad, nemaksās arī tad, kad piemaksu samazinās uz 50%, jo tas ir jautājums par ēnu ekonomiku, kultūru, attieksmi un tiesisko nihilismu kopumā. Nereti nemaksā par virsstundu darbu, nemaksā nodokļus, pārkāpj Darba likumu un atlaiž, neievērojot Darba likumā noteikto kārtību, – tā ir ikdiena, ar ko savā darbā saskaras arodbiedrības.