• Tweet

Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu rezultāti spilgti atspoguļojuši Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) haotiskās uzvedības un daudzu nesaprotamu lēmumu sekas – partija, par kuru 13. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 114 694 balsstiesīgo un kura ieguva 16 deputātu vietas, piedzīvojusi pamatīgu kritienu – Jāņa Bordāna vadīto politisko spēku EP vēlēšanās atbalstījuši vien 20 595 vēlētāji, kas parāda, ka no JKP novērsušies vairāk nekā 82% tās atbalstītāju.

Jāņem gan vērā, ka šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija arī mazāks nobalsojušo skaits, ja salīdzina ar iepriekšējās Saeimas vēlēšanām, taču ne visas partijas ir zaudējušas atbalstītājus, atsevišķas pat krietni vien audzējušas to skaitu.

Tā, piemēram, Nacionālā apvienība ir zaudējusi tikai 16,5% no tās atbalstītājiem, toties Jaunā Vienotība strauji palielinājusi savu piekritēju loku, to skaitu palielinot par gandrīz 120%, ja salīdzina ar iepriekšējās Saeimas vēlēšanām.

JKP rezultāts gan nav pārsteidzošs, bet drīzāk likumsakarīgs – partija pusgada laikā zaudējusi vairāk nekā 80% savu vēlētāju uzticības, pamazām kļūstot par sīkpartiju, kuru apsteidz pat Saeimā neiekļuvušās partijas. Bordāna vadītās politiskās organizācijas izjukšanas tendence ir kā uz delnas – tā vietā, lai atbalstītu JKP, tās agrākie vēlētāji palikuši mājās vai atdevuši savu balsi par citiem politiskajiem spēkiem – savu atbalstu JKP nemainīgi saglabājuši vien nepilni 18% partijas vēlētāju.

Lai arī JKP līderis Jānis Bordāns cenšas nerādīt rūpju skartu vaigu un katru neveiksmi mēģina pasniegt kā sasniegumu, norādot, ka par šādu vēlēšanu rezultātu viņam nav jākaunas, jo partija piedāvājusi Latvijas vēlētājiem “cienījamu līderu sarakstu”, skaidrs, ka JKP kopsummā ir lielākā zaudētāja, jo to atbalstītāji acīmredzami pieslējušies citām partijām vai vispār zaudējuši interesi par politiku. Arī galvenais iemesls šādai partijas neveiksmei ir pilnībā saprotams – JKP tikpat kā norobežojušies no vēlētājiem dotajiem skaļajiem priekšvēlēšanu solījumiem un, šķiet, pievērsusies tikai un vienīgi partijas līderu personīgo ambīciju īstenošanai, paslēpjot to aiz skaļiem saukļiem par “bezkompromisa tiesiskumu”.

JKP, kopš iekļūšanas Saeimā, ne tikai metusi pie malas savus solījumus, bet arīdzan lielāko atdevi veltījusi personīgiem jautājumiem – piemēram, kukuļošanas skandālā iesaistītā partijas biedra Jura Juraša glābšanai un sīkām atriebībām citiem politiķiem vai ierēdņiem.

Šajā laika posmā JKP tieslietu ministrs Bordāns paspējis arī krietni pabojāt Latvijas tēlu pasaulē – lai, visticamāk, paglābtu kukuļošanas skandālā iesaistīto partijas biedru Juri Jurašu no kriminālprocesa, Bordāns ar sūdzībām vērsies vairākās ārvalstu vēstniecībās, lai it kā pievērstu to uzmanību tam, kā Latvijā tiesiskie instrumenti varētu tikt izmantoti negodprātīgi ar mērķi ietekmēt politisko situāciju valstī. Šādu tieslietu ministra soli gan nesaprata nedz Latvijas amatpersonas, nedz ārvalstu vēstnieki.

Personīgu motivāciju nevar izslēgt arī vairākos citos JKP lēmumos, kurus citas partijas nemaz tā īsti neraujas atbalstīt, piemēram, centienos atbrīvot no amata Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Daci Ķezberi vai ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru.

Tieši JKP atklātais populisms un nerēķināšanās ar citu viedokļiem kalpoja par iemeslu tam, ka drīz vien pēc Saeimas vēlēšanām JKP masveidā sāka pamest biedri. Iemesli šiem lēmumiem vairumam bija līdzīgi, proti, Jaunās konservatīvās partijas vērtības – demokrātija un tiesiskums –, kā izsakās bijušie partijas biedri, neesot bijuši patiesi.

Cerēto iespaidu uz vēlētājiem nav atstājusi arī partijas bērnišķīgā uzvedība – kartona Juraša eksponēšana Saeimas zālē un muguras uzgriešana, kad no tribīnes tiek pausts tai netīkams viedoklis, – šķiet, ka šādu pirmsskolas iestādes audzēkņu uzvedību aptuveni vairāk nekā 80% vēlētāju tomēr nav vēlējusies redzēt Eiropas Parlamentā. JKP katrā ziņā ir, par ko padomāt, ja vēl kāds intelektuāls resurss šajā partijā ir saglabājies.

Foto: F64