Veselības ministrei Viņķelei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi,” uzskata Pēteris Apinis, ārsts, žurnālu „World Medical Journal” un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors. Viņa spriedumi ir loģiski un līdzsvaroti, dažkārt paradoksāli un daudziem nepatīkami, toties – patiesi.

Vai būs otrais vilnis?

Tu domā – vai būs Vilnis Ķirsis Rīgā?

Nē, es domāju Covid-19 vilni.

Covid-19 pandēmija galvenokārt ir masu medijos, sociālajos tīklos un cilvēku prātos. Viļņiem ir maza saistība ar reālo situāciju. Var taču visus asimptomātiskos gadījumus, kad cilvēks īslaicīgi ir SARS-CoV-2 nēsātājs, publiski saukt par saslimšanu. Var kovidupuriem pieskaitīt visus cilvēkus, kas uz zemeslodes šogad ir miruši, jo viņi ir miruši laikā, kad vīruss izplatījies. No šāda viedokļa otrais vilnis būs noteikti, jo šogad ir ASV vēlēšanas. Un koronvīruss noteikti ir ļoti labs priekšvēlēšanu diskurss. Tiklīdz ar vīrusu nomirs kāds pazīstams cilvēks, tiklīdz vīruss atkal pārstaigās kādu sociālās aprūpes namu, būs iegansts publiski izziņot otro, trešo vai devīto vilni.

Tavuprāt, pandēmijas nav?

Protams, ir. Vīruss eksistē, vīruss ir dabīgā ceļā pārnests no dzīvnieka un ir zoonoze (slimība, ar ko slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki). Mēs pazīstam septiņus koronvīrusus cilvēkiem un kādus 300 – dzīvniekiem, un pret dzīvnieku koronvīrusiem veterinārārstiem ir vakcīnas. SARS-CoV-2 koronvīruss tiek pārnēsāts no cilvēka uz cilvēku, katrā desmitajā tas izraisa nepatīkamu slimību, bet 0,35% no inficētajiem nomirst. Es pieturēšos pie vāciešu publiski pausta skaitļa.

Tomēr daudzos cilvēkos radies iespaids, ka tu noliedz Covid-19 epidēmiju.

Es noliedzu pārspīlējumus. Man ļoti patiktu, ja Latvijā mediji būtu spiesti rīkoties tā kā Somijā – ja raksta, ka vakar kāds pacients nomiris ar Covid-19, tad, lūdzu, lai pieraksta klāt, cik cilvēku vakar nomiruši ar citām slimībām. Atgādināšu, ka neatkarīgi no Covid-19 katru dienu Latvijā nomirst 65 -100 cilvēku: ziemā vairāk, vasarā mazāk. Visvairāk gripas epidēmijas laikā ar sirds asinsvadu slimībām, vēzi, elpceļu slimībām, kā arī no traumām un negadījumiem. Pārmērības allaž rada liekas problēmas: baidīdamies no koronvīrusa, cilvēki pārstāja ārstēt savas pamatslimības, apmeklēt ārstu, izrakstīt zāles. Mirstība no citām slimībām pieauga un pieaug joprojām.

Vai nepārtrauktās pārbaudes un testēšanas ir veiksmes stāsts?

Ja mūsu valstij būtu naudas kā spaļu un mēs medicīnai nodrošinātu visu puslīdz cilvēciskā apmērā, es teiktu – veiksmes stāsts. Manuprāt, šobrīd valsts tikai Covid-19 apgrieztās polimerāzes testiem ir iztērējusi kādus 35 miljonus eiro un, spriežot pēc mērogiem, grasās vēl vairāk iztērēt. Ieguldot šādu naudu kompensējamajos onkoloģiskajos medikamentos vai invazīvās kardioloģijas/angiogrāfijas attīstībā Daugavpilī, Liepājā un Valmierā, mūsu ieguvums cilvēku dzīvildzē būtu nesalīdzināmi lielāks.

Vai šis vīruss ir apturams ar ierobežojošiem pasākumiem?

Par jauno SARS-CoV-2 vīrusu mēs zinām pārlieku maz – mēs to pazīstam tikai pusgadu, toties mēs labi pazīstam citus RNS vīrusus, un mums ar tiem ir pietiekami liela pieredze, lai lietas vispārinātu. Tomēr pat zinātniskajā literatūrā ir pretrunīgi viedokļi. Atliek noticēt viedoklim, kura autors tev šķiet zinošāks un viedāks.

Ar lielāko varbūtību koronvīruss SARS-CoV-2 ir uz palikšanu cilvēku populācijā, tātad ir iespējams, ka ar to būs jāpārslimo 2/3 zemeslodes iedzīvotāju. Šobrīd, pēc profesora Ģirta Briģa aplēsēm, Latvijā ar vīrusu ar vai bez simptomiem inficējušies un imunitāti izstrādājuši nedaudzi – ap 1% iedzīvotāju. Tas ir maz. Tajā pašā laikā vairums pētnieku uzskata, ka koronvīruss pašlimitēsies, smagus slimību simptomus izsauks retāk un arī pārnese būs retāka. Nākamie saslimstības viļņi būs ar mazāku smagi saslimušo skaitu. Tātad – pasaules virzība uz stingriem karantīnas, sanitārijas un dezinfekcijas pasākumiem būs bijusi veiksmes stāsts – tie, kas saslims ar Covid-19 šoruden vai nākamgad, slimos vieglāk.

Ar lielu varbūtību slimība radīs pastāvīgu imunitāti. Tie, kas Covid-19 būs pārslimojuši ar vai bez simptomiem, otrreiz ar šo slimību nesaslims, vīrusu neizplatīs. Tātad uz šiem cilvēkiem vajadzētu attiecināt iespēju piedalīties tusiņos, apmeklēt teātri, braukt saspiestā „Ryanair” lidmašīnā vai Rīgas satiksmes trolejbusā utt.

Kā tu vērtē Latvijas valdības rīcību Covid-19 pandēmijas ierobežošanā?

Kāds šodien jau par klasiķi kļuvis gados relatīvi jauns politisko notikumu komentētājs man apgalvoja, ka premjerministra un veselības ministres Covid-19 veikums jāvērtē ar izcilu atzīmi. Viņš man ieteica padomāt par iespējamo alternatīvu un ieteica atcerēties, kuras personas vēl varēja kļūt par premjerministru. Iespējams, kāds ministrs, ja būtu pirms pusotra gada kļuvis par premjerministru, būtu izvedis ielās tankus, cilvēkiem vispār liedzis iziet no mājas un piespiedis staigāt ne tikai ar maskām, bet arī respiratoriem.

Vispār jau arī Kariņš bija tiktāl pārbijies no vīrusa, ka gribēja visiem aizsiet mutes ar maskām līdzīgiem priekšmetiem. Šķiet, ka Ilzei Viņķelei nācās lavierēt starp gudriem ierobežojumiem un politisko pieprasījumu visu kontrolēt stingrāk.

Lielākā valdības kļūda bija kampaņa „sēdi mājās” un cilvēku tramdīšana prom no pludmales, purva takām un veloceliņiem. Tas bija vienkārši stulbi. Visi pierādītie vīrusa pārneses gadījumi attiecas uz iekštelpām.

Otrs stulbums bija bērnu sporta aizliegums. Nekur pasaulē uz bumbas, raketes vai tīkla nav atrasts vīruss, kas spētu inficēt. Pētījumu ir gana. Nekur nav pierādīta iespēja inficēties ar vīrusu peldbaseinā. Valdībā un īpaši atbildīgajos departamentos nav neviena cilvēka, kurš spētu atšķirt treniņus no līdzjutēju tusiņa komercsportā.

Veselības ministre bija patiesi pārskaitusies, kad tu un profesors Andrejs Ērglis aicināja atjaunot bērnu un jaunatnes sporta skolu darbu.

Veselības ministrei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi. Tāpat politisks lēmums bija atļauja apmeklēt būvniecības veikalus, bet slēgt grāmatnīcas. Aizliegt orientēšanās sportu mežā, bet atļaut orientēties lielveikala „Spice” apģērbu nodaļās un garlaikoti piemērīt apakšveļu. Stāsts ir par loģiku un samērību. Vēl joprojām ir aizliegtas nakts sacensības, piemēram, rogainings, it kā mežā un purvā pusnaktī vīruss kļūtu īpaši bīstams.Taču komunikācijas ierobežošana, divu metru distancēšanās, roku mazgāšana – tas viss ir pareizi.

Katru dienu ar lidmašīnām Rīgā ierodas viesi, kas taisnā ceļā dodas uz naktsklubiem vai metas izmantot Rīgas naktsdzīves intīmos pakalpojumus. Vai tas neapdraud mūs visus?

Manuprāt, ir lieliskas iespējas ar koronvīrusu nemaz neinficēties. Divu metru distancēšanās nodrošina, ka nav iespējams saņemt no otra cilvēka vīrusu pietiekamā devā, lai inficētos. Arī aicinājums nebļaut citam uz citu, neklepot virsū un arī nedziedāt citam virsū būtu gana daudz, lai vīrusu nepārnēsātu. Ir viedoklis, ka vīrusa pārnesei vajag vismaz 15 minūtes. Uzturoties ar citu cilvēku un sarunājoties 6 – 8 minūtes, šāda pārnese nav iespējama. Un tomēr atkārtošos – vīrusu pārnese ir iespējama gandrīz tikai iekštelpās. Ja nu jums ir nepieciešamība ar svešu cilvēku komunicēt – izvēlieties vietu parkā, ārējo kafejnīcu vai kopēju pastaigu. Pirmais aicinājums ikvienam – nesēdiet mājās, ejiet ārā.

Ko vēl tu iesaki pacientiem?

Tās tomēr divas dažādas lietas – pacienti un veseli indivīdi. Koronvīruss visvairāk apdraud gados vecākus vīriešus ar vairākām hroniskām slimībām un, protams, smēķētājus. Ja negribi mirt, noslāpstot no Covid-19 pneimonijas, met nost smēķēšanu.

Es nesmēķēju jau gadus 20.

Tad labi. Visiem pacientiem ar hipertoniju, sirds mazspēju, hiperholesterinēmiju, astmu un cukura diabētu galvenais padoms ir – ārstē savu pamatslimību, klausi tam, ko teicis ārsts, lieto tās zāles, kas izrakstītas. Cukura un holesterīna skaitļus jānotur normas robežās, asinsspiedienam nevajadzētu pārsniegt atzīmi 140. Otrs ieteikums ir kustības. Tikai tās stiprina mūsu nespecifisko imunitāti, tikai kustības liek normāli apasiņot plaušas, sirdi un smadzenes. Es teiktu – nekas par fizioterapeitu labāks nav izdomāts, jāprasa fizioterapeitam ierādīt gudrus vingrinājumus, kas ļauj izventilēt visas plaušu daļas, koriģēt venozo stāzi. Tātad šādā kārtībā – vingrošana, nūjošana vai ātra iešana, velosipēds, peldēšanās, airēšana.

Es vēl iesaku D vitamīnu, neatkarīgi no vasaras saules, kas to mums palīdz ražot pašiem. Arī citu vitamīnu papilddevas neskādētu. Es vēl iesaku uzturā vairāk cinku, magniju. Bet to – ar pareizu uzturu, ne tik daudz ar uzturbagātinātājiem vai polivitamīniem.

Ko esam iemācījušies no Covid-19 pandēmijas?

Es varu izteikt tikai savu viedokli, bet nezinu, ko samācījusies Veselības ministrija. Nav nekā svarīgāka veselības aprūpē kā ģimenes ārsta prakse. Būtu ļoti labi, ja ministrija un pašvaldības izdarītu visu iespējamo, lai šīs prakses atrastos iespējami tuvu pacientu dzīves vietai. Ja cilvēks dzīvo Šampēterī vai Pleskodālē, bet viņa ģimenes ārsts strādā Iļģuciemā, viņam ar vīrusa infekciju jābrauc pusstunda. Tas ir gan apdraudējums citiem cilvēkiem, gan slimības saasinājuma iespējas. Rīgā diemžēl ģimenes ārsti ir iedzīti veselības centros vai Rīgas 1. slimnīcā, bet praksēm vai koppraksēm vajadzētu atrasties iespējami tuvu pacienta dzīvesvietai.

Otra lielā atziņa ir – joprojām nav novērtēts NMPD darbinieku varonīgais darbs. NMPD bija pelnījusi ne tikai papildu maskas, bet principiāli modernāku medicīnisko nodrošinājumu un cienīgu apmaksu par savu darbu.Trešā atziņa: pilnīgi nepamatotas bija prasība pēc divām „negatīvām” analīzēm pēc slimības. Tiek uzskatīts, ka smagāka slimība nozīmē arī lielāku vīrusu slodzi, kas attiecīgi nozīmē – smagāks slimnieks ilgāk turpina izvadīt vīrusu un palikt infekciozs. Atsaucoties uz Āzijas kolēģu pieredzi: ja pacients 3 dienas ir bijis bez simptomiem, bet viņam pirmie simptomi bijuši vairāk nekā pirms 10 dienām, pacientu vairs nevar uzskatīt par infekciozu. Tiek uzskatīts, ka šāds pacients pats neizdala vīrusus tik daudz, lai inficētu citus, tajā pašā laikā pats nevar no cita otrreiz inficēties.

Bet lielie jautājumi būs gan valdībai, gan Slimību kontroles un profilakses centram, gan sabiedrībai:

• kā tiks atļauts latvietim, kurš Anglijā, Itālijā vai Vācijā pārslimojis Covid-19 atgriezties mājās Latvijā un neveikt nekādus karantīnas pasākumus (jo nav ne mazākā iemesla to darīt)?
• kā tiks atļauts cilvēkam, kurš Latvijā pārslimojis Covid-19, lidot „airBaltic” ekonomiskajā klasē vai pat „Ryanair” blīvumā, iet uz teātri, iet kā skatītājam uz sporta sacensībām un pulcēties jebkāda ļaužu skaita ballītē?
• kādu izziņu mēs izsniegsim mūsu tautietim, kas Latvijā ir pārslimojis Covid-19, bet tagad grasās atgriezties pie saviem darba pienākumiem Briseles birokrātijā?

Šiem cilvēkiem nudien nevajag aplikāciju „apturicovid.lv”, jo viņi nevar otrreiz ar Covid-19 saslimt pat tad, ja ar saslimušu un vīrusu izdalošu pacientu lauzīsies sambo, dzers kvasu no vienas plastmasas pudeles, ies kopā burbuļvannā vai mīlēsies. Vēl būtisks jautājums: kādam dokumentam mēs uzticēsimies, ka cilvēks tiešām pārslimojis Covid-19? Tiklīdz tā būs „spravka” ar zīmogu, to sāks viltot. Tajā pašā laikā es nudien nevēlos piekrist militāristiem un politiķiem, kuri deklarē, ka informācijas drošībai šādiem cilvēkiem vajag implantēt čipus.

Bet vai situāciju nevar glābt antivielu testi?

­Es publiski apzināti nerunāju par tiem, kas vēlēsies saņemt „brīvbiļeti”, jo viņiem būs pozitīvs antivielu tests, tātad – viņi, iespējams, Covid-19 pārslimojuši vieglā formā vai vispār bez simptomiem, viņiem ir izveidojušās antivielas līdzīgi tiem, kuri tiešām ir nopietni slimojuši. Šeit galvenā diskusija būs par antivielu testu kvalitāti un uzticamību. Līdz šim es par to neesmu bijis drošs.