• Tweet

Sociālās zinātnes Latvijā joprojām ir viens no populārākajiem studiju virzieniem. Neraugoties uz faktu, ka žurnālistikas kvalitāte ar katru gadu krītas, vēlme strādāt medijos un aicinājums kalpot sabiedrībai, sniedzot tai patiesu un objektīvu informāciju, nav mazinājies. Darvas pilienu gan esošajai situācijai piešķīrusi Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče, kura aicinājusi komunikācijas zinātnes zinātņu klasifikatorā neietvert kognitīvās zinātnes jeb liegt apgūt padziļinātas zināšanas par kognīciju, domāšanu, uztveri un tās izpausmēm komunikācijā, kuras tiek izmantotas ne tikai žurnālistikā, bet arī daudzas citās nozarēs.

Par Zelčes rīcību sašutuši vairāki pasniedzēji un studenti, tostarp LU Sociālo zinātņu fakultātes profesors Jurģis Šķilters, kura līdzšinējā darbība acīmredzot nav atbildusi Zelčes priekšstatiem par to, kādai turpmāk vajadzētu būt komunikācijas zinātnei.

Kā stāsta J. Šķilters, prof. Zelče norādīja, ka kognitīvās zinātnes ir nodarījušas pāri nodaļai un komunikācijas nozarei. “Vēlos šo situāciju publiskot, jo prof. Zelčes apgalvojums ir nopietns un aizskarošs. Ar smagu sirdi atstāšu nodaļu, jo nedomāju, ka esmu pelnījis šādu attieksmi. Esmu šos nu jau vairāk kā 10 gadus nesavtīgi strādājis un palīdzējis kolēģiem un studentiem un neesmu skaitījis ne stundas, ne dienas (…) Godprātīgi veicu starptautisku, konkurētspējīgu un starpdisciplināru pētniecību, publicējos augstas raudzes žurnālos ar augstiem ietekmes faktoriem, un prof. Zelčes izteikumi ir nesaprotami un apvainojoši,” uzsver Šķilters.

Viņš gan aicina šajā gadījumā būt godīgiem un ar tieši tādu pašu attieksmi vērsties pret pētījumiem, kuros ir vēstures nozares iesaiste, filmu pētniecība, filozofija, politikas zinātne, socioloģija, antropoloģija, psiholoģija, vadībzinātne. “Kur beidzas psiholoģija, redzes zinātnes un kur komunikācijas zinātne?” vaicā prof. Šķilters.

Kā uzsver LŽC vadītājs Alberts Jodis, šī brīža situācija, kad LU pasniedzēja vērsusies pret kognitīvo zinātņu studiju virzienu, kas paver iespējas studentiem pieiet pētnieciskajiem darbiem ar uztveri, nozīmi, domāšanu un tās izpausmēm komunikācijā, nav pieļaujama. “Zinātne vienmēr ir gājusi roku rokā ar komunikāciju un psiholoģiju. Pētījumi mūsdienās nav balstīti tikai uz vienu vai otru. Kognitīvās zinātnes sniegušas iespējas gūt plašāku un analītiskāku skatu uz komunikācijas, politikas, sociālajiem, zinātnes un kultūras procesiem,” uzsver A. Jodis.

Kā uzsver Šķilters, šobrīd Komunikācijas zinātne LU ir izvēles priekšā – iet disciplināri atvērtu ceļu, iekļaujot gan kognitīvās zinātnes (kas komunikācijas zinātnēs netiešā veidā iekļaujas komunikācijas psiholoģijas ietvarā un paredz eksperimentālo metožu izmantojumu), filmu pētniecību un citas zinātnes. Vai arī iet doktrināri norobežotu ceļu. Pēdējais diemžēl nav nākotnes modelis mūsdienu zinātnē, tas nav ilgtspējīgs un konkurētspējīgs, un to apliecina visi šobrīd veiksmīgie zinātnes attīstības modeļi.

LŽC atgādina, ka zināšanas par komunikācijas procesiem, to nozīmi un vadību ir būtisks sabiedrības ilgtspējīgas attīstības nosacījums un šodien bez tā nav iedomājama neviena dzīves joma. Cilvēki ir radīti, lai domātu un justu, – vai tiešām cienījamā profesore aicina studentus atslēgt jeb pārtraukt izmantot smadzenes?

Foto: LU