• Tweet

Neatkarīgā intervē LR satiksmes ministru Aivi Roni – par politisko situāciju ministrijā un ostu valdēs, par Rail Baltica un Rīgas – Maskavas virzienu, kā arī par Latvijas ceļiem.

– Kāpēc tomēr piekritāt ielikt parlamentārā sekretāra amatā neatkarīgā sešnieka vadoni Klāvu Olšteinu? Vai bija spiediens no valdības vai sešnieka puses? Kāpēc Olšteinam, jūsuprāt, vajadzēja šo amatu? Lai radītu iespaidu?

– Man būtu nepiedodami komentēt Klāva Olšteina personisko motivāciju un viņa politiskās ambīcijas. Bet priekšvēlēšanu laiks un koalīcijas tapšanas gaita ir atstājusi vairākas, ja var tā teikt, traumatiskas sekas, un premjeram Valdim Dombrovskim koalīcijas veidošanas process nebija viegls, savukārt uzdevumi, kurus nosprauda valdība, bija un ir ļoti svarīgi un lieli. Protams, ka seši neatkarīgie deputāti ir viens no šīs koalīcijas un šīs valdības stabilitātes garantiem. Koalīcijas tapšanas gaitā bija panāktas dažādas vienošanās, un viena no tām bija: Satiksmes ministrija būs Vienotības un šo sešu deputātu kopīgā atbildībā un pārraudzībā. Taču kopš stāšanās amatā es neesmu izjutis nekādu nepiedienīgu spiedienu ne no politiskajiem spēkiem, ne indivīdiem. Ar Klāvu Olšteinu un pārējiem pieciem neatkarīgajiem deputātiem es regulāri tiekos, mēs runājam par to, ko dara valdība satiksmes un sakaru jomā.

– Daudzos politikas vērotājos gan radies priekšstats, ka Olšteina sešnieks ir nevis valdības stabilitātes garants, bet gan diezgan neveiksmīgu šantāžistu saujiņa, kas dzīvo ilūziju pasaulē, kurā viņiem šķiet, ka viņus kāds nopietni uztver. Bet tas, protams, ir tikai kļūdains pieņēmums.

– Nevaru šiem vērotājiem piekrist. Sadarbība ar sešnieku līdz šim bijusi konstruktīva, un viņi to veic ar ieinteresētību.

– Ar ieinteresētību amatos?

– Nē, es domāju, ka viņi ir ieinteresēti satiksmes nozares jautājuu risināšanā.

– Tomēr izskatās, ka sešnieks nav pilnībā apmierināts ar to, ko jūs darāt, respektīvi, jūs pilnībā neņemat vērā viņu viedokļus un vēlmes, piemēram, par amatu sadali.

– Es tomēr esmu patstāvīgs. Kaut kādus viedokļus ņemu vērā, kaut kādus – ne. Visām Saeimā pārstāvētajām partijām ir kaut kādas politiskās intereses attiecībā uz tautsaimniecību. Svarīgi ir, lai diskusijas par tautsaimniecību neaprobežojas tikai ar personāliju nomaiņu, mums jāspēj vienoties, ko mēs kā valsts gribam tālāk redzēt satiksmes jomā. Patlaban svarīgākais ir strādāt, lai palielinātu infrastruktūras kapacitāti, kura mums patlaban ir, jo gan dzelzceļā, gan ostās mēs jau esam sasnieguši maksimumu, ko spējam dabūt ārā no esošās transporta un loģistikas infrastruktūras. Dzelzceļš pērn ir strādājis ar 60 miljonu tonnu kravu apgrozījumu, pēc teorētiskiem aprēķiniem maksimums ir 80 miljoni tonnu. Bet faktiski mēs jau redzam, ka veidojas tā dēvētie pudeles kakli: ir grūti pa dzelzceļu pievest ostām vairāk kravu. Veidojas gan infrastruktūras, gan vagonu deficīts. Ir svarīgi redzēt kopainu, un mums ir jācīnās ne tikai par lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu, mums svarīgi strādāt kopā – valdībai, parlamentam, privātajam sektoram, lai nākamajos septiņos vai četrpadsmit gados mēs varētu kāpināt kravu apgrozījumu caur mūsu infrastruktūru un caur ostām.

– Bet veids, kādā notiek diskusija publiskajā telpā, nevienu no Satiksmes ministrijas nozarēm netuvina risinājumam. Un, ja jūs runājat par nākamajiem septiņiem gadiem, tas ir vēl jo svarīgāk.

– Jā, mums pēc iespējas ātrāk jāizlemj, kur investēsim ES naudu. Ja, runājot par ostām vai dzelzceļu, šobrīd visvairāk runājam tikai par personālijām un caurspīdīgumu, tā ir tikai pseidoproblēma. Lielākā problēma ir mūsu ostu un infrastruktūras caurlaidība, likumdošana un mūsu pašu normatīvie akti, kas regulē ES līdzfinansējuma saņemšanu. Diskusijas par personālijām – ieskaitot ministru – ir sekundāras. Mēs tāpat jau esam pazaudējuši ļoti daudz laika. Pie daudziem projektiem, ko mums vajadzēja realizēt šā finanšu perioda laikā, mēs pat neesam ķērušies klāt, jo tā vietā, lai strādātu, mums jātiesājas, jāpārtiesājas, jāveic pārbaudes un tamlīdzīgi. Šis pseidocaurspīdīgums un, es pat teiktu, atsevišķos gadījumos pseidotiesiskums mūsu valstij draud ar konkurētspējas zaudēšanu. Ostu valžu darbu nedrīkst padarīt līdzīgu valdības sēžu pseidoatklātībai.

– Kā jūs to domājat?

– Tas, ka valdības sēdes ir atklātas, padara tās neiespējamas atklātām diskusijām. Šāda atklātība nevienam neko nedod – ne žurnālistiem, ne sabiedrībai, ne pašai valdībai. Un, ja vēl tagad valdības sēžu zālē iekārtos vebkameras, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu tiešraidē dzīvot līdzi valdības sēdēm… Tad jau labāk uzreiz salikt WEB kameras koalīcijas sadarbības padomes sēdēs. Sakarsētās iekšpolitikas dēļ mēs katastrofāli esam zaudējuši laiku, un, ja mēs vēl to turpināsim, mēs zaudēsim vēl vairāk. Igauņiem un lietuviešiem lēmumu process ir daudz ātrāks, jo viņiem iekšpolitiskās tradīcijas ir citas.

– Kurš tad karsē to iekšpolitiku? Ļaunas mēles melš, ka tā ir Zatlera Reformu partija (ZRP), kas turpina vadoņa pirmspartijas laikā aizsākto tradīciju – zīmēt sarkanās līnijas, smīdinot un kaitinot visu valsti.

– Tāpēc arī gribu visu partiju pārstāvjus aizvest uz ostām: lai viņi paskatās, kas tur notiek un ka tur nav nekādu sarkano līniju, vienīgā sarkanā līnija ir ekoloģija. Ceru, ka ZRP redzēs, ka viņu ierosinātajām reformām kādā citā jomā ir panākumi, tad viņu sarkanās līnijas, iespējams, varēt pazust. Ja pašapziņa pieaug, aizspriedumi parasti pazūd.

– Jūs teicāt, ka igauņi un lietuvieši savas ostas attīsta ātrāk, jo viņiem citas tradīcijas. Kas mums liedz savu iekšpolitiku nolikt uz ātrāka un veiklāka ceļa?

– Mēs kā tauta savu konstitūciju rakstījām ar pašapziņu pēc uzvaras pār padomju Krieviju un Vāciju, tur arī atspoguļojās mūsu gigantisms, kas auga mūsu pēcuzvaras sajūsmā. Tas viss pārgāja arī politiskajā sistēmā. No vienas puses, bija liels gribasspēks un vēlme pārveidot valsti, bet no otras puses – viss notikušais radīja politisku lielummāniju. Šodien ir viena cita lieta: esam radījuši smagus likumdošanas režģus, caur kuriem mums pašiem tagad jālaužas, jātērē laiks, jātiesājas, jāpierāda…

– Kādu piemēru, lūdzu.

– Piemēram, Krievu sala. Jau divarpus gadus notiek tiesvedība par to, kas iegūs tiesības realizēt infrastruktūras attīstības daudzmiljonu projektu Krievu salā, kas paredz ostas aktivitātes pārcelt faktiski no pilsētas centra uz salu. Pēc notikušā konkursa viena kompānija apstrīdēja citas kompānijas uzvaru. Tagad tur viss ir apstājies. Tas ir pazaudēts laiks, projekts nav uzsākts, nauda netiek apgūta. Osta var ekonomiski aizsalt.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Elita Veidemane