• Tweet

1.janvārī aprit desmit gadi kopš eiro laišanas oficiālā apgrozībā monētu un banknošu veidā.

2002.gada 1.janvārī eiro monētas un banknotes vienlaicīgi tiek ieviestas apgrozībā 12 valstīs – Austrijā, Beļģijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē un Spānijā, kļūstot par likumīgu maksāšanas līdzekli un aizstājot to nacionālās valūtas.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) apkopotā informācija liecina, ka uz šā gada vidu vienotās Eiropas valūtas lietotāju skaits 17 eirozonas valstīs veidoja 332 miljonus cilvēku.

Gada vidū apgrozībā bija aptuveni 14,2 miljardi eiro banknošu, kā arī 95,6 miljardi monētu ar kopējo vērtību 870 miljardu eiro apmērā.

Svinot desmit gadus kopš eiro laišanas ikdienas apgrozībā, liela daļa no vairāk nekā 300 miljoniem eirozonas iedzīvotāju varētu uzskatīt, ka viņi lieto vien kopēju valūtu un eiro īsti nav palīdzējis veicināt Eiropas integrāciju.

Desmit gadu laikā kopš nacionālo valūtu zaudēšanas laikam ir bijis maz tādu cilvēku, kas vienā vai otrā brīdī sūdzējušies, ka eiro ieviešana ir palielinājusi dzīves dārdzību.

Savukārt šobrīd, kad ieilgusī parādsaistību krīze draud izraisīt dziļu recesiju pat turīgākajās eirozonas valstīs, pieaug to iedzīvotāju īpatsvars, kas slepus vai atklāti sāk pieprasīt markas, franka vai liras atgriešanos.

Tajā pat laikā politikas veidotāji, baņķieri un finansisti pauž viedokli, ka eiro ieviešana nesusi vienīgi labumu.

Eiropas Komisija (EK) uzsver, ka eiro palielina cenu pārskatāmību un caurspīdīgumu, atceļ valūtas maiņas izmaksas, veicina Eiropas ekonomisko izaugsmi un starptautisko tirdzniecību, kā arī stiprina Eiropas Savienības pozīcijas starptautiskajā arēnā.

Eiro arī ES pilsoņiem sniedz taustāmu viņu Eiropas identitātes simbolu, uzskata EK.

Savukārt, eiropiešu Eiropas identitātes sajūta ir sašķobījusies, ņemot vērā pašreizējo eirozonas parādsaistību krīzi un nebeidzamās politiskās stīvēšanās, kas līdz šim nav līdzējušas rast krīzes risinājumu.

Vācija nosoda Grieķijas un Itālijas izšķērdību, tajā pat laikā Francija arvien vairāk bažījas par Vācijas pozīciju nostiprināšanos.

Eiropas mēroga fiskālās integrācijas trūkumus, kā arī vienotas banku sistēmas uzraudzības neesamība veicināja nelīdzsvarotības veidošanos Eiropas finanšu sistēmā. Paralēli tam, zemās procentu likmes, ko eiro ieviešana atnesa Eiropas dienvidu valstīm, veicināja apjomīgu parādsaistību izveidošanos, tajā pat laikā visiem nepietiekami novērtējot šīs situācijas iespējamos riskus.

Decembrī notikušajā ES samitā tika panākta vienošanās stiprināt fiskālo disciplīnu, tomēr eirozonas valsts joprojām vairās spert soļus, kas Eiropu nostādītu uz federālisma ceļa.

Eksperti gan norāda, ka šobrīd neviens nopietni nedomā par veco nacionālo valūtu atgriešanos, jo eirozonas sabrukums būtu katastrofa, pirmkārt Eiropas bankām.

Avots: nra.lv