• Tweet

Lai gan atbildīgas valsts amatpersonas to ir aizmirsušas vai varbūt pat nemaz nav zinājušas lietas lielās slepenības dēļ, Apvienotās Karalistes kompānijai Cable&Wireless bija pat ļoti nozīmīga loma Lattelecom investīciju strīdā, kas beidzās 2004. gadā ar skandalozo mierizlīgumu.

Bet šo faktu zināt ir svarīgi tāpēc, ka atbilstīgi neoficiālai informācijai šajā strīdā Cable&Wireless pārstāvēja starptautiskais juridiskais birojs Linklaters, kurš šobrīd jau konsultē Latvijas valsti par Citadeles bankas pārdošanu. Privatizācijas aģentūras vadība apgalvo, ka Linklaters no šīs situācijas nekāds interešu konflikts nerodas, tomēr Latvijas sabiedrība par to pārliecināties nevar kaut vai tāpēc, ka Tieslietu ministrija šā gada sākumā nezināmu iemeslu dēļ Lattelecom investīciju strīda materiāliem ir noteikusi jaunu slepenības termiņu uz pieciem gadiem. Tikpat biezs slepenības plīvurs sedz arī Citadeles bankas pārdošanas procesu, un par to nav informēti pat vairāki valdības ministri, kuriem nav pielaides valsts noslēpumam, bet kuriem it kā drīz būs jāpieņem gala lēmums šajā sakarā, raksta NRA.lv.

Tilts uzbrūk…

2000. gadā Lattelecom mazākuma akcionārs – Dānijā reģistrētā Tilts Communications – vērsās Stokholmas arbitrāžas tiesā pret otru Lattelecom akcionāru – Latvijas valsti. Prasība bija par to, ka Latvijas valsts ir saīsinājusi Lattelecom monopola termiņu no likumā iepriekš paredzētā 2013. gada uz 2003. gadu. Tilts Communications prasības summa sākotnēji bija ap 100 miljoniem dolāru, tomēr uz mierizlīguma brīdi 2004. gadā prasības summa bija precizēta un sarukusi līdz 65 miljoniem latu. Tilts Communications izšķirošo notikumu brīdī jau bija nomainījušies īpašnieki – angļu Cable&Wireless, kura 1993. gadā privatizēja Lattelecom, šīs kompānijas 100% akciju jau bija pārdevusi somu Sonera, kas pēc tam bija saplūdusi ar zviedru Telia, veidojot kompāniju TeliaSonera. Līdz ar to visi atceras, ka Latvijas valsts strīdējās un izlīga ar skandināvu kompāniju TeliaSonera (strīdā pārstāvēja starptautiskais juridiskais birojs White&Case), bet tikai daži atceras pārējos šā grandiozā un skandalozā procesa dalībniekus.

…un dabū pretī

2002. gadā Latvijas valsts pret Tilts Communications vērsās ar grandiozu pretprasību 650 miljonu latu apmērā. Pretprasības būtība – arī Tilts Communications nav pildījusi savas saistības, kuras tā bija uzņēmusies, noslēdzot Lattelecom privatizācijas līgumu, kuru nedaudz poētiski sauca par Jumta līgumu. Tādējādi starptautiskajai arbitrāžai tika darīts zināms – abi Lattelecom akcionāri nav pildījuši savas saistības, un tad lai tiesa izlemj, kura nodarītā skāde ir lielāka. Katrā ziņā Latvijas valsts pretprasība bija gandrīz desmit reižu lielāka nekā Tilts Communications prasība.

Loģiski, ka līdzatbildētāji Latvijas valsts pretprasībai bija visi Tilts Communications akcionāri, kuri nepildīja Jumta līgumā paredzētās saistības. Loģiski, ka Cable&Wireless, tāpat kā somu kompānija Sonera un somuzviedru TeliaSonera, bija līdzatbildētaji Latvijas valsts pretprasībai pret Tilts Communications. Visi Tilts Communications akcionāri nepildīja Jumta līgumā paredzētās saistības modernizēt telekomunikāciju tīklu Latvijā. Angļu kompānija un skandināvu kompānijas – visas tobrīd vienlīdz bija Latvijas valsts pretinieces.

Var pat izteikt pieņēmumu – ja Einara Repšes valdība nebūtu noslēgusi mierizlīgumu un tiesa kaut vai daļēji apmierinātu Latvijas valsts 600 miljonu latu pretprasību, lielākais maksātājs būtu tieši Cable&Wireless kā Tilts Communications dibinātājs un ilgstošākais šīs kompānijas 100% akcionārs. Tad juridiskajam birojam Linklaters būtu jāatskaitās savam klientam – kāpēc tāds zaudējums?

Kā to panāca?

Bet Latvijas sabiedrība slepenības dēļ nezina, kādām metodēm līdzatbildētāju pārstāvji – juridiskie biroji Linklaters un White&Case – panāca, ka Latvijas valsts noslēdza mierizlīgumu, kuru, kā zināms, jau nākamajā dienā (2004. gada 4. martā) Saeimas absolūtais vairākums nosodīja kā darījumu, kuram ir «valsts nozagšanas pazīmes», bet politiķi to publiski dēvēja par «afēru», «nodevību», «zādzību» u. tml.

Šie fakti, kā arī mierizlīguma kārtošanas detaļas (milzu slepenība, lēmumu pieņēma vienas partijas cilvēki, mierizlīgumu noslēdza jau demisionējusi valdība dažas dienas pirms jaunas valdības apstiprināšanas utt.) un Lattelecom mierizlīguma dokumentu pēkšņā un neloģiskā pārslepenošana tieši pirms Citadeles bankas privatizācijas neļauj viennozīmīgi noticēt, ka šajā lietā nekur nekāds interešu konflikts nav iespējams. Kaut vai tāpēc, ka ne tikai telekomunikācijās, bet arī banku sektorā Latvijā dominē skandināvu kapitāls.

Jāatceras, ka mierizlīguma procesā no Latvijas valsts puses piedalījās starptautiskais juridiskais birojs Clifford Chance un pašmāju birojs Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs, kuriem par to tika samaksāti 16 miljoni latu.