• Tweet

Par valsts televīziju saturu atbildīgā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) iesniegusi Saeimā likumprojektu, kas liek konfliktēt neredzīgajiem ar nedzirdīgajiem un apdraud latviešu valodas pozīcijas ēterā.

Ieceres būtība ir divu gadu laikā pāriet no ārzemju filmu un raidījumu aizkadra ierunāšanas uz titrēšanu latviešu mēlē.

Televīzijas kategoriski noraida šo ierosmi, jo baidās zaudēt auditoriju. Protams, arī cilvēki ar redzes traucējumiem ir pret, jo mazus burtiņus lasīt grūti, jāsēž tuvu televizoram, kas nav veselīgi. Latviešu valodas aģentūra savukārt uztraucas par krievu valodas skanējuma pieaugumu mūsu sociolingvistiskajā vidē.

Atbalsta nedzirdīgie un Dimants

NEPLP ierosinājumiem ir arī daži atbalstītāji. Vieni ir tie, kuri prot krievu un angļu valodu. Viņiem traucē gan pa virsu uzrunāts teksts, gan titri, tomēr pēdējie traucē mazāk. No turienes arī ideja, ka filmu skatīšanās oriģinālvalodā ļaus angļu un krievu valodas nepratējiem piespiedu kārtā mācīties šīs valodas. Izglītojošo funkciju televizoram vēlas piešķirt padomes priekšsēdis Ainārs Dimants: «Ar subtitrēšanu tiek veicināta gan svešvalodas, gan valsts valodas apguve, kā arī tiek dota iespēja raidījuma saturu uztvert vājdzirdīgām personām.»

Neapstrīdami, cilvēki ar dzirdes traucējumiem no jaunās kārtības būtu ieguvēji. Jāatgādina, pirms pāris gadiem tieši Latvijas Nedzirdīgo savienība nāca klajā ar ierosinājumu titrēt, nevis ierunāt ārzemju filmas, un atrada dzirdīgas ausis. Savienības prezidents Edgars Vorslovs apsveic NEPLP lēmumu: «Šis ir solis uz ANO konvencijas ievērošanu.» Personām ar invaliditāti tiks nodrošināta informācijas pieejamība. Tomēr nedzirdīgie grib panākt vēl vairāk – lai titrēti tiktu arī latviešu oriģinālraidījumi, lai būtu arī bērnu raidījumi ar titriem, un tāpat esot nepieciešams konkrēti noteikt, kā pa gadiem jāpalielinās subtitrēto raidījumu skaitam. Uzslavās par došanos pareizajā – diskriminācijas novēršanas virzienā tomēr ir zināma pretruna, jo personas mēdz būt ar atšķirīgu invaliditāti, un, kas būs labi nedzirdīgajiem, nāks par sliktu neredzīgajiem.

Briļļainie pret

Latvijas Neredzīgo biedrības vadītāja Svetlana Sproģe par NEPLP sacerēto likumprojektu vakar uzzināja no Neatkarīgās. Ar viņiem pēdējā dokumenta versija nav saskaņota un iebildumi nav ņemti vērā. «Es varu galvot, ka titrus neviens redzes invalīds neredz, tas pilnībā atkrīt.» Un būtiski ir uzsvērt, ka runa nav tikai par redzes invalīdiem. Lasīt titrus ir grūti arī vienkārši briļļainiem cilvēkiem, un, kā zināms, redze mēdz īpaši pasliktināties arī uz vecumdienām. Par to ir pamats satraukties televīzijām.

«Mums ir ļoti veca auditorija, un tā arvien turpina novecot,» atzīst Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka. «Cilvēkiem ir problēmas izlasīt subtitrus, un mēs arī nepiespiedīsim veco paaudzi mācīties angļu valodu.»

Latvijas Pensionāru federācija jautājuma nopietnību, šķiet, vēl nav aptvērusi. Televīzijā vēlamais runas veids valdē pagaidām nav skatīts. Organizācijas vadītājs Andris Siliņš spriež, ka viņam labāk patīk titri: «Krievu kanāls, kam fonā skan latviešu valoda, vienkārši nav baudāms.» Un šī arī ir tā bīstamība, kas satrauc televīzijas un Latviešu valodas aģentūru. Izmaiņu rezultātā ēterā vairāk skanēs krievu valoda, savukārt angļu valoda komplektā ar latviešu titriem būs pārāk nogurdinoša, tādēļ konservatīvākie skatītāji pievērsīsies Krievijas kanālu baudīšanai.

Cīņa par labāko draugu

Latviešu valodas aģentūras pārstāve Inita Vītola uzsver, ka, augot krievu valodas skanējumam televīzijā, noteikti tiks ietekmēta visa sociolingvistiskā vide, taču, kā – to neviens nav izpētījis. Un pastāv liels risks nodarīt kaitējumu latviešu valodai.

Ja neskaita Aināra Dimanta vēlmi izglītot cilvēkus piespiedu kārtā, vienīgais praktiskais labums lielākajai daļai auditorijas varētu būt tas, ka uz televīzijām tiks izdarīts spiediens ražot oriģinālu produktu latviešu valodā. Gunta Līdaka pieļauj, ka vismaz Latvijas Televīzija to varēs atļauties: «Bet tā arī ir vienīgā labā ziņa.»

Cīņa par ieskaņošanas saglabāšanu tomēr vēl nav galā, un Saeimā šai jautājumā gaidāmas ļoti karstas debates. Televīzijai Latvijas sabiedrībā tiek piešķirta milzīga loma. Lielākajā daļā mājsaimiecību ir divi un vairāk televizoru, bet pie zilajiem ekrāniem ik dienu tiek pavadīts ap piecām sešām stundām – atkarībā no gadalaika.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne